– Jūsu pirmais lielais muzikālais iestudējums, Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes mūsdienu opera “Iemūrētie”, novērtēts ar nomināciju Lielajai mūzikas balvai. Kāda ir sajūta? 5
– Tā bija mana pēdējā laika jaudīgākā pieredze ar ļoti lielu plusa zīmi. Kaut kādā ziņā vienmēr biju uz to gājusi, jo mani ārkārtīgi fascinē operas žanrs. Apstākļu sakritības dēļ man šī iespēja tika dota ļoti ātri un negaidot – kā dāvana. Varbūt tas ir labi, jo nebija laika nobīties un doties intelektuālus maldu ceļus. Dramatiskā teātra režijas pamats ļauj darboties operā – ir pamata sapratne, kā būvējas izrāde un tās tēlu attiecību sistēma. Lielākais izaicinājums bija risināt to mūzikā. Iestudējot operu, bija vienkārši izcila profesionālā komanda, savas jomas meistari – biju vienīgais debitants.
– Citu latviešu autoru darbu starp jūsu iestudējumiem nav daudz – nesaskatāt vērtīgu materiālu?
– Mani satrauc šādas provokācijas attiecībā uz nacionalitāti. Nekad neesmu sevi identificējusi ar kādu konkrētu nacionalitāti, bet gan esamības veidu, manā gadījumā tas ir teātra mākslinieks, kas ir internacionāls un starpdisciplinārs bez etniskas piederības. Ja ir materiāls, kas man patīk, es to iestudēju. Laikam daudz šādu mani interesējošu latviešu autoru darbu nav gadījies ceļā. Sentiments pret dzimteni var būt tikpat spēcīgs kā jūtas, ko raisa, piemēram, maiju arhitektūra, kas ir visas mūsu civilizācijas šūpulis. Mēs mēģinām savilkt kvadrātiņus un robežas, pasakot, šis ir mans punkts, jo te esmu piedzimis. Domāju, jākoncentrējas uz to, ka, pirmkārt, esam cilvēki un tikai tad seko visi pārējie nosaukumi. Tā ir lielākā šīs pasaules problēma, ka vairāk redzam pretnostatījumus tā vietā, lai redzētu kopīgo. Neredzu nekādu vajadzību visu laiku akcentēt dažādu grupu pretstatus. Neredzu, kurš tajā būtu ieguvējs.