– Nereti izskan, ka dzīvojam lielu ideju trūkuma laikā. Latvijā neredz tos dižos cilvēkus, autoritātes, kuri redz vairāk, tālāk, spēj norādīt attīstības virzienu, apvienot. 5
– Es domāju, ka šie cilvēki ir, tikai viņi ir šausmīgi izolēti katrs savā telpā. Dažādu iemeslu dēļ ļāvušies labprātīgai izolācijai. Tā vietā, lai būtu orators lielā placdarmā, cilvēks ir iedzīts savā mākslinieka darbnīcā, lauku mājā vai mazajā teātrī un, nelolojot ilūzijas, ka viņš viens pats var kaut ko globāli mainīt, izvēlas darbu ar sevi un tiem pāris apustuļiem – mācekļiem, kas viņu sadzird. Kad meklēju padomu, autoritāti, ja vēlaties, garīgu līderi, kam ticēt, vienmēr nonāku pie kaut kādām mistiskām sētas durvīm. Sākot ar Pēteri Kļavu, kas vada kādu lekciju marginālam pulciņam, līdz kādam māksliniekam, mūziķim, kas uzticīgi kalpo savai idejai. Tās ir tādas vientuļas salas, uz kurām satiekas tie, kas meklē, un tie, kuri spēj kaut ko teikt. No otras puses, īstās patiesības neskan no kanceles, uzrunājot tūkstošu auditoriju. Patiesība ir intīms process, tomēr es šobrīd neiebilstu pret kādas vērtīgas plašākas perspektīvas tapšanu.
– Galvenajās lomās jauniestudējumā atkal Dainis Grūbe un Juris Žagars, kuri saspēlējušies arī citos jūsu iestudējumos. Varat teikt, ka esat atradusi savus aktierus?
– Mums ir gan ļoti laba savstarpēja saprašanās, gan izpratne par lietām, gan pietiekami atbildīga vajadzība kā cilvēkiem runāt par sev interesanto, sevi ārkārtīgi necenzējot. Visā kopējā “trakumā”, kas ir teātris, atrast domubiedrus ir nenovērtējama vērtība.
– Esmu ievērojusi, ka jūsu izrādēs svarīga loma ir mūzikai – arī šoreiz to rada komponists Kārlis Auzāns, izrādē aktieru rokās ir mūzikas instrumenti.
– Dorians Grejs, tāpat kā visi izglītoti cilvēki, pārvaldīja kādu instrumentu. Tā ir vēl viena kvalitāte, kas pierāda tavu personības vērtību. Mēs gan izrādē tam tikai pieskaramies, tas ir tāds spēles elements. Pretstatā daudziem akadēmiskās mūzikas skaņdarbiem, ar Kārli esam vienojušies par džezīgām intonācijām – skan tāds “party groove”.
