– Vai nav vēlmes komentēt to, kas notiek šeit un tagad – sabiedrībā, politikā. Lai gan Orvela “1984” Liepājas teātrī varētu būt uzskatāms par šādu mēģinājumu. 5
– To vajag darīt, un ir daudz mākslinieku, kas to dara. Jautājums manā gadījumā ir tikai par to, cik tas satrauc mani personiski, lai runātu par tādām lietām burtiski, vai arī caur 20. gadsimta pieredzi. “1984” tieši tā arī daru. To, protams, var skatīt no kaut kādas sabiedriskas kritikas šķautnes, taču man bija svarīgi runāt par indivīdu, kurš atrodas konkrētā politiskā vai sociālā sistēmā, ar ko viņam diemžēl jāsadzīvo. Tomēr es atkal runāšu Vailda vārdiem – mani neinteresē politika, jo, viņaprāt, diez vai tajā kompānijā atradīsies kāds, kuru būtu vērts iemūžināt mākslā. Te nav neviena, ko būtu vērts analizēt. Es neapšaubu šā laika personību dziļumu, es viņus nepazīstu, taču motīvi šķiet vienkāršoti, tie ir primitīvākie instinkti, un tie nav interesanti.
– Jūsu iestudējumu galveni varoņi balansē uz normalitātes robežas, izaicina sabiedrību, nonākot ārpusnieka lomā…
– Tā par maniem darbiem saka bieži, un esmu par to pārsteigta, tomēr skatītājam ir tiesības izdarīt šādus secinājumus. Protams, māksla hiperbolizē kādu notikumu, sabiezina un izkāpina dzīves realitāti. Jā, Frankenšteins ir tāda krāšņa parādība, no līķiem sašūts cilvēks, kas dara kaut kādus posta darbus, bet nezinu nevienu cilvēku, kurš savā pieredzē nebūtu izgājis tādu monstra ceļu – ieradies šajā pasaulē ar vislabākajiem nodomiem un beidzis ar rezultātu, ar kuru viņš nevar lepoties. Man nevajag būt sašūtai, sazāģētai un asiņojošai, tomēr tāpat katru dienu nonāku situācijā, kurā tas, ko gribēju, kļūst par kaut ko citu. Kad, piemēram, nogalina ar vārdu, – viņš to darīja fiziski.
– Jādomā, ka Vailds kā sava – viktoriāņu – laika morāles normu lauzējs varētu kļūt aktuāls, kad sabiedrībā tiek cilāti vērtību jautājumi, pat parādās centieni pieņemt kaut kādas tikumības normas likumā.
– Es negribu nodarboties ar sociālo kriticismu. Vailds ir ārkārtīgi jaudīga, gudra, suģestējoša personība. Sava laika ģēnijs, joprojām nepietiekami novērtēts. Cilvēks, kurš ar savu dzīvesveidu bija sabiedrībā izpelnījies kaut kāda veida izstumtību, un, ja ir vēlme, var šo tēmu nolasīt. Tomēr galvenais ir tas, ka mani varoņi – gan Vinstons Smits “1984”, kurš principā ir pats Orvels, gan lords Henrijs Votons, kas ir pats Vailds “Dorianā Grejā”, – ir personības, kas nenodeva savus ideālus. Mani saista idejas cilvēki – traki, nepiesienami pie sētas mieta. Es nerunāju par kaut kādu stulbu ideālismu mesiānisma izpratnē, sak, iešu un padarīšu pasauli labāku. Runa ir par nespēju dzīvot tālāk tad, ja esi sapratis kaut kādas lietas, un nodot tās nozīmē noliegt un nodot sevi. Arī es esmu absolūts idejas, ideāla cilvēks. Katra izrāde ir viena ideja, ko man vajag novest līdz galam. Nevis ārēju ambīciju dēļ, bet, lai pateiktu sev, ka esmu centusies.
