“Patiesība nebaidās, ka par to diskutē!” Saruna ar kinorežisori un rakstnieci Viju Beinerti 0
Autors: Liene Ozola, “Kodols”, “Apriņķa Avīze”
VIJA BEINERTE, kinorežisore un esejiste, vairāku filmu un grāmatu autore, kopš kara sākuma Ukrainā ir publicējusi vairākus rakstus, iedziļinoties kara iemeslos, sekās un kopsakarībās. Arī šajā intervijā viņa stāsta par to, kā nepazaudēt orientierus sarežģītajā laikā, kad patiesība tiek sajaukta ar meliem un ar uzkonstruētiem stāstiem tiek pievilti cilvēki un tautas.
Jau vairāk nekā divus mēnešus dzīvojam realitātē “karš”. Par ko jums visvairāk ir jādomā šajā laikā?
Kara pirmajā dienā es uzrakstīju: šis noziegums nav tikai viena sociopāta slima prāta rotaļa. Tā ir arī skaidra liecība par to, kas notiek ar pasauli, ja tās līderiem vērtību vietā ir intereses. Jo pirms tam bija karš Čečenijā, Minhenes runa un karš ar Gruziju, bija Krimas aneksija un Donbasa okupācija. Brīvās pasaules līderi to visu nosodīja – vārdos. Tomēr “Ziemeļu straume” bija svarīgāka.
Gadiem ilgi sociopāta kabatas uzņēmumu valdēs ir sēdējuši Eiropas valstu izbijušie vadītāji, turklāt Šrēders, bijušais Vācijas kanclers, “Nord Stream AG” un “Rosneft” valdes priekšsēdis, par “Gazprom” direktoru tika iecelts šā gada februārī. Sākot karu, Putins bija pārliecināts, ka Rietumi ir viņam kabatā. Un ja desmit Eiropas Savienības valstis, ieskaitot Vāciju un Franciju, pēc Krimas aneksijas turpināja pārdot Krievijai ieročus, bet Vācija joprojām nespēj noteikt embargo Krievijas naftai un gāzei, vai tas ne par ko neliecina? Kopš kara sākuma Krievija tikai no Eiropas ir saņēmusi 44 miljardus dolāru. Un šis cipars ar katru dienu aug.
Otra lieta. Kad 2015. gadā Turcijas iznīcinātājs F-16 notrieca Krievijas kara lidmašīnu Su-24, kas uz 40 sekundēm bija pārkāpusi Turcijas gaisa telpu, nesākās ne Krievijas un NATO sadursme, ne kodolkarš. Sociopāts respektē spēku un tikai spēku. Citas valodas viņš nesaprot. Ja pašreizējās sankcijas būtu noteiktas 2014. gadā, iespējams, nebūtu ne Bučas, ne Mariupoles traģēdijas.
Trešā lieta. Kreiso liberāļu cīņa pret “toksisko maskulinitāti” ir vainagojusies ar panākumiem. Tagad pasaulē pa lielākai daļai valda narcisi un korumpēti gļēvuļi. Vai arī egocentriski despoti. Bet prezidents Zelenskis, noraidot piedāvājumu emigrēt un paliekot kopā ar savu tautu, ir kļuvis par vīrišķības simbolu un valstsvīra etalonu.
Abstrahējoties no militāriem secinājumiem, starp ko, jūsuprāt, notiek karš? Vai to var dēvēt par civilizāciju, vērtību sadursmi?
Rietumu civilizācija ir veidojusies kā ceļš uz mūžīgo dzīvību. Vieni no pēdējiem šās civilizācijas pārstāvjiem tagad ir ukraiņi, kas gatavi upurēt dzīvību, aizsargājot savu ģimenei, zemi un valsti. Bet tas spēks, kas ir otrā pusē, – tā nav ne kultūra, ne civilizācija.
Un te mēs nonākam pie galvenā. Agrāk bija skaidrs: ir ļaunuma impērija PSRS un demokrātiskie, brīvie Rietumi. Patlaban viss ir savīts ellišķīgā musturā. Pavisam īsi sakot: komunisti dievnamus spridzināja, putinisti dievnamus ceļ, taču kalpo tajos nevis Kristum, bet gan tam, kas Kristu tuksnesī kārdināja. Viņi “iesvētī” ballistiskās raķetes, sēj melus, naidu un iznīcību.
Savukārt kreisie liberāļi politkorektuma aizsegā soli pa solim iznīcina vārda un apziņas brīvību, mēģinot pārvērst pasauli par totalitāru elektronisku koncentrācijas nometni. Un abi šie ļaunumi ar pilnu jaudu ir iedarbinājuši propagandas mašīnu, šķeļot sabiedrību un cīnoties par cilvēku prātiem. Tā nav cīņa uz dzīvību un nāvi, tā ir nāves cīņa pret dzīvību,
jo gan putinisms, gan kreisais liberālisms ir agresīvi destruktīva ideoloģija, kas nav un nekad nekļūs ne par kultūru, ne par civilizāciju, jo tās abas ir garīgi un fiziski neauglīgas.
Vai šobrīd ir iespējams skaidri noteikt frontes robežas? Vai tās beidzas tur, kur vēl nenotiek raķešu un tanku darbība, nav tiešas karadarbības?
Kad nepatiesība cīnās pret patiesību, frontes līnija iet caur katra sirdi. Un nav šajā cīņā neitrālu novērotāju, pamiera zonas un zelta vidusceļa. Ikviens, kas apgalvo, ka patiesība katram ir sava, tā dzimstot strīdos un esot kaut kur pa vidu, apzināti vai neapzināti ir nostājies nepatiesības pusē. Jo patiesība ir viena un no viedokļiem neatkarīga.
Einars Repše, vērtējot pašreizējo situāciju, teica: “Rietumi ir sapratuši vienu nežēlīgi skaidru lietu. Nepatiks tas, bet tā ir patiesība: būtībā Trešais pasaules karš ir jau sācies.” Piekrītat?
2014. gadā es uzrakstīju: Trešais pasaules karš ir sācies. Tas risinās cilvēku prātos. Jau tad es brīdināju, ka Kremļa ideologi ir sākuši visļaunāko karu pasaules vēsturē – viņi ne tikai okupē svešas teritorijas, ne tikai izplata dezinformāciju un viltojumus,
viņi rada jaunu realitāti jeb masu halucinācijas, proti, viņi okupē cilvēku prātus.
Ikviens karš sākas, vēl pirms kāds ņem rokās ieroci. Toreiz šīs manas pārdomas dažus sadusmoja – kāpēc lieki satraukt ļaudis?!
Cik bīstams ir putinisms, to vairums cilvēku beidzot ir ieraudzījis. Vai arī kreisais liberālisms visās savās izpausmēs var izrādīties tikpat bīstams? Patlaban tas daudziem šķiet neticams – tāpat kā gan 1917., gan 1933. gadā tikai retais varēja iedomāties gaidāmās šausmas. Bet vērojot pazīmes – cenzūru, augstskolu mācībspēku atlaišanu ideoloģisku iemeslu dēļ, reālus cietumsodus kristiešu garīdzniekiem kristīgās zemēs, vardarbīgus un nesodītus grautiņus ASV un brutālu leģitīma un nevardarbīga protesta apspiešanu Kanādā –, klusēt un izlikties to visu nemanām būtu noziedzīgs gļēvums.
Starp citu, ir arī tādi autori, kas par Trešā pasaules kara sākumu min 2020. gadā izsludināto sērgu.
Jau vairākus gadus Latvijas sabiedrība saskaras ar jautājumiem, kas polarizē cilvēku uzskatus. Kovida laikā vieni teica, ka vajag obligāti vakcinēties, lai sargātos no sērgas, otri, aizstāvot cilvēktiesības un izvēles brīvību, teica, ka indivīdam to nedrīkst uzspiest. Kā tagad, kara laikā, ir ar izvēles un vārda brīvību?
Paradokss: pagājušajā gadā pasaulē ir miruši 120 miljoni cilvēku, no tiem Covid-19 kā nāves iemesls ir minēts 5,4 miljoniem. Pat ja ir notikuši pierakstījumi – cilvēks nomirst no šautas brūces vai iet bojā autoavārijā, taču kā nāves iemesls miršanas apliecībā tiek ierakstīts Covid-19 (abi šie gadījumi ir reāli!) –, saskaņā ar oficiālo statistiku “vīruss slepkava” ir paņēmis 4,5 procentus no kopīgā aizgājēju skaita. Jā, šis vīruss ir reāls un ļauns, taču ne salīdzināms, piemēram, ar mēri, kas savulaik nonāvēja 60 procentus Eiropas iedzīvotāju, vai spāņu gripu, no kā 1918. un 1919. gadā nomira ap 50 miljoniem cilvēku.
Otrs paradokss. Kāpēc kvadrātkodu un obligātās vakcinācijas pretinieki (runa ir tikai un vienīgi par Covid-19 vakcīnām) Latvijā tiek pasludināti par Kremļa aģentiem, Krievijā par Rietumu aģentiem, bet Rietumos par sazvērestības teoriju izplatītājiem?
Trešais paradokss. Valsts augstākās amatpersonas kā mantru ir atkārtojušas nepieciešamību “ticēt zinātnei”. Vai tas nozīmē, ka tiem, kas ir vakcinējušies un slimo, būtu jāmitējas ticēt zinātnei? Un vai zinātne principā ir ticības lieta? Pēc kādiem kritērijiem tiek spriests, kurš zinātnieks pārstāv zinātni, kurš – sazvērestības teorijas? Un kādai zinātnei lai uzticas tie, kuru tuvinieki pēc potes ir nomiruši vai nu no Covid-19 vai no potes blaknēm? Es tādus personiski zinu vairākus.
Līdzīgu jautājumu ir daudz, taču galvenais: kāpēc platstraumes mediji cenšas noklusēt viedokļus, kas atšķiras no “lielās farmas”, Pasaules Veselības organizācijas un dr.Fauči viedokļa?
Spilgts piemērs ir Brīvības konvoja brutāla apspiešana Kanādā. Tas sākās kā tālbraucēju šoferu protests pret vakcīnu mandātiem, bet drīz vien pārauga tautas lielas daļas kopīgā prasībā atdot kanādiešiem izvēles, vārda un preses brīvību – visu to, kas viņiem pēdējos gados ir atņemts.
Protesta dalībnieki vēlējās uzdot valdībai vienkāršus un loģiskus jautājumus, galvenais no kuriem skar bērnus: Mēs mudinām savus bērnus atturēties no alkohola un cigaretēm, bet jūs gribat tos sapotēt ar preparātu, kura iedarbība nav pārbaudīta vismaz piecu gadu garumā, turklāt, kā liecina VAERS dati, var izraisīt smagas un neatgriezeniskas blaknes. ASV pēc vakcinācijas pret Covid-19 ir reģistrēts 21 tūkstotis miokardīta gadījumu pusaudžiem, viens pusaudzis ir miris no miokarda infarkta. Tā ir pārāk dārga cena, jo pēc UNICEF datiem starp visiem, kas miruši no vai ar Covid-19, ir tikai 0,4 procenti bērnu un jauniešu vecumā līdz 20 gadiem.
Kāda bija premjera Trudo atbilde? Nekādu debašu! Ir tikai viens viedoklis, kas nav apspriežams. Pat ja atšķirīgu viedokli pauž zinātnieki un mediķi.
Kādēļ tā? Patiesība taču nebaidās, ka par to diskutē. Bet meli gan pieprasa citu viedokļu apklusināšanu. Meliem ir nepieciešama dāsni finansēta propagandas mašīna.
Tādēļ tas, kā tiek uzpirkti mediji, pārvēršot tos par valdības apkalpotājiem, patlaban ir viens no vissvarīgākajiem jautājumiem.
Ne tikai Kanādā, ASV, Krievijā un Ķīnā, bet visā pasaulē, arī Latvijā. Jo vārda brīvība nosaka apziņas brīvību.
Te, protams, ir jānošķir smalka, bet svarīga nianse:
ja Ukrainā, Igaunijā vai Latvijā tiek slēgta Kremļa mediju retranslācija, tas ir nevis vārda brīvības, bet valsts drošības jautājums.
Kremļa propaganda nepārstāv viedokļu dažādību. Tas ir manipulāciju instruments, masu iznīcināšanas ierocis.
Kā globālās informācijas laukā, kur arī šobrīd notiek karš, cilvēkiem neapmaldīties? Kā orientēties, kas ir meli, kas ir patiesība, ja zinām, ka naratīvus veido augstas klases profesionāļi, kas prot manipulēt ar cilvēku uztveri?
Viens no pēdējā laikā visbiežāk uzdotajiem jautājumiem: kā sarunāties ar propagandas upuriem? Atbilde: tas ir tāpat kā mēģināt palīdzēt sektantam atbrīvoties no apmātības – viena no visgrūtāk iegūstamām prasmēm. Propaganda atņem indivīdam kognitīvās spējas.
Notiek tas, ko psihologi sauc par narcisisku pavedināšanu, kad viss labais tiek mākslīgi novirzīts uz sektu, bet ļaunais un zemiskais – pārākuma apziņa, izredzētības sajūta, nicinājums un naids – tiek atraisīts un novirzīts uz tiem, kas pie sektas nepieder. Tipisks sektants attaisnos jebkādu sektas darbību, būdams pārliecināts gan par savu nekļūdīgumu, gan par to, ka pārējie ir maldos grimuši tumsoņi. Taču nespēs atbildēt ne uz vienu loģiski pamatotu jautājumu. Jo kognitīvās spējas viņam ir zudušas.
Pirms dažām dienām kāds latvietis man fesibukā dedzīgi klāstīja, ka Ukrainā esot ASV finansētas laboratorijas, kur tiekot radīti bīstami vīrusi. Krievija esot iebrukusi Ukrainā tāpēc, lai pasargātu pasauli no jaunas sērgas. Un lai glābtu pasauli no geju parādēm.
Skaidrs, no kāda avota ir smelts šis naratīvs. Teikt, ka izvarot, laupīt un slepkavot civiliedzīvotājus, arī bērnus, ir ne ar ko neattaisnojams noziegums, šajā gadījumā būtu bezjēdzīgi. Tāpēc es vienkārši pajautāju: Uhaņā ir ASV finansēta laboratorija, kur tiek radīti bīstami vīrusi. Kāpēc Krievija neuzbrūk Ķīnai? Ar to mūsu sarakste beidzās.
Bet kāda latviešu dzejniece nesen publicētā slejā pauž viedokli, ka Trampa atbalstītāji un kovida noliedzēj tagad attaisnojot Krievijas agresiju. Arī šeit ir skaidrs, no kāda avota smelts naratīvs.
2015. gadā es rakstīju: Katrs, kas nenosoda Putina režīmu, ir atbildīgs par viņa noziegumiem. Krievi ir jāglābj nevis Gruzijā, Ukrainā, Igaunijā vai Latvijā, bet gan Krievijā. Un nevis no kādiem iedomātiem rusofobiem fašistiem, bet no Kremļa valdības, kas apzināti maitā savu tautu ar naida un kara propagandu.
Tagad varu piebilst, ka
no propagandas ir jāglābj arī daudzi latvieši. Gan no Kremļa propagandas, gan no kreiso liberāļu gatavināšanas plāna, kas kā ļauna, lienoša slimība tiecas pārņemt cilvēku apziņu.
Tiek veidota paaudze, kas nezina vēsturi, tāpēc akli tic radikālām ideoloģijām, īpaši idejai par “sociālo taisnīgumu”. Viss pārējais – kapitālisms, klasiskais liberālisms, racionālisms, jebkura tradicionālā reliģija – tiek noliegts. Postmodernisms ir sagrāvis priekšstatus par kultūru, vērtībām un jēgu. Bet dzīve pārvēršas par haosu, ja tev nav kartes un kompasa, lai orientētos realitātē. No tā rodas depresija, vēlme eksperimentēt ar dzimuma maiņu un pašnāvnieciskas tieksmes. Rietumos daudzi jaunieši vairs nevēlas bērnus, jo bērni nelabvēlīgi ietekmējot planētas ekoloģiju.
Paplašinoties cilvēku informatīvajam laukam, kam arvien vairāk zūd robežas, kas notiek ar nacionālas valsts ideju, neatkarīgu un patstāvīgu valsti kā realitāti?
Spēks, kas spēj stāties pretī iznīcības ideoloģijai, ir ģimene. Esmu to jau teikusi, atkārtošu vēlreiz: ģimene ir civilizācijas sākums un tās pēdējais bastions. Jo ģimene ne tikai rada dzīvību, bet arī glabā, uztur un nodod nākamām paaudzēm tās pamata vērtības, kas nosaka cilvēka stāju un rīcības motīvus. Pat tad, ja pasaule brūk.
Tieši tāpēc gan komunisti, gan nacisti centās izņemt bērnu no ģimenes, lai varētu viņu indoktrinēt. Tagad to viltīgā veidā grib panākt kreisie liberāļi, aizbildinoties ar “iekļāvīgo dažādību”.
Globālistu sapnis – cilvēks bez tautības un dzimuma, bez ģimenes, reliģijas un pilsonības.
Jūsu prognoze – vai un kā karš mainīs Eiropas valstīs dzīvojošo cilvēku vērtību izpratni? Vai var notikt kursa maiņa no kreisi liberālā uz konservatīvo?
Neņemos spriest, vai notiks kursa maiņa. Bet es neredzu cita ceļa, kas var pasauli glābt no pašnāvības. Ja vien ar vārdu “konservatīvs” saprotam to vērtību kopumu, kas gadu tūkstošiem ir veidojis mūsu cilvēcību: tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot!
Volodimirs Zelenskis, uzrunājot ukraiņu tautu, liecina par šīm vērtībām. Arī prezidenta biroja padomnieks Oleksijs Arestovičs ik dienas darbojas kā nācijas psihoterapeits un apziņas modinātājs. Ukraiņu filozofs Andrijs Baumeisters regulāri atbild uz jautājumiem par to, kā izmisumu un sāpes pārvērst dzīvā ticībā, kā saglabāt cilvēcību un dziedināt ievainotu dvēseli: tikai tad, ja cauri cilvēku darbiem spējam sadzirdēt Kristus vārdus, ja uz pagājīgo spējam paraudzīties ar mūžības acīm.
Patlaban Eiropā notiek vēsturiskas pārmaiņas. Par to liecina Polijas prezidenta Dudas un īpaši britu premjera Borisa Džonsona stingrā nostāja. Platstraumes mediji jau bija pieradinājuši sabiedrību pie domas, ka politikā ir divi rudie klauni – Tramps un Džonsons. Taču izšķirīgā brīdī tieši Džonsons ir atklājies kā īstens valstsvīrs.
Bet galvenais – Ukrainā veidojas jauna sabiedrība un jauna valsts pārvaldes forma. Kā nesen atzina Arestovičs, ja būtu pagūts reorganizēt valsts pārvaldi pēc Rietumu modeļa, karš tiktu zaudēts pirmajās trīs dienās. Birokrātiskā mašīna nepieļautu pilsonisku iniciatīvu, izvēli un atbildību.
Starp citu, tieši tas notika ASV sērgas laikā. Daudzi amerikāņu ārsti jau 2020. gada martā bija sākuši sekmīgu cīņu ar jauno vīrusu. Taču drīz vien saņēma priekšrakstu, kas aizliedza ārstēt pacientus ambulatori. Pēc šo mediķu aplēsēm, ASV tādēļ ir miruši vairāk nekā 500 tūkstoši Covid-19 slimnieku. Ārstiem vienkārši neļāva glābt pacientus, piedraudot ar licences atņemšanu.
Un kas patlaban Latvijā visefektīvāk palīdz ukraiņiem? Brīvprātīgie. Viņi paši organizē gan ziedojumu vākšanu, gan to nodošanu konkrētiem adresātiem. Savukārt ierēdņi spēj radīt Vakcinācijas biroju – smagnēju, neefektīvu un dārgu.
Korumpēti birokrāti, kas apkalpo projektus, nevis kalpo tautai un valstij, ir lielāks ļaunums nekā sērga. Otrs ļaunums ir mediji, kas nevis kalpo patiesībai, bet apkalpo kādu ideoloģiju.
Kā Latvijas sabiedrībai šajā sarežģītajā laikā nepazaudēt orientierus, kad no vienas puses ir kara šausmas un iznīcība, no otras – tikpat destruktīva, sabiedrības pamatus ārdoša ideoloģija (LGBT un tamlīdzīgas)? Kur palikt? Kam pieslieties?
Pieslieties ir vērts tikai tam, kam tici. Bet ticēt ir vērts patiesībai. Un vai tad tas nav katra cilvēka dzīves galvenais uzdevums – mācīties atšķirt labu no ļauna un patiesu no nepatiesa? Tā, lai mēs gribētu labo un apliecinātu patieso. Ar darbiem apliecinātu.
Šis laiks daudziem ir nodarījis lielu netaisnību, atņēmis vieniem veselību, citiem tuviniekus, vēl citiem mājas un ierasto dzīvi. Kara un draudošas dārdzības apstākļos varbūt sāksim ar gluži vienkāršām lietām, ievērosim ne vien sevi, bet arī tos, kam klājas grūtāk nekā mums – ar ko varam viņiem palīdzēt?
Pārpublicēts no aprinkis.lv
