Varbūt baznīcas konservatīvisms skaidrojams ar gluži vai instinktīviem stabilitātes meklējumiem mainīgajā pasaulē, ar mēģinājumu sargāt to garīgo mantojumu, kas vēl palicis? 21
Tas varētu būt viens no skaidrojumiem. Aizvadītajos pārdesmit gados Latvijas sabiedrība piedzīvojusi ļoti straujas pārmaiņas. Neaizmirsīsim, ka padomju okupācijas laikus esam pavadījuši aiz dzelzs aizkara, atrauti no pārējās pasaules. Tagad mūris ir zudis un apkārtējā pasaule pēkšņi atvērusies visā savā krāšņumā un raibumā. Tas, no kā jāmēģina izvairīties – lai bailes no nezināmā un nesaprotamā nepārvēršas spēkā, kas ar mums sāk manipulēt, tai skaitā arī politiski. Šajā manipulācijas spēlē lieliski iederas mīts par “pagrimušo, izvirtušo Eiropu”. Par Krieviju, kas it kā pieturoties pie daudz augstākiem morāles standartiem nekā “sapuvušie Rietumi”. Bet šo apgalvojumu patiesais mērķis ir izolēt Latviju no mūsu sabiedrotajiem, no vienotās Eiropas.
Jūs esat stingri iestājusies par sieviešu ordināciju Latvijas luteriskajā baznīcā.
Joprojām turos pie šīs pārliecības – gan teoloģisku, gan morālu apsvērumu dēļ. Agrīnās kristiešu draudzes pieņēma sava laikmeta sabiedrības paražas, tādēļ sievietei draudzēs pārsvarā bija pakārtota loma. Bet kā šodien mēs varam liegt sievietei kļūt par mācītāju, ja viņa var būt skolotāja, ārste, ministre, Saeimas priekšsēdētāja, pat valsts prezidente? Sabiedrībā sieviete drīkst runāt, bet baznīcā viņai jāklusē? Mani visvairāk iespaidojuši paraugi – sievietes mācītājas, caur kurām arī es esmu mācījusies ticēt. Ja jau pats Dievs caur viņām uzrunā cilvēkus, tad kā gan kāds drīkst teikt – mēs tev neļaujam to darīt?
Daži no mācītāju atklātās vēstules parakstītājiem pievienojušies arī petīcijai, kas aicina Latvijas Saeimu atbalstīt Stambulas konvenciju. Arī jūs esat izteikusi atbalstu šim dokumentam. Tomēr četru Latvijas kristīgo konfesiju vadītāji ir pilnīgi pretējās domās, turklāt viņiem izdevies savā pusē pārvilkt divas koalīcijas partijas, ZZS un Nacionālo apvienību.
Mēs dzīvojam priekšvēlēšanu laikā. Nav ko brīnīties, ka dažiem politiķiem šķiet – jautājumu, par kuru sabiedrībā notiek debates, labāk atlikt uz vēlāku laiku, “nobāzt augstākos plauktos”. Situācija mazliet atgādina diskusiju ap Jura Rubeņa grāmatu – lasījis neesmu, bet zinu, ka tā ir slikta. Gribētu atgādināt konvencijas pilno nosaukumu: “Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”‘. Tiek kultivēti mīti, ka konvencijas ratifikācija Latvijai atnesīs ģimenisko vērtību sabrukumu. Bet kopš 2011. gada, kad Stambulas konvencija tika pieņemta, Latvijas likumdošana jau tiek veidota saskaņā ar to. Un nekas briesmīgs ar mums nav noticis! Un vai tad Latvijā ir mazāk vardarbības, mazāk izirušu, alkohola un narkotiku izpostītu ģimeņu kā citviet Eiropā? Diemžēl ne, varbūt pat otrādi. Viena no pirmajām valstīm, kas parakstīja un ratificēja Stambulas konvenciju, ir Turcija. Bet tā ir izteikti konservatīva zeme, kur godā tradicionālās vērtības un nav atļautas viendzimuma laulības.
Kāpēc Latvijas universitātē vajadzīga Teoloģijas fakultāte? Varētu rasties jautājums – kāpēc valstī, kur baznīca šķirta no valsts, par nodokļu maksātāju naudu būtu jāgatavo teologi? Turklāt priesterus un mācītājus pie mums taču gatavo arī citas mācību iestādes.
Universitāte ir viens no Eiropas identitātes stūrakmeņiem. Vieta, kur satiekas dabaszinātnes, filozofija, teoloģija un citas disciplīnas, kur tās papildina un padziļina viena otru. Ja mēs, latvieši, sevi uzskatām par kultūras tautu, tad mums jāprot sarunāties ar citām tautām kā līdzīgam ar līdzīgu. Tai skaitā arī par tādām tēmām kā filozofija un reliģija. Vienlaikus mēs, fakultātes mācību spēki, labi apzināmies, ka neviens mūs nav atbrīvojis no pravietiskā pienākuma meklēt patiesību un liecināt par to. Dažkārt mūs par to nemīl, bet tāda nu ir mūsu misija.
