“Cilvēks jau nav tikai barošanas bloks, ka var kaut kur “pieštepselēties”.” Saruna ar diriģentu Sigvardu Kļavu 5
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lielajā Piektdienā, 2. aprīlī, izskanēs Latvijas Radio kora izdziedātā, Latvijas brīvības cīnītājai, disidentei Lidijai Lasmanei-Doroņinai veltītais koncerta “Purpura pārdevēja” atskaņojums Latvijas Televīzijā.
“Es sapņoju, ka mēs visi kā tauta varētu reiz aizdoties uz baznīcu un nožēlot savas nepareizās rīcības, kļūdas un nodevības un saņemt piedošanu no Augšienes, lai tālāk dotos atjaunoti – pilni dzīvības,” teikusi pati koncertiestudējuma varone.
“Kultūrzīmēm” bija iespēja sarunāties ar radošā darba ieceres autoru, diriģentu SIGVARDU KĻAVU.
Pagājušā gada vasarā pandēmijas iespaidā Lidijas Lasmanes-Doroņinas 95. dzimšanas diena tika svinēta klusināti. L. Lasmane-Doroņina padomju okupācijas varas laikā 14 dzīves gadus tika piespiesta pavadīt cietumos un izsūtījumā.
Viņa atteicās savu dzimteni saukt par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku un ar lielu spēku, pašcieņu un gaišumu izcieta grūtības, nezaudējot ticību, ka reiz Latvija atgūs neatkarību.
– Jūs esat “Purpura pārdevējas” ieceres aizsācējs…
S. Kļava: – Pats ieraksta process Dzintaru koncertzālē bija ļoti emocionāls, tā nebija darba sajūta, drīzāk piederības sajūta, arī svētku sajūta. Domājot par Lidiju Lasmani, mēs visi it kā gribam viņai pieslieties, sūtīt kādu vēstījumu, vēlamies sūtīt mīlestības apliecinājumus, labas veselības vēlējumus.
Es pat negribētu to saukt par koncertu, drīzāk tas ir vēstījums un mēs, šī vēstījuma nesēji, šajā dzīves laikā vēlējāmies Lidijai sagādāt prieku, viņu godināt. Varam tikai piedomāt un iedomāties, kas tas bijis par dzīves varoņdarbu, ko viņa ir paveikusi.
To nevar salīdzināt, tomēr ir jādomā par to, kas tad ir tas, par ko mēs, pārējie, pašlaik vispār te čīkstam.
Mēs šajā vēstījumā izdzīvojam cauri komponistu Maijas Einfeldes, Imanta Zemzara, Pētera Vaska un Artūra Grīnupa mūzikai. Šī mūzika ir ļoti būtiska ar savu pārdzīvojuma graudu, ar līdzdzīvojumu.
Tā neveido ambienci, krāsainas muzikālas struktūras, kas bieži vien mūzikai ir ļoti vajadzīgs, mūzika ir dažāda. Šie autori katrs ar savu paņēmienu mūziku uztver kā grēksūdzi, dvēseles cīņu, viņu mūzika ir kā protests.
Katrā ziņā pirmo “grūdienu” deva žurnālists un publicists Arnis Šablovskis, kurš jau daudzu gadu garumā ir līdzejošs Lidijas pavadonis, un viņš vērsa manu uzmanību, ka tuvojas patiešām liels un svarīgs jubilejas datums, mēs ar milzīgu prieku un atbildības sajūtu visi kopā sākām tam gatavoties.
Kaut gan bijām pazīstami jau sen, mūsu radošā kompānija ar Lidijas dzīves stāstu it kā iepazinās no jauna. Idejas un sajūtas radās kopīgi, daudz satikāmies pie pašas Lidijas, sarunājāmies, un arī viņa pati, viņas dvēseles gaišais skats, ir līdzesošs mūsu iecerēs.
Tas tiešām bija kopīgs radošs darbs – ne tekstu autore Inga Ābele, ne režisors un mākslinieks Roberts Rubīns, ne gleznotāja Kristīna Rubīna, ne abi Zariņi – aktrise Guna un pianists Reinis – negaidīja, ka kāds cits kaut ko izdomās un viņi būtu tikai izpildītāji.
Visu laiku bijām cilvēciskā kontaktā viens ar otru, ar Lidiju, un tas ļoti palīdzēja. Tā bija būtiska pieredze un vēl joprojām tāda ir.
Bija jau plānota viņas klātbūtne arī Dzintaru koncertierakstā, bet tomēr viņas gadi un droši vien laika apstākļi mums ļāva saņemt tikai sveicienus. Bet viņa jau ir redzējusi gan fotogrāfijas, gan ierakstus no mēģinājumiem.
– Arnis Šablovskis ir teicis, ka “Lidija Lasmane ir mūsu valsts un tautas morālā sliekšņu uzturētāja, kas allaž iestājas par “patiesību, kas dara brīvu”. Gan toreiz, okupācijas smagumu nesot, gan tagad – ne tik vieglo brīvības nastu… Iedvesmotāja. Tik daudziem. Tik dažādiem. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kuru klātbūtnē jau viss vai gandrīz viss paliek skaidrs, skaidrāks. Apskaidrojas. Viņa cenšas būt Dieva klātbūtnē. Un viņas Kristus ir saprotošs, pieņemošs, atvērts, katru no mums gaidošs. Atrisinošs. Un vienalga, kas ar katru no mums arī būtu noticis vakar, aizvakar… mūsu dzīvē iepriekš. Risinājums IR. Gan tautai, gan katram personiski.”
– Lidija ir viens no tiem cilvēkiem, un es to apzināti saku daudzskaitlī, kuri savu personīgo īpašību dēļ, arī kautrīguma dēļ, nekāps tajā tronī, neģērbsies zeltā, bet tieši šie cilvēki mūs vispār uztur pie garīgas dzīvības, dvēseles dzīvības.
Godināšana ir viena lieta, otra būtiska lieta ir tā, lai mēs ar savu darbu un dzīvi rādītu, ka tas, par ko Lidija dega, viņas vēstījums, nav bijis pa tukšo, lai viņas vēstījumam ir inerce.
Tā ir vērtība, kura mums vēl joprojām ir vajadzīga, mums tajā jāiekožas, par to jāpārdzīvo, galu galā jātic, lai mūsu nācija un valsts varētu turpināt eksistēt.
Mēs pieredzam, ka, no vienas puses, pret mums nav vērsta tieša fiziska agresija, bet mums ir nepārtraukti milzīgi izaicinājumi un, pat pašiem nemanot, ik pa brīdim pienāk kāda būtiska izšķiršanās.
Pašiem nemanot, ierasti izvēlamies ērtāko ceļu, bieži pieņemam lēmumu, balstoties domās, “a ko citi teiks”, it kā būtu svarīgi, ko citi, ko “meinstrīms” domā.
Manā skatījumā Lidija izdarīja lielāko – viņa palika uzticīga saviem sapņiem, viņa bija un ir godīga pret sevi un pret Dievu. Nemaz nerunājot par to, ka arī viņai, līdzīgi kā daudziem citiem, visu okupācijas laiku piedāvāja kļūt par nodevēju.
Toreiz varēja pat fiziski iznīcināt par to, ko dari nepareizi, ej pretēji pastāvošajam režīmam. Man liekas, vislielākā garīgā jauda ir tad, ja atskaites punkts ir tevī pašā.
Mēs nezinām visus pagātnes stāstus un varam būt tikai laimīgi, ka Lidijas stāsts, viņas dzīves gājums ir izstāstīts, ka mūsdienās esam svētīti ar viņas klātbūtni. Protams, katram no mums Lidija nozīmēs savu simbolu, citādu varoņstāstu.
– Mūziku papildina ievērojamās krievu dzejnieces, disidentes Irinas Ratušinskajas dzeja. Viņa bija tā, kura, atgūstot savu brīvību, pirmajā intervijā pasaulei nosauca arī Lidijas Lasmanes-Doroņinas vārdu.
– Viņa un Lidija bija cietuma kameras biedres, kopīgi izcieta ieslodzījumu Mordovijā. Dzeju un tekstus atlasīja pati Lidija un Inga Ābele. Tā ir dzeja, kas ir tapusi taisni tur, tajā drausmīgajā fiziski un psiholoģiski nomācošajā kamerā.
Skanēs dažādi literāri materiāli, arī pareizticīgo priestera Aleksandra Meņa lūgšanu teksti. Koncerts ir trīsdaļīgs – pirmā daļa ir bibliskais un vēsturiskais stāsts, tas vēstīs par Lidijas Lasmanes vārdu un viņas personību, sižetā mīsies Ingas Ābeles pieraksti un Bībeles teksts.
Lidija savu vārdu ir ieguvusi no bibliskā sižeta – Bībelē stāstīts par purpura pārdevēju Lidiju, kura savā mājā aicināja apustuļus, viņus uzņēma, padzirdīja un pabaroja. Mūsu Lidija no šī stāsta, protams, ir iespaidojusies.
Otrajā daļā Guna Zariņa lasīs Irinas Ratušinskajas dzeju, tie ir ārkārtīgi sāpīgi bezkompromisa vārdi, brīžiem pat iznīcinoši. Trešā daļa ir vissvarīgākā – tajā paužam paļāvību un ticību Dievam, lūgšanu, piedošanu.
Tas visos laikos ikvienā situācijā ir visbūtiskākais – mīlestība un ticība Dievam.
– Kas jums pašam šajā laikā dod garīgu spēku?
– Lidija. Taču tam nav vienas atbildes. Cilvēks jau nav tikai barošanas bloks, ka var kaut kur “pieštepselēties” un pakampt barību. Es vairāk ieklausos cilvēkos nekā dabā.
Mūsdienās jau viss tiek izrēķināts, tiek rastas gudru cilvēku atziņas, es visam tam piekrītu, negribu būt gudrāks par citiem, bet ir tik nepieciešams apstāties, izslēgt visu ārā un aizvērt acis.
Ir briesmīgs šis iesprostojums, par kuram līdzīgu pati Lidija varētu labāk pastāstīt – jo šis iesprostojums mūs pieradina pie dzīves sprostā.
Ir būtiski saprast, ka mēs nedzīvojam aizvakardienā, pat vakardienā ne, un ir nepieciešams ieraudzīt kaut kādu taku, pa kuru varētu iet jaunajā dzīvē, jo tas ceļš būs jāizvēlas.
Var jau kādu laiku mēģināt iet pa visiem ceļiem, bet beigās tas tomēr būs tikai viens ceļš.
– Tagad, pandēmijas laikā, kad tik ļoti pietrūkst mākslas pārdzīvojumu, mūziķi ir tie, kuri visbiežāk uzstājas tiešsaistē.
– Ko tas līdz, ja visu laiku dziedam un spēlējam. Mēs daudz ierakstām, arhivējam, rāmāk strādājam, bet neviens jau nezina, cik ilgi šis laiks vēl būs.
Visas klausīšanās ar tehnoloģijām, aparātiem, austiņām dažādās vidēs ir aizraujošas, man arī pašam patīk visvisādas tehnoloģijas, bet tā ir tikai viena no mūzikas sadaļām.
Tiesa, mūzika, kura ir izfiltrēta, iemācīta precīzi, tīri, ir ārkārtīgi skaista, tomēr tāda mūzika paveic tikai vienu no saviem uzdevumiem. Ir mūzikas līdzpārdzīvojums, kuru dzird uz austiņām, tāds dod baudījumu par labu tehniku, bet tas tomēr nav salīdzināms ar īstu, dzīvu koncertu.
Nav tāda mediju kanāla, kas mūzikai spētu piešķirt to garīgumu, kādēļ tā vispār ir radīta. Mūzikas īstais spēks, suģestija spēj dzīvot tikai tajos brīžos, kad mūziķi sajūt publikas klusumu, aizturētu elpu, dzīvību.
Dzīvības zīmes dod pat klausītāju klepus, pat mobilā telefona skaņa un garderobes numuriņš, kas nokrīt zemē.
Tā ir tik trausla un gaistoša sajūta, taču tieši tā rada to milzu atšķirību. Mūziķi vistuvāk debesīm var atrasties tikai tajos brīžos, kad apkārt ir tās dvēseles, kas viņos ieklausās.
