Bet kā ir ar televīziju? Kollēgas lūdza pajautāt, ko tu domā par “Ugunsgrēka” augstajiem reitingiem. Kā tev šķiet, kāpēc cilvēki to skatās? 13
Es nezinu, kāpēc skatās. Es neskatos. Katram savas intereses, katram ir tiesības izvēlēties veidu, kā atpūsties. Viens iet uz kino, cits lasa grāmatas, vēl cits skatās televīzijā seriālus. Un arī televīzijā ir milzīgas iespējas – var izvēlēties latviešu seriālu, var krievu bandītu seriālu, var skatītes “National Geographic”, “Animal Planet” vai “Discovery”.
Ko tu skaties, ja vispār?
Pēdējos trīs, ja vispār. Man patīk zinātne. Ļoti.
Jūs ar Zani esat lieliski, lasot Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas dzeju, tomēr, vismaz no malas raugoties, šķiet, ka esat vēl atšķirīgāki nekā manu mīļo dzejnieku pāris. Kas jūs vieno?
Mēs esam kopā.
Ko dara dēli?
Kārlis mācās universitātē matemātikas skolotājos, tieši skolotājos, nevis zinātniekos, par ko man ļoti liels prieks. Ceru, ka viņa interese nezudīs un viņš strādās šajā profesijā. Tā būs milzīga laime, jo Latvijas izglītības sistēma cieš ne tikai no naudas trūkuma, bet arī no tā, ka trūkst vīriešu skolotāju. Šo viņa izšķiršanos iedvesmoja matemātikas skolotājs, ļoti, ļoti labs skolotājs, kas bija 2. ģimnāzijā. Veids, kā viņš runāja, kā mācīja, Kārlim šķita ārkārtīgi stilīgs. Jauniešiem ir svarīgi, lai būtu stilīgs. Tas izšķir visu, un man par to prieks. Bet Matīss mācās Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā.
Tavējā!
Jā, un pat tajā pašā Metāla dizaina nodaļā, nu jau otrā kursā.
Vai tev reizēm uznāk slinkuma lēkmes? Kad vajadzētu darīt vienu, bet tu izdomā, ka pirms tam varētu padarīt arī ko citu.
Kā mēģinu sevi mānīt? Internetā iekšā – žvikt. Dažādos ziņu portālos. Sākumā apskatos, kas Latvijā labs notiek, tad atveru “Medūzu”, pēc tam “Eho Moskvi” un tad vēl Ukrainas portālus cenzor.net un unian.ua. Jau vairāk nekā divus gadus, proti, kopš Maidana, nav bijis nevienas dienas, kad es nebūtu ieskatījies šajos portālos. Man tas šķiet svarīgi. Varbūt tajā nekā jēdzīga nav, jo es jau vienkārši skatos.
Tu kliedē miglu. Gribi nosaukt lietas.
Tā varētu būt, kā tu saki. Kliedēju miglu pats priekš sevis. Gribu saprast, kas notiek. Kā veidojas valsts. Ar Vladimira Vladimiroviča pūlēm ukraiņi beidzot formulē paši sevi – kā valsti un nāciju.
Paradoksāli – līdz Krimas aneksijai Ukrainā visi runāja krieviski. Tagad tur runā ukrainiski.
Jā, jā. Tikai diemžēl tas ir panākts ar milzu asinīm. Un te atkal stāsts par detaļām. To, ka Ukrainā ir karš, sapratu no nelielas ziņas, ko izlasīju 2014. gada vasarā. Kāds latviešu speciālists bija uztaisījis divdesmit acu protēžu un aizvedis uz Ukrainu karavīriem. Tur izrādījies, ka ar divdesmit ir par maz, jātaisa vēl. Karš ir tajās stikla bumbiņās.
Ko dari, kad jūti, ka trūkst spēka, ka tavas iekšējās baterijas ir tukšas…
Ēdu medu. Es varu apēst ļoti daudz, kādus divdesmit kilogramus gadā. Esmu kļuvis par medus ekspertu, zinu, kādā novadā kāds, īpaši jau manā pusē – Vallē. Ir tāds bitenieks, kas mežā dzīvo, skarbais vecis, baras, lamā bites un politiku, viņam arī bites ir niknas un medus tāds šerps. Ir atkal tāds, kas runā ārkārtīgi laipnā, klusā balsī, reizēm pat nevar sadzirdēt, ko saka, un arī medus viņam ir ļoti maigs. Lieliski cilvēki! Tā, redz, ir ar biteniekiem un medu manā robežvietā starp Zemgali, Sēliju un Lietuvu, kur mēs pa vasarām dzīvojam. Tur es arī savas baterijas varu piepildīt. Un vēl sirdī esmu ainavu arhitekts. Man ļoti patīk mežapstrādes tehnika – motorzāģis, trimmeri, mačetes – tas viss man ir. Mani valdzina labs dizains, man nepatīk neglīti motorzāģi, man patīk skaisti. Tā es tur dzīvoju mežā, cīnos ar dunduriem. Beidzas dunduri, sākas odi. Un otrādi. Esmu pie viņiem pieradis.
Viņi pie tevis arī?
Viņi gaida mani. Berzē degunus, re, atbraucis mīlulītis, būs mums vakariņas. Kad zāģēju, viņu nav, kolīdz beidzu, klāt ir.
Aiz cieņas?
Droši vien.
