“Pakļaušanās”. Četras ar pusi stundas man nešķita par garu. Bet kā tas ir tev? Parasti mēdz jautāt, kā aktieris tiek ārā no tēla. Man šoreiz gribas pajautāt: kā tu tiec iekšā? Un cik stundas ilgst tava izrāde? 13
Sākumā bija grūti. Grūti ir jebkurā izrādē, kur daudz mazu ainu, šeit, šķiet, ir divdesmit astoņas. Darbība notiek turpat, un visu laiku ir jādomā, kura seko kurai, jo tie ir fragmenti, tādi zibšņi Fransuā dzīvē. Sākumā grūti, jo tu vēl nevari īsti saprast to milzīgo apjomu un sadalīt savus spēkus visā izrādes garumā. Bet tagad es to varu. Tajā brīdī, kad tu beidzot esi ieraudzījis, cik liels ir audekls, tu zini, cik krāsas tev vajag pindzelē, lai pārvilktu strīpu no viena gala līdz otram.
Esmu pateicīgs Alvim par šo lomu, jo tas man ir kaut kas jauns. Nozīmīgs notikums manā lomu sarakstā. Jo vecāki kļūstam, jo grūtāk ir cīnīties ar stereotipiem, ar tiem tēliem, kas mums pielipuši pie ādas. Kā lai tos nokasa? Bet šis ir pilnīgi cits cilvēks, kas liek turēties viņa konkrētajā psihofizikā, nevis psihofizikā vispār.
Izrādē ir divas epizodes, no kurām man zosāda uzmetās. Tā, kur tavs varonis saka: parīziešu ģimenes modelis – viens, augstākais – divi cilvēki. Un tā, kur viņš sen nepārskatītu pasta sūtījumu kaudzē atrod vēstules par mātes nāvi… Patiesībā, šī izrāde ir nevis par islāmu, bet par mums.
Islāms ir tikai spēks, kas pārbauda Rietumeiropu, pārbauda katru no mums. Liek uzdot jautājumu: ko tagad darīsim? Kā rīkosimies? Līdz šim varēja par to nedomāt. Jo atbilde bija: kā dzīvojām, tā dzīvosim. Un dzīvojām tīri labi. Jo arī man Rietumeiropas dzīves modelis šķiet vispatīkamākais. Šī valsts, šī vieta, klimats, cilvēki, atsegtas sejas, skaistas sievietes uz ielām – tas viss man ļoti patīk. Tikai šim dzīvesveidam ir viens trūkums – tas ir uz sevi vērsts egoistisks dzīves modelis, kas centrēts uz indivīda, nevis sabiedrības vajadzībām. Un katram, kam nav sveša matemātika, kļūst skaidrs: ja ģimenē ir vidēji 1,4 bērni, mēs beidzamies…
Ko tev nozīmē tā vai cita cilvēka etniskā piederība? Reiz teici, ka Vladislavs Nastavševs un Žeņa Isajevs tev ir tādi paši latvieši kā Alvis Hermanis un Kaspars Znotiņš. Kas jūs vieno?
Mūs vieno idejas un latviešu valoda, kurā mēs šīs idejas īstenojam. Etniskā piederība – tas ir ārkārtīgi interesanti. To nevajadzētu pazaudēt. Tikai ar vienu pavisam vienkāršu nosacījumu: cilvēki, kuri paši vai kuru vecāki šurp atbraukuši, respektē šo vietu, jo šai vietai ir konkrētas tradīcijas un kultūras, kas sakņojas mūsu valodā. Gadu desmitiem un simtiem šajā vietā ir runāts valodā, kurā tagad runājam. Man ir svarīgi, ka cilvēks to izprot. Tādu, kas izprot, ir pietiekami daudz. Viņus es cienu. Mani nu nemaz neinteresē, kāda ir viņu tautība vai rase. Īstenībā tas ir cilvēka inteliģences jautājums. Jā, visu izšķir inteliģence. Ja inteliģences nav, īsa runa. Žēl.
Uz “Cerību ezeru” gāju ar bažām – vai tikai nebūs vilšanās jūra. Taču izrādījās – prieka okeāns. Izrādē ir burvīga epizode, kurā māte pārmet dēlam: Ты олатышел. Proti, tu esi pārlatviskojies.
Un tas ir adresēts dēlam, kas lielu daļu savas radošās dzīves pavada ar “latišiem”. Vladislavs Nastavševs ir ļoti inteliģents cilvēks ar ļoti labu latviešu un angļu valodu. Turklāt latviešu valoda viņam ir ļoti bagāta, ne katram latvietim tāda ir.
“Cerību ezerā” tavs varonis, inženieris Miša no Novosibirskas, saka: “Teātrim ir jāpārsteidz, teātrim ir tā jāsapurina cilvēks, lai viņš ieraudzītu pasauli citām acīm.”
Brīnišķīgi vārdi! Tieši tā arī ir, labāk nemaz nevar pateikt.
