Kāds ir patiesuma kritērijs? 13
Kad cilvēks sāk runāt vispārinājumos: mēs tur, johaidī, strīpām šāvām, viņi tur nāca – šos stāstus esmu dzirdējis daudz, tas ir uzslāņojums. Bet, kolīdz parādās detaļas, es ticu. Detaļas ir patiesība. Jeb patiesība ir detaļās.
Un tomēr savu attieksmi tu paud. Ar to, ka runā par šīm lietām.
Varbūt. Tā ir mana zinātkāre vai ziņkārība, sauc, kā gribi. Man patīk iedziļināties. Un šī bija tāda lieta, kas man patīk. Lielai daļai puiku patīk kariņi un ieroči. Mums teātrī bija sargs, kas kādā vācu formējumā bija dienējis, ne leģionā, bet tieši vācu formējumā. Viņa kara gaitas beidzās Kurzemē. Sākumā filtrācijas nometne, tad Sibīrija. Izdzīvoja, atgriezās, strādāja uz dzelzceļa, jo no dzelzceļnieku dinastijas, līdz beigu beigās nonāca teātrī. Ļoti interesants vīrs, pēc izrādēm ilgi varējām runāties un runāties. Un tad vienā brīdī es sapratu, ka šie cilvēki, šīs atmiņas aiziet. Paldies Dievam, Gunārs Maldavs, tā viņu sauc, vēl ir šai saulē, un ceru, ka sveiks un vesels, tikai vairs nestrādā mūsu teātrī, jo viņam daudz gadu. Bet bija cits gadījums, ko ļoti nožēloju. Mēs sākām taisīt “Garo dzīvi”, aizbraucām uz Mežciema pansionātu, tur es kādu pusstundu parunājos ar vienu ārkārtīgi sakoptu kungu, viņa istabiņa bija perfekta, un pats viņš bija perfekts – vestītē un šlipsē, lai gan tā bija parasta diena.
Aktierus ciemos nebija gaidījis?
Nē, nē, nebija gaidījis. Tas viņam bija tāds stils. Kungam pāri deviņdesmit, viņš par frizieri bija nostrādājis Rīgas Centrālajā stacijā no 1945. līdz 1995. gadam.
O, cik gan likteņu pabijis zem viņa rokām!
Tu vari iedomāties! Mainījās mode, mainījās cilvēki. Uzreiz pēc kara pie viņa nāca tie, kas no Maskavas un Ļeņingradas bija ieradušies celt rūpnīcas vai mājas. Pirmā lieta tolaik bija – noskūties. Tagad mēs staigājam noauguši ar sazini ko, bet toreiz staigāt neskūts nedrīkstēja. Nezinu, kad tas beidzās, droši vien reizē ar Padomju Savienību, kad sākās liberālisms un džeki sāka palaist bārdu. Tagad jauna mode, tagad bārdas kopj, bārda pacelta citā līmenī. Bet toreiz skūšanās – obligāta lieta, jo atšķir tevi no noziedznieka. Citādi tev pārbaudīs dokumentus – vai nu tu esi tipiņš, kas no meža iznācis, vai arī no cietuma izbēdzis. Viņš stāstīja, kā tas noticis: sešos no rīta ienāk vilciens no Maskavas, cilvēku ļoti daudz, strādā viņš un vairāki viņa mācekļi vai kolēģi. Divās līdz trīs minūtēs bārdai jābūt noskūtai – ar bārdas nazi, zibenīgi. Trenējušies uz balona: piepūstu balonu noziež ar putām un tad velk ar bārdas nazi, lai balons nesaplīst. Visu laiku naži jātrin uz ādas siksnām. Kad mācījies, meistars viņam teicis: nekad nesēdi, rokas salicis, negaidi, trenējies uz balona, tas tev dzīvē noderēs. Un noderēja arī. Izgadījās, ka viņš Bolderājā vai Mīlgrāvī bija trāpījies uz ielas, kad 1944. gadā vācieši tvarstīja cilvēkus, lai vestu darba dienestā. Bet kaimiņiene bija pamanījusi, ka viņu savāc, un viņš bija pakliedzis, lai atnesot viņam uz kuģi bārdas nazi. Tas bārdas nazis izglāba viņam dzīvību. Skuvis esesiešus, par ko dabūjis paēst, pēc tam gūstā skuvis padomju oficierus, atkal dabūjis paēst. Bijis izsalcis, taču badā nenomira. Un tad es iedomājos, cik gan interesants būtu šāds stāsts, ja uzņemtu to filmā vai mēģinātu teātrī izstāstīt. Bet nomuļļājos, nočammājos mēnešus astoņus, deviņus un, kad beidzot sataisījos, jo radās “Latviešu stāstu” ideja, aizbraucu uz Mežciemu, bet viņa vairs nav. Tā aiziet vēsture. Detaļas aiziet. Paliek cipari. Par deportācijām, par kritušajiem. Datumi paliek. Taču skaitļi mani nekad nav interesējuši, cipari neko neizsaka.
Mēs nespējam aptvert lielus ciparus. Viena cilvēka nāve ir traģēdija, miljonu nāve – statistika.
Tā gan. Tajā brīdī sapratu, cik labi, ka Gunārs vēl ir ar mums. Un arī to, ka gribu uzklausīt vēl citus stāstus un mēģināt uztaisīt izrādi. Tā sagadījās, ka man tobrīd nebija jaunu izrāžu, neko nemēģināju, spēlēju tikai vecās, bija pietiekami daudz laika, lai sāktu meklēt. Un, kas meklē, tas atrod. Aiz viena pavediena pavelkas otrs, trešais un ceturtais. Kāds zina vēl tādu vīru, un tas atkal zina vēl tādu, līdz izveidojās šis kaleidoskops ar visdažādākajiem cilvēkiem.
Tavs “Vectēvs” un arī “Latviešu stāstu” sērija – tas ir ne tikai īpašs žanrs, tā ir jauna lappuse teātra mākslā. Pašu radīti teksti – nevis izdomāti, bet uzklausīti un padarīti par saviem. Kā tas ir – notēlot reālu cilvēku, kas kādu vakaru varbūt sēž skatītāju zālē?
Grūti. Tieši šī iemesla dēļ grūti. Nav grūti kopēt cilvēku, tas pat ir jādara, cik vien precīzi iespējams, jo, kolīdz mēģini pieslēgties runas motorikai, valodas ritmam, tā automātiski smadzenes uz to reaģē, un tu iegūsti to domāšanas ātrumu un veidu, kāds piemīt šim cilvēkam. Es, piemēram, runāju diezgan nesakarīgi, bet mans “Latviešu stāstu” pirmais varonis autobusa šoferis runāja brīnišķīgu valodu, kurā nebija nekādu “ā”, “ē” un visu to nesaprotamo skaņu, ko izdvešam brīdī, kad mēģinām noformulēt domu. Viņš runāja eleganti un stundām ilgi. Neticams talants. Es arī tā gribētu.
Vai viņš ir redzējis izrādi?
Jā. Viņš bija atnācis kopā ar dēlu. Tā bija kāda desmitā izrāde, es, protams, nezināju, kā viņš uz to reaģēs, jo zāle visu laiku smejas.
Smejas ne jau par personāžu, smejas par situāciju.
Bet es jau nezinu, par ko viņi smejas. Ja smejas par situāciju, viss ir kārtībā. Ja smejas par cilvēku, viss ir nepareizi, māksla nav tam domāta. Māksla nedrīkst aizvainot, nedrīkst aizskart, vēl jo vairāk cilvēku, kas tev ir uzticējies, turklāt darījis to naivi, pat īsti nesaprazdams, kas no tā visa sanāks. Viņš manī bija atradis pateicīgu klausītāju, kam var izstāstīt visu, ko viņš domā par dzīvi, arī ļoti intīmas lietas. Protams, viņa portreta nekur nav, arī viņa vārds netiek nosaukts. Taču viss pārējais ir reāls.
Un tā es spēlēju izrādi, bet visu laiku mani nepamet doma: kas būs pēc izrādes? Mēs bijām sarunājuši satikties, tomēr es katram gadījumam biju garderobistiem viņu parādījis un palūdzis, ja viņš iziet no zāles, lai man to pasaka. Garderobisti vēlāk izstāstīja, ka pēc izrādes viņš stāvējis rindā, līdz vienā brīdī neizturējis, pagriezies pret kungu, kas aiz viņa, un teicis: es tas esmu, tas bija par mani! Kungs pasmaidījis un pateicis viņa dēlam: tu, puis, ar savu tēvu vari lepoties!
Pēc tam mēs satikāmies, pasēdējām krodziņā, un viņš man pateica, ka tā ir laimīgākā diena viņa mūžā. Un šie vārdi – tas ir tāds pagrieziena punkts. Nozīmīgs manā dzīvē. Ja ar to, ko dari, tu kaut vai vienu cilvēku vari padarīt laimīgu, tad ir jēga to darīt.
Nekas tamlīdzīgs pēc tam nav atkārtojies. Protams, bija arī “Vectēvs”. Bet šis gadījums ir kas tāds, ko es nevaru aizmirst. Nozīmīgs mirklis gan viņa, gan manā mūžā.
Bet vispār ir pareizi, ka mēs ar to vairs nenodarbojamies. Kādas septiņas izrādes ir uztaisītas šajā žanrā. Zinu, ka ļoti daudzi ar skumjām raugās uz šo mūsu lēmumu. Bet pasaule mainās, mēs kļūstam vecāki. Ir nepieciešama jauna valoda, jauns veids, kā runāt un risināt lietas, kas mūs interesē.
