Vija Beinerte: Patiesība ir apslēpta mūsos 0
Pavisam drīz apgādā “Latvijas Mediji” klajā nāks Vijas Beinertes grāmata “Mans zelts”, bet uzreiz pēc gadumijas – “Kad klusums samainīts sudrabā”. Tajās ir apkopotas vērtīgākās žurnālam “Mājas Viesis” tapušās intervijas, kas papildinātas ar caurviju esejām. Tādēļ šoreiz uz sarunu aicināta citkārt intervētāja – žurnāliste un esejiste VIJA BEINERTE.
Esam aizvadījuši garāko (un siltāko) vasaru meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Vai esi paspējusi atpūsties?
Vasara bija karsta un skaista – visādā ziņā. Kad darāmā daudz, bet elpa ir viegla.
Līgo vakarā piedzīvoju to īpašo dzīves pilnuma sajūtu, kad laika nav. Ne tādā ziņā, ka nevaļa, bet – kā bezvējš. Kad kaut kas viens beidzies, bet cits vēl nav sācies. Viens, īstenībā pat divi manuskripti nodoti, bet jauns vēl nav aizmeties. Gaiss smaržo pēc jasmīniem, naktsvijolēm, lietus un brīnuma. Un visi vārdi kļūst lieki.
Un tad vēl divi zīmīgi un neaizmirstami notikumi – viens jūlijā, manā dzimumdienā, otrs augustā, atvaļinājuma laikā.
Tu jau zini, dzimumdienās es mēdzu pazust. Karlsons gribēja nevis vienu torti un desmit svecītes, bet vienu svecīti un desmit tortes. Es gribu nevis desmit draugus vienā vakarā, bet desmit vakarus ar vienu vai diviem draugiem. Un tā dzimumdienas izskaņu es klusi baudīju uz terases jaukā restorānā. Pie blakus galdiņa sēdēja četras dāmas – trīs jaunas, viena gados vecāka. Ik pa laikam kāda no viņām uzmeta man skatu, nedaudz ilgāku nekā tad, ja acis netīšām ieklīdušas kaimiņu teritorijā, taču tas netraucēja. Kādā brīdī nodomāju, ka tās varētu būt trīs meitas un māte vai trīs izcilnieces un skolotāja.
Kad vīrs bija samaksājis rēķinu un mēs piecēlāmies, lai dotos ielās, viena no jaunajām dāmām pēkšņi mani uzrunāja: jūs taču esat Vija, tā pati Vija, vai ne? Es apjuku, jo nekādi nespēju atcerēties, kur mēs varētu būt redzējušās. Un tad viena no jaunajām dāmām iesaucās: paskatieties, kas mūsu mammai vienmēr ir līdzi somiņā! Un pasniedza lapu, uz kuras bija nokopēta mana eseja “Beigu rēķins”. Un te nu es samulsu pavisam. Teksts bija nokopēts nevis no grāmatas, bet no pirmpublicējuma žurnālā “Mājas Viesis”. Tur bija pat datums – 2007. gads. Uz lapas otras puses es uzrakstīju veltījumu Broņislavai, kas šo manu tekstu joprojām nēsā līdzi. Mēs nofotografējāmies. Bet man, pēc tam klīstot pa naksnīgām ielām, vēl un vēl bija jādomā par to, ka nejaušību nav. Šādos brīžos saprotu, kāpēc daru to, ko es daru.
Vai atceries, par ko bija tā eseja?
Par to, ka nekas uz pasaules nav ļauns, izņemot cilvēku, kad tas savu sirdi novērš no Dieva. Un to, ka ir jāseko sirdsapziņas balsij un nav jāskumst, jāraizējas un jākrīt izmisumā, ja pasaule tavu devumu nenovērtēs, pārpratīs vai izpostīs, jo beigu rēķins tik un tā būs nevis starp tevi un pasauli, bet starp tevi un Dievu.
Un notikums augustā, ko pieminēji?
Augustā, kad man oficiāli bija atvaļinājums, es satikos ar Egilu Levitu, kam arī bija atvaļinājums. Mums abiem šķita, ka tā ir labi un jēdzīgi. Mūsu saruna ir nopublicēta iepriekšējā “Mājas Viesa” numurā.
Divas grāmatas, kas nu nāks klajā, ir tieši saistītas ar tavu darbu, un arī iepriekšējās lielā mērā tapa, ja tā var teikt, no jau padarītā…
Tieši par to es šovasar pēkšņi aizdomājos. Vispār jau es nerakstu grāmatas. Nav bijis tā, ka es apsēstos pie datora un teiktu: tagad es rakstu grāmatu. Un, pat ja reizēm es lietoju šo vārdu salikumu, tā drīzāk ir metafora.
Visas grāmatas, kas man nākušas klajā, ir salikušās brīnumaini un negaidīti. Nejauši gadījušās. Pēkšņi notikušas.
Piezvana izdevējs un saka: Vija, mums vajag tavu grāmatu! Pirmajā brīdī – prieks. Tad panikas lēkme. Un tad – jā, ir!
Pirmā (pēc izdošanas, ne pēc uzrakstīšanas laika) bija “Tās dullās Paulīnes dēļ”. Piezvana Juris Visockis: “Jumavai” esot kinogrāmatu sērija, kur jau izdots Streiča stāsts par “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” un Braslas stāsts par “Emīla nedarbiem”, vajagot taču arī manējo par “Paulīni”. Zinu, ka rakstīt “Jumavai” ir dārgs prieks, ne katrs autors to var atļauties, tomēr esmu ar mieru riskēt – aiz cieņas un mīlestības pret cilvēkiem, kas savulaik noticēja man, divdesmitgadīgam skuķim ar mazu pieredzi un lieliem sapņiem. Kā reiz teica labs draugs: tikai dulla dzejniece var uzrakstīt ko tādu kā “Paulīne”, un tikai dulla režisore var ko tādu uzfilmēt.
Otrā grāmata patiesībā bija pirmā. Mans dzejas krājums bija sagatavots publicēšanai, vēl pirms biju uzņēmusi “Paulīni” un kļuvusi par diplomētu kinorežisori. Taču notika tā, ka apgāda “Liesma” oriģinālliteratūras nodaļas galvenais redaktors Vladimirs Mihailovs, zinātniskās fantastikas romānu autors, kas mani esot dēvējis par citplanētieti, sasirga un darbā neatgriezās. Bet tas, kas atnāca viņa vietā, dienu iepriekš miliča formastērpu bija nomainījis pret civildrēbēm, vēl nebija kļuvis par krietnu katoli un uzrakstījis savu vienīgo dziesmu.
Vija, tu patlaban runā mīklās, kas pat man grūti atšifrējamas… Vai runa ir par Pēteri Jurciņu, dziesmas “Vālodzīte” autoru?
Jā. Viņš izsauca mani uz pārrunām. Manā dzejā esot jūtama spēcīga buržuāziskās filozofijas ietekme. Nē, nē, viņš nedomājot, ka būtu kas jāmet ārā, esot vien kādi dzejoļi jāpieraksta klāt. Un vārdu “Dievs”, ja gadījumā es nezinot, raksta ar mazo burtu.
Paņēmu savu manuskriptu un, jau durvīs stāvot, pateicu bezkaunīgāko teikumu mūžā: mana dzeja nenovecos – ja neizdos tagad, izdos pēc piecdesmit gadiem.
Tik ilgi nebija jāgaida, taču toreiz es noraudāju trīs dienas. Man šķita, ka tas ir pasaules gals. Manas pasaules gals. Dzīve, apmetusi kūleni, turpinājās, bet dzeju es ilgu laiku rakstīju tikai atvilktnei.
Mēs runājam par laiku, kad vēlme rakstīt vārdu “Dievs” ar lielo burtu varēja radīt nopietnākas nepatikšanas par ļoti jauna cilvēkbērna pirmā dzejas krājuma palikšanu atvilktnē. Vai tavi vecāki bija ticīgi?
Mūsu ģimenē tika mācīti un, cik nu tas cilvēka spēkos, arī ievēroti baušļi, sākot no ceturtā. Par pirmajiem trim netika runāts. Un tomēr, cik sevi atceros, es vienmēr esmu zinājusi, ka Dievs ir. Ja man kāds būtu jautājis, vai es ticu Dievam, es atbildētu: nē, es nevis ticu, bez zinu! Tolaik man šķita, ka zināt ir drošāk nekā ticēt. Taču man neviens neko tādu nejautāja. Un man nevienam nekas nebija jāpierāda.
Bet atgriežoties pie grāmatām…
Savu dzejas krājumu es vairs nemēģināju rādīt kādam izdevējam. Līdz kādā brīdī lieliskā Silvija Brice sāka tincināt, kad reiz varēšot izlasīt manu krājumu. Kādu krājumu? Nu, dzejas, protams. Nosūtīju viņai manuskriptu. Bet Silvija nelikās mierā, vajagot taču svētā glītumā cietos vākos, nevis elektroniski. Vai viņa drīkstot iedot Vijai Kilblokai? Sākumā saminstinājos, tad piekāpos, bet ar noteikumu: tikai bez titullapas – lai ir teksts bez autora vārda. Nākamajā rītā Silvija zvana un saka: Vija grib izdot tavu grāmatu!
Precizēšu: tu runā par dzejas krājumu “Klusumā sadzirdēt”, kas nu jau piedzīvojis vairākus papildu metienus.
Jā, par to pašu. Kad Vija pateica, ka pirmā tirāža būs pusotra tūkstoša eksemplāru, es sabijos ne pa jokam. Katra autora sapnis ir redzēt savu grāmatu izdotu cietos vākos, un katra autora murgs – redzēt, kā tā put nocenota vai makulatūrā. Pirmo tirāžu izpirka mēneša laikā. Tagad, ja nemaldos, ir pārdoti ap pieciem tūkstošiem eksemplāru. Pēc tam Viesturs Serdāns gribēja izdot grāmatu par dziednieci Veroniku Uršuļsku. Biju uzrakstījusi par viņu eseju “Mājas Viesim” un vēl arī scenāriju dokumentālai filmai. Filma uzņemta netika, toties iznāca grāmata “Elejas Veronika. Mūžs, kas nepieder sev”.
Un tad kopā ar Andri Eglīti, brīnišķīgo dabas fotogrāfu, Vijas Kilblokas pamudināti, izveidojām albumu “Tev. Mīlestībā”, ko vairāki recenzenti nodēvēja par “mūžības kalendāru”. Un tad pagājušā gada oktobrī man atkal piezvanīja Vija Kilbloka: mums taču vajag to tavu eseju grāmatu! Īstenībā man joprojām ir grūti noticēt, ka divās nedēļās es spēju sakārtot pasaules vējos izkaisītās lapiņas vienotā secīgā virtenē ar caurviju pavedienu. Tā salikās “Vārdi un klusums”.
Un tad piezvanīja Evija Veide: vai neesi domājusi apkopot zem viena vāka savas intervijas? Neesmu domājusi, bet ideja laba, pat ļoti. Virsraksts varētu būt “Mans zelts. Kad klusums samainīts sudrabā”. Evijai patika gan virsraksts, gan mana attieksme, viņa tikai piekodināja, lai es atlasot pašas, pašas spilgtākās, jo pārējās taču pēc tam varēšot izdot nākamajā grāmatā.
Tā maija beigās es priecīgi ieniru tekstos, gatava sijāt un atsijāt, līdz pēkšņi atklāju, ka sarunas ir kā bērni – katra savā ziņā ir spilgtākā. Un vienīgā. Bet šoreiz panikas lēkmei neļāvos, sapratu, ka ir jāatrod vektors. Un sāku likt kopā sarunas, kas, cita citu papildinot, veidotu vienotu vēstījumu. Viegli nebija, taču mierināju sevi ar domu, ka pārējās varēs apkopot nākamajā sējumā. Ak naivā! Kad izlase bija salikta un caurviju esejas uzrakstītas, izrādījās, ka vienā grāmatā to izdot nav iespējams. Tā gan manuskripts, gan virsraksts tika sadalīts.
Šīs divas grāmatas, visticamāk, nebūtu tapušas, ja tu nekļuvusi par žurnālisti. Nav noslēpums, ka tieši iespēja sastapt un iztaujāt interesantas personības ir viena no žurnālista darba vērtīgākajām un patīkamākajām šķautnēm. Ko tev žurnālistes darbs dod, un ko tas no tevis prasa?
Dod daudz, prasa visu. (Smejas.) Man patīk domāt, klausīties, sadzirdēt, rakstīt.
Sarunas, esejas, dzeja – tā ir sajūtu dokumentācija. Veids, kā iepazīt citus un sevi pašu. Atrast pamatu, atklāt jēgu.
Sākumā intervēju draugus un paziņas, līdz pamazām sāku uzdrošināties aicināt uz sarunu tos, ar ko vēlējos iepazīties. Ir bijuši gadījumi, kad sarunas laikā pēkšņi pārejam uz “tu”. Ar vairākiem cilvēkiem pēc tam esam kļuvuši tuvi draugi. Esmu mēģinājusi saprast, kā tas iespējams, vajagot taču pudu sāls un ko tik vēl ne, bet te – stundu gara saruna, un pēkšņi abiem sajūta, it kā jau tūkstoš gadus mēs būtu pazīstami. Un tad izlasīju psihologa Artura Ārona pētījumu, kur viņš pamato, kā divi gluži sveši cilvēki var iemīlēties jau pirmajā tikšanās reizē, ja uzdod viens otram trīsdesmit sešus jautājumus. Jautājumi ir pavisam vienkārši: kādas ir tavas visdārgākās atmiņas? No kā tu baidies? Par ko tu esi pateicīgs? Kad tu beidzamo reizi raudāji? Protams, intervijās es uzdodu savus, nevis Ārona jautājumus, taču princips ir tas pats: mēs runājam par būtisko. Un tas raisa tuvību.
Svarīgi, lai sarunu biedrs sajustu, ka mani patiešām interesē tas, ko viņš stāsta, ka man ir laiks klausīties un ka es viņu saprotu. Reizēm pat no pusvārda.
Tāpēc manas sarunas ir ļoti personiskas. Īstenībā visi mani teksti ir ļoti personiski. Jo es lielākoties runāju nevis par ārējām, bet iekšējām lietām, par iekšējo pasauli.
Būdama kinorežisore, dzejniece un vienkārši spilgta personība, esi arī pati gana bieži intervēta. Kurā pusē pati jūties komfortablāk: iztaujātāja vai iztaujājamā, un kādēļ?
Abējādi. Man patīk, ja tiek uzdots jautājums, kas pēkšņi liek atskārst un noformulēt. Kas ir grēks? Tā man reiz pajautāja vecākais dēls, kad bija vēl maziņš un vienīgais. Viss, kas mūs attālina no Dieva, es teicu. Atbilde bija absolūti spontāna, nekad agrāk par šo tematu es nebiju domājusi. Tagad dēls jau ir pieaudzis. Un es par šo tematu esmu domājusi vēl un vēl. Taču precīzāku atbildi tomēr neesmu atradusi.
Re, un te mēs nonākam pie ģimenes. Nav noslēpums, ka žurnālista darbs prasa daudz laika, gan gatavojoties intervijām, gan arī pēc tam, tās rakstot. Kā tava ģimene sadzīvo ar tavu profesiju?
Kad man vēl nebija datora un vecākie bērni bija mazi, bet jaunākais nebija piedzimis, vīrs reizēm bija greizsirdīgs uz manu rakstāmmašīnu, tā pilnīgi iracionāli. (Smejas.) Bet var jau būt, ka man tā tikai šķita. Rakstāmmašīna bija īpaša, to dāvājuši man bija krustvecāki Ojka un Ļudiņa, tas ir, Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova, vēl pirms es kļuvu diplomēta kinorežisore un satiku savu triju dēlu tēvu. Un, protams, tolaik es vēl nebiju ielaidusies dēkā ar “Mājas Viesi”. (Smejas.)
Bet jautājums jau ir par to, kā izdodas sadalīt laiku starp darbu un ģimeni. Zini, reiz jaunākais dēls, viņam tobrīd bija gadi pieci, paziņoja, ka cilvēkiem ir jādzīvo laukos, bet sievietēm nav jāstrādā. Dzīvot ārpus pilsētas patiktu arī man (vismaz teorētiski), bet pret apgalvojuma otru daļu gan iebildu: vai tad uzkopt māju, izvārīt pusdienas un izgludināt veļu nav darbs? Nē, viņš iesaucās, tās ir rūpes par ģimeni!
Vēlāk mēs atgriezāmies pie šā temata. Teicu, ka strādāju, jo tas man sagādā prieku un gandarījumu. Dēls saprata.
Redzi, ar katru no puikām pirmos viņu dzīves trīs gadus esmu bijusi pilna laika māmiņa un ne mirkli neesmu to nožēlojusi, jo es diezgan agri sapratu gluži vienkāršu lietu – pat ja man izdotos uzņemt filmu vai uzrakstīt grāmatu, kas atbruņotu kritiķus, apžilbinātu intelektuāļus un liktu uzgavilēt tūkstošiem, bet mani bērni pa tam paliktu novārtā, – es nejustos patiesi laimīga…
Taču tagad ir cits posms. Ja esmu tekstā, tad esmu tajā. Visa un līdz galam. Par laimi, es rakstu ātri. Bet reizēm man ir vajadzīgs laiks, lai domātu. Un tad var būt tā, ka es uzlieku vārīties pienu, aizeju dušā un pat tad, kad dūmu detektors ir ieslēdzis signalizāciju, nesaprotu, kas noticis. No šķiršanās glābj tas, ka vīram ir laba humora izjūta. Vēl viens piededzis katliņš, viņš tādās reizēs saka.
Vienmēr ir bijuši cilvēki, kas uzskata visus žurnālistus par pērkamiem un pakļaujamiem. Ko tu atbildētu šiem cilvēkiem?
Mana vecmāmiņa reiz pateica: ja kāds cilvēks saka visi – visi vīrieši, krievi, muitnieki, politiķi un kas tik vēl ne – un pēc tam piebilst ko nievājošu, tad zini – šim cilvēkam nav paveicies.
Pērkamībai un gļēvumam, gluži tāpat kā drosmei un godaprātam nav ne tautības, ne dzimuma, nedz profesionālas piederības.
Tavu interviju varoņi pārstāv dažādas profesijas, vecumus, jā, arī tautības. Vai viņiem visiem ir arī kas vienojošs?
Es viņus mīlu. (Smejas. Tad brīdi klusē.) Jā, mīlestība ir vienojošs elements. Citādi es nemaz nemāku. Tikai iemīlot sarunu biedru, es spēju ieraudzīt viņa patieso būtību, to, kādu Dievs viņu ir iecerējis un ko skarbā realitāte nav spējusi izdeldēt.
Vai vari dalīties kādos savos zelta mirkļos – skaidrs, visa grāmata ir tieši par vērtībām, taču vai tev pašai intervijās kādreiz bijuši atklāsmes, katarses mirkļi, kad izdzirdi ko tādu, kas izgaismo pasaules ainu gluži citādi?
Zelta mirkļi šaltīm un aumaļām nolija pār mani šovasar, kad, pārlasot pirms vienalga cik gadiem notikušas sarunas, pēkšņi atklāju, ka tās joprojām ir aktuālas, it kā būtu rakstītas šai dienai.
Ļudiņa, tas ir, dzejniece Ludmila Azarova-Vāciete, izlasījusi manu pirmo lielo interviju, tā bija ar Imantu Lancmani, pateica pavisam īsi: monogrāfijas vērta saruna. Šis vērtējums kļuva par mērauklu un latiņu. Otrs kritērijs – ikvienam tekstam jābūt tādam, lai to varētu publicēt grāmatā. Ar piebildi: man nekad, tik tiešām itin nekad nebija ienācis prātā, ka intervijas kādreiz varētu tikt apkopotas zem viena vāka. Grāmata kā kritērijs – tā jau atkal ir metafora.
Runājot par pasaules ainu, patlaban ir ļoti izteikti divi domas virzieni: viens, ka mēs Latvijā dzīvojam, protams, vēl nepilnīgā sabiedrībā, taču labāk, nekā šajā zemē bijis iespējams dzīvot jebkad iepriekš. Otrs – ka esam nokrituši pilnīgā bedrē, no kuras nav pat redzama izeja. Kā šķiet tev, un kas apstiprina tavu pārliecību?
Ārēja komforta ziņā mēs, protams, dzīvojam labāk nekā agrākos laikos. Bet iekšēji – savas debesis un savu elli mēs nesam katrs sevī. Kā tas ir bijis visos laikos.
Man ļoti patīk Imanta Lancmaņa doma, kas arī atrodama tavā grāmatā, – ka patērētājsabiedrība ir seno laiku sapņa piepildījums sociālajā jomā, taču ir zaudēta “mākslinieciskā viengabalainība un dzīves dramaturģijas spilgtums, kāds valdīja iepriekšējos gadsimtos”. Cik bieži tu mūsdienu mākslā sastopi māksliniecisku viengabalainību, rodi katarsi (bez kā nebija iedomājams, piemēram, sengrieķu teātris) un gluži vienkārši gūsti garīgu baudījumu? Un vai ir kāds mākslas veids, kurš visbiežāk šīs sajūtas rada?
Māksla ir mākslinieka iekšējās pasaules spogulis. Šis ir agresīva diletantisma un izplūdušu robežu laiks, kad viss ir atļauts, Dieva vietā ir nauda un bauda, galvenie saukļi ir “Iepērcies un izklaidējies!”, “Baudi tagad, maksā pēc tam!”. Nav brīnums, ka tāda ir arī liela daļa tā sauktās mākslas. Tomēr es negribētu demonizēt laikmetu. Mēs katrs pats izvēlamies savu garīgo telpu. Un katrs pats izvēlamies, vai mākslā gribam meklēt un apliecināt patiesību.
Piemēram, kāpēc mēs lasām grāmatas? Tam varētu būt divi iemesli – vēlme fantāzijās izdzīvot to, ko skarbā realitāte nav ļāvusi, vai griba ielūkoties skarbajai realitātei acīs, lai labāk izprastu sevi un citus. Vēl īsāk – mēs lasām, vai nu lai notriektu laiku, vai lai to piepildītu.
Tiesa, laiks, ļaujoties notriecams, blēdīgi klusē, ka likme ir nevis viņa, bet tevis paša dzīvība.
Bērnībā un skolas gados, neviena nemudināta, es klausījos Bahu, vēlāk Hendeli, Pergolēzi, Cēzaru Franku. Tagad man ļoti mīļš ir arī Ingmars Zemzaris. Viņa mūzika ir prieka dokumentācija. Tā prieka, kuru – kā viņš pats reiz teica – kāda viņam nemūžam nenopelnāma žēlastība ļauj priecāties komponējot. Un šī pati žēlastība man ļauj to prieku priecāties klausoties.
Reizēm es arī lasu. Tekstā man svarīgas ir divas lietas: kā un kurp. Ir autori, kas priekā un apbrīnā liek aizrauties elpai – cik negaidīti un precīzi viņi izvēlas vārdus, kas trāpa iztēli! Taču kādā brīdī vēstījuma vektors raisa klusu: nu un? Un ir teksti, kur vārdi kārtojas šķietami vienkāršos teikumos, taču, sekojot tiem, pēkšņi izrādās, ka tu esi uzkāpis virsotnē, no kuras paveras skats, kas ir plašāks un dziļāks par vārdiem, kas tevi šurp atveduši.
Vai tā šķiet tikai man, vai pēdējā laikā patiešām sabiedrības viedokļi ir krasi polarizējušies līdz stadijai, kurā pat inteliģenti, gudri cilvēki nespēj tos, kuru uzskati atšķiras no viņējiem, uztvert un ar viņiem diskutēt mierīgi? Ar ko tas varētu būt saistīts?
Man ir laimējies ar cilvēkiem, kas man līdzās. Man ir laimējies arī ar to, ka es neskatos televīziju, vispār. Un izvairos no braukšanas sabiedriskajā transportā, jo man patīk staigāt. Tāpēc ikdienā ar neiecietību saskaros mazāk.
Bet tas, ko redzu ziņu sižetos internetā (man ir brīnišķīgi draugi – Edvards Lūkass, Pols Goubls, Roberts van Vorens, Sergejs Loiko –, kas paveic mājas darbu, proti, atlasa un nopublicē sociālajos tīklos to, kas noteikti būtu jāredz vai jāizlasa), jā, tas, ko redzu, liecina, ka pasaule ir kļuvusi mežonīga, neganta, agresīva. Saistīts tas ir ar apjukumu. Daudzi ir apmaldījušies starp sirdi un galvu, meklē nevis patiesību, bet katrs pats savu taisnību. Un drudžaini turas pie aizspriedumiem. Bērnībā es domāju, ka visi cilvēki ir cēlušies no eņģeļiem. Skolā man paskaidroja, ka daudzi tomēr no pērtiķiem. Tagad redzu, ka ir arī tādi, kas no auniem. Un tā nav tikai Latvijas problēma.
Jā, līdzīga situācija, cik nu no Latvijas iespējams novērtēt, ir daudzviet Rietumu pasaulē. Sev nesen to formulēju tā, ka absolūti lielākā daļa Rietumu pasaules iedzīvotāju izjūt tuvojamies apokaliptiska rakstura draudus un patiesi vēlas tos novērst, taču traģēdija var izcelties tieši tādēļ, ka abas puses lielākos draudus saskata otras puses piedāvātajā glābiņa modelī. Kā, tavuprāt, Rietumu sabiedrībai šobrīd visvairāk pietrūkst?
Pietrūkst miera. Jo pietrūkst dziļuma. Mieram nav kur balstīties, trūkst pamata. Lai gan vairums atbildētu, ka pietrūkst laika un naudas. Cilvēki kā negudri dzenas pēc tā, ko nevar paturēt, tā vietā, lai meklētu to, ko nevar pazaudēt. Un tieši tāpēc viņiem pietrūkst miera. Tā miera, ar kādu pirmie kristieši bija gatavi iet nāvē. Jo kas tad ir apokalipse? Pasaules gals. Bet vai tad katra cilvēka nāve nav viņa pasaules gals? Attieksme pret nāvi ir ļoti svarīga. Tā nosaka visu, bet pirmām kārtām mūsu attieksmi pret laiku. Vieniem laiks ir nauda, citiem – žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību. Īstenībā tieši par to ir mana baltā grāmatiņa.
Tas ir, eseju grāmata “Vārdi un klusums”.
Jā. Šīs esejas var lasīt katru atsevišķi, taču kopā tās veido vienotu stāstu. Ļoti personisku stāstu par to, kā es mācos atbrīvoties no smagā pienākuma justies laimīgai ārējā pasaulē, kur laimi nodrošina ārēji fakti, ārēji apstākļi, ārēji notikumi, nevis iekšējs gribas avots manis pašas sirdī. Visa Dieva atklāsme mums ir tālab dota.
Patiesība slēpjas ne jau tīmeklī, foliantos, Indijā vai Lūžņā, bet tavā sirdī. Patiesība ir apslēpta mūsos, taču nevis kā slepena informācija, bet kā dzīvs Dieva vārds. Un Dieva vārds ir patiesība tik lielā mērā, cik mēs saskaņā ar to dzīvojam.
Atzīt patiesību nozīmē to piepildīt rīcībā.
Man patīk stāsts par misionāru, kas Ķīnā saticis kādu lasītnepratēju, kurš zinājis no galvas Kalna sprediķi. Jautāts, kā tas nākas, viņš atbildējis: man ir draugs, kas ik rītu nolasa man priekšā vienu Kalna sprediķa pantu, un es tūdaļ pat sāku pēc tā dzīvot.
Mūžīgā dzīvība nav stāvoklis, kas iestāsies kādreiz pēc nāves. Tas ir, kad jau šeit, virs zemes dzīvodams, tu dzīvo saskaņā ar Dieva vārdiem. Dieva vārds ir dots nevis tālab, lai mēs to pētītu, analizētu vai citētu, bet gan tālab, lai mēs dzīvotu, kā tur teikts. Tajā un vienīgi tajā ir gan miers, kura tik ļoti šai pasaulei pietrūkst, gan mūžīgā dzīvība.
Vija Beinerte
Kinorežisore un esejiste.
Precējusies ar diriģentu Kārli Beinertu, ģimenē trīs dēli.
Filmas:
Tās dullās Paulīnes dēļ, 1979
Aizmirstās lietas, 1982
Apstākļu sakritība, 1989
Tā dullā Paula dēl jeb Zib mūža rats, 2011
Grāmatas:
Tās dullās Paulīnes dēļ, “Jumava”, 2005
Klusumā sadzirdēt, “Zvaigzne”, 2010
Elejas Veronika. Mūžs, kas nepieder sev, “LA”, 2011
Tev. Mīlestībā, “Zvaigzne”, 2012
Vārdi un klusums, “Zvaigzne”, 2017
Mans zelts, “Latvijas Mediji”, 2018
Kad klusums samainīts sudrabā, “Latvijas Mediji”, 2019
Lasi vēl
Vija Beinerte: Vārdi un klusums
Vija Beinerte. Par sapņiem un aukstiem palagiem
