Vija Beinerte: Dialogs sākas ar prasmi klausīties 2
Vairums ļaužu redz, ko grib redzēt, un dzird, ko grib dzirdēt. Un tad ir kā meksikāņu seriālā, kur pārpratums uz pārpratuma, jo visi runā monologos, cits citā neklausoties. Dialogs sākas ar prasmi klausīties.
Īstenībā ar prasmi klausīties sākas ne tikai dialogs, bet arī pašizpratne.
Iekšēja pieaugšana sākas ar spēju sadzirdēt kluso balsi, kas ir katrā no mums, ar gribu un prasmi neļaut tai izplēnēt pasaules trokšņu jūklī. Saklausīt, lai labāk izprastu sevi. Jo tikai tas, kas spēj izprast sevi, spēj sadzirdēt citus. Arī tad, ja ne ar visu viņu teikto ir vienisprātis.
Taču ļaudis, apmaldījušies starp sirdi un galvu, meklē nevis gaismu un patiesību, bet aizbildinājumus un katrs pats savu taisnību. Un drudžaini turas pie aizspriedumiem.
Jo runāt ir vieglāk nekā klausīties. Meklēt vainīgos ir vieglāk nekā uzņemties atbildību. Aizbāzt muti realitātei ir vieglāk nekā atbrīvoties no ilūzijām.
Nesen iesaistījos vairākās publiskās diskusijās ar cilvēkiem, kas nav mani domubiedri jeb, kā tagad parasts teikt, dzīvo citā informatīvajā telpā. Nu arī es zinu, kā tas ir – stāvēt vienai pret kurlu sienu.
Ja piesavinās cita formulētu atziņu, tas ir plaģiāts. Bet kā sauc to, ja tev piedēvē vārdus, ko tu neesi teicis?
Pēdējā laikā tā ir visnotaļ izplatīta diskusiju prakse. Tādēļ atbildi itin bieži nākas sākt ar vārdiem “es neesmu teikusi, ka” un nocitēt tēzi, ko kāds man patvaļīgi ir piedēvējis.
Piemēram, es neesmu teikusi, ka Soross ir “ļaunuma sakne” un viņa “mūža plāns ir Latvijas iznīcināšana”.
Esmu teikusi: “Ne jau klimata pārmaiņas ir problēmu sakne, bet gan cilvēku alkatība, varaskāre, tuvredzība, stulbums un slinkums.”
Es neesmu teikusi, ka “nav jābūt saudzīgiem pret dabu”. Kā neatliekami risināmu es minu vides piesārņojuma problēmu – “no plastmasas līdz medikamentiem un radioviļņiem”. Un tad man nākas vēlreiz pavisam īsi noformulēt vēstījuma būtību. Cerot, ka varbūt šoreiz disputants to sadzirdēs.
Taču šīs cerības parasti izrādās veltīgas. Jo vairums ļaužu, īpaši publiskajā telpā, sarunājas, lai vai nu izpaustu sevi, vai pierādītu, ka otram nav taisnība.
Ja grib izrādīties, nav vaļas klausīties, jo visu laiku ir jādomā, ko teikt nākamo. Ja grib pierādīt, ka otram nav taisnība, klausīties nav ne vaļas, ne vēlmes.
Tāpēc, pirms iesaistīties sarunā, būtu skaidri jāformulē mērķis.
Ja gribi runāt, lai paspīdētu vai lai noliktu kādu pie vietas, labāk nesāc! Sarunai jēga ir vienīgi tad, ja tās gaitā mēs kaut nedaudz pietuvojamies patiesībai. Jo dialogs sākas ar prasmi klausīties, bet virza dialogu griba atklāt patiesību. Patiesība ir mērķis un mēraukla.
Ja kāds vēlas man kaut ko pavēstīt, es klausos. Un gribu saprast. Pat ja no desmit lietām, ko viņš man pateiks, tikai viena būs tāda, ko iepriekš nebūšu zinājusi, vai tāda, kas liks man paraudzīties uz situāciju no cita skata punkta, saruna būs notērētā laika vērta.
Protams, nereti komentārs vairāk pasaka par komentētāju pašu nekā par tematu, ko viņš gribējis komentēt. Īpaši tas ir attiecināms uz politiķiem. Viņiem tāds uzdevums – sadalīties partijās un tad sacensties, pierādot pašiem sevi un diskreditējot citus.
Un, tā kā cilvēki vairs nav mācīti visi kopā bijāt Dievu, tie sadalās grupējumos un partijās un meklē patiesību viedokļos. Bet patiesība nav viedokļos.
Tas, ka Zeme ir apaļa un griežas ap savu asi un Sauli, nav atkarīgs no viedokļiem, lai cik seni tie būtu un lai cik liels būtu to paudēju skaits.
Protams, plakanās Zemes biedrība šajā gadījumā ir tikai metafora.
Mēs dzīvojam agresīvu diletantu laikmetā, kad vai ikkatrs ir gatavs izteikties par jebko. Un tad man gribas atkārtot Jāņa Endzelīna reiz teikto: “Man nav neapskaužamās drosmes spriest par lietām, kuras es pilnīgi nepārzinu.”
Bet attieksmes starp cilvēkiem pa tam veidojas kā starp sporta līdzjutējiem, kam vieniem ir sarkanās, otriem zilās šallītes. Par disputantu ētiku runāts netiek vispār. Kam skaļāka balss, tam taisnība.
Un nav jau kur tai disputantu ētikai rasties. Ja cilvēku neinteresē nekas vairāk par savu personu, te jebkāda ētika ir lieka. Lieks nav tikai viedoklis par ētiku – lai, to paužot, jau atkal apliecinātu sevi pašu.
Nesen sarunā kāds draugs labi pateica: augstprātība kopš sākta gala vienmēr ir bijusi katra pagrimuma un visu kataklizmu cēlonis. Pirmais un vienīgais.
Īstenībā tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc pasaule sirgst ar neprasmi klausīties, kas izpaužas visdažādākajos līmeņos – no valstu līderiem un pūļa elkiem līdz anonīmu komentāru autoriem.
Savukārt neprasme klausīties ir atbilde uz jautājumu, kāpēc pasaule iet bojā no vientulības. Pūlī, tīmeklī, divatā. Katrs mēs gribam būt saprasts. Tātad – sadzirdēts. Pasaule kļūst citāda, kad mēs ieklausāmies – partneros, pavalstniekos, bērnos, oponentos un sevī.
Diskusijas jēga ir izprast patiesību. Atklāt realitāti. Šādas sarunas gaitā mēs kļūstam kaut nedaudz labāki un arī veselāki. Jo patiesības atziņa ir dziedīga. Tā palīdz pasaules ainas fragmentus ieraudzīt to kopsakarībās un veselumā.
Pēc šādas sarunas mēs esam kaut nedaudz gudrāki, kaut nedaudz stiprāki un kaut nedaudz gatavāki turpināt ceļu reālajā, nevis iedomu pasaulē. Palīdz piepildīt, nevis izniekot mums atvēlēto laiku.
