Patiesais Plūdons un viņa sievietes 0
Linda Rumka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bauskas Kultūras centrā šonedēļ notika izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotās grāmatas “Atraitnes dēls. Plūdoņa jūtas un dziņas” atvēršanas svētki, kuros par atklāto Plūdoņa dzīves gājumu stāstīja grāmatas autore Maija Krekle, redaktore Linda Kusiņa-Šulce un Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš.
Rakstniece Maija Krekle, kura ikdienā strādā Misiņa bibliotēkā, atzina, ka pie grāmatas par Plūdoni strādājusi ilgāku laiku, taču ideja pie viņas nonākusi nejauši: “Tā bija necerēta nejaušība. Bibliotēkas rokrakstu nodaļas kolēģe pievērsa uzmanību, ka krājumā glabājas Plūdoņa vēstules, un iedeva kaudzīti izlasīt man. Tās lasot, atklājās sentimentāls stāsts ar lielu dzīves traģēdiju.”
Izrādās, Vilis Plūdons un Jānis Misiņš bijuši lieli draugi, tāpēc bibliotēkas krājumos nonākušas ne tikai dzejnieka rakstītās vēstules, bet arī lielākā daļa no viņa mājas bibliotēkas grāmatām. “Daudzas no grāmatām ir ar Plūdoņa parakstu. Rakstot romānu, tās šķirstīju un priecājos, ka varu arī šādi sajust laiku pirms simt gadiem. Savās vēstulēs Plūdons ir norādījis arī adreses un vietas, kur viņš savulaik Rīgā dzīvojis. Lai labāk izprastu dzejnieku – pa kurām ielām viņš staigājis, ko ikdienā redzējis –, izstaigāju visas norādītās vietas,” par grāmatas tapšanas laiku stāsta Maija.
Taču grāmata patiesībā ir mazāk par Vili, bet vairāk par divām viņa mūža sievietēm – Plūdoņa pirmo sievu Otīliju Auroru Juliānu Kuču un otrās sievas Elfrīdas māti Annu Melbārdi. Caur viņu dzīvi un likteņiem arī rakstniece centusies Vili Plūdoni saprast – kāpēc viņš dzīvoja un rīkojās tieši tā? Kāpēc viņš savu pirmo sievu nemīlēja tik ļoti, ka vēstulēs viņu pat nesauc vārdā? Lasāms par viņu kopīgajiem diviem dēliem, ko dzejnieks arī nemīlēja.
“Es negribu, lai mani dēli rīkotos kā nabaga Vilis savā jaunībā. Un kā patiesībā jutās Otīlija? Arī viņa attiecības ar otrās sievas Elfrīdas māti Annu centos izprast un parādīt, jo arī starp viņiem valdīja mīlestība – vairāk mātišķa, platoniska,” grāmatas sižetu atklāj rakstniece.
Grāmatas atvēršanas pasākumu kuplināja Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš ar Plūdoņa dzejas un poēmu lasījumiem. Vilis Daudziņš dziļāk iepazinies ar Plūdoņa daiļradi un dzīves ritējumu nejaušības dēļ: “Pirms kāda laika mēs ar ģimeni braucām ar laivām pa Mēmeli un piestājām Plūdoņa dzimtas mājās “Lejeniekos”. Muzeja vadītāja laipni izrādīja muzeju, un es aizrāvos ar šo cilvēku. Šķita: man kā Vilim ir kaut kas jāuztaisa par vārdabrāli dzejnieku. Tā kopā ar komponistu Jēkabu Nīmani tapa muzikālā izrāde “Plūdons un upes dievs”. Man vienmēr ir bijis interesanti runāt dzeju tad, ja es zinu kontekstu. Jo viss – gan laiks, gan cilvēki mūsos, un dzejniekā it īpaši, atstāj nospiedumus. Tāpēc ir svarīgi saprast, kas ir bijuši tie cilvēki, kas ir bijuši blakus dzejniekam, kad viņš raksta vienus vai citus vārdus. Un Plūdons kā ārkārtīgi jūtīgs mākslinieks šos nospiedumus ļoti cieši sevī nes un uztur.”
Kā piemērus laika nospiedumiem Vilis Daudziņš min 1905. gada revolūciju un Pirmo pasaules karu, kurā saskata līdzības ar šo laiku: “1916. gadā šeit plūda milzīgas bēgļu straumes, un daži tūkstoši bēgļu no Latvijas nokļuva Ukrainā – Harkivā, Kijivā, Hersonā. Tagad, pēc 108 gadiem, laiks mainījies, un bēgļu straume cilvēkus ved pie mums. Tie ir laika nospiedumi. Tāpat kā mīlestība. Un ar to saistītie notikumi.”
Maijas Krekles grāmata par Plūdoni lasītajam sniedz kontekstu – kas ir šis cilvēks, kura prātā rodas šāda dzeja, uzskata aktieris: “Jums jāiedomājas jauns cilvēks, skolotājs, kurš ir iemīlējies mazā, mazā meitenītē un atskārtis, ka šī meitene varētu būt viņa mūža mīla. Un tā arī beigās ir. Viņš gaida, kamēr meitene izaugs. Pa to laiku viņam rodas bērns ar kādu citu sievieti. Pēc neilga laika vēl viens bērns. Bet viņš mīl tikai vienu, savu sapņu acuraugu. Un dzeju raksta viņai.”
