Ceļošana laikā 5
Kopš 19.gadsimta ceļošana laikā ir kļuvusi iemīļota tēma grāmatās un filmās – varoņi pārvietojas gan pagātnē, gan nākotnē, un tiek izmantoti dažādi palīglīdzekļi, piemēram, spoguļi, senas rotas, slepenas ejas un laika mašīnas. Dzirdēti dažādi stāsti un pieredzes. Ivo Puriņš: “Matriksā, šajā telpā, kur mēs visi dzīvojam, ir plaisas, un Zeme izplešas, tās garoza, miza plaisā. Bez Zemes garozas pastāv vēl smalkāki Zemes apvalki, tāpat kā cilvēkam auras, un tie arī plaisā. Ja cilvēks nokļūst šajā plaisā, viņš var nokļūt citā laiktelpā. Telpa un laiks ir savstarpēji ļoti cieši saistīti. Ir arī cits variants, kas saistīts ar ceļošanu laikā – uz zemes ir vietas, kas noteiktā laikā aktivizējas, tās ir kā nervu gali, kas jūtīgi reaģē uz laika sirdspukstiem. Sakrālie centri tika būvēti uz šādiem centriem, kur attiecīgā laikā veikti noteikti rituāli. Viens no pieņēmumiem, kāpēc daudzas senās civilizācijas pārstāja eksistēt, ir, ka viņi pārvietojās laikā, kaut arī tas nav pierādams. Šādas lietas notiek ārkārtīgi reti, jo tur jābūt īpašai apstākļu sakritībai vairākos plānos.”
Sapņu laiks
Sapņos laika neesot – tur ir cits laiks, kas plūst citādāk. Cilvēks var sapņot desmit minūtes, bet sapnī izdzīvojis jau trīs dienas. Mēdz teikt, ka mēs visi dzīvojam Dieva sapnī… Laika enerģija ir saistīta ar konkrētās realitātes struktūru. Tā realitāte, ko mēs redzam sapnī, objektīvi pastāv, bet tā nav strukturēta. Ja cilvēks sāk strukturēt laika līnijas, tad viņš tāpat var strukturēt arī citu realitāti, respektīvi, var pāriet no vienas pasaules citā. Daudzi runā, ka Meksikas magi bija iemācījušies strukturēt laiku un izmantojuši to – tiecās pēc sapņu kontroles, pavadīja ilgus gadus meditējot un mācoties, dzīvojot vairākās reālās taustāmās pasaulēs vienlaicīgi.
Cilvēks laika upē
Ne velti par laiku saka, ka tas plūst vai tek – laiku kā upi cilvēki ir apzinājušies jau kopš sirmas senatnes. Tā nes sevī kosmisku enerģiju, kuru katram būtu jāiemācās izmantot, lai varētu dzīvot mierā, saskaņā ar sevi un pasauli, nezaudēt un izkopt savu individualitāti, palīdzot saprast, ka visam ir sava vieta un laiks. Mums būtu jāļaujas laika upes plūdumam, uzmanīgi skatīties uz krastiem, izvēlēties to, ko mēs gribam un mērķtiecīgi uz to iet, netraucējot plūdumam. “Ja jūtamies apjukuši, tad esam pazaudējuši savas laika koordinātas. Mēs nogurstam no dzīves, jo nemākam elpot saskaņā ar laiku – arī sportistiem peldētājiem vispirms iemāca elpot. Arī dienas enerģētikai, laikam ir jāiemācās pielāgoties, sinhronizēties. Ja tas neizdodas, tad diena ir neproduktīva un tikai uz vakara pusi sākam pielāgoties. Tāpēc daudziem vakaros enerģijas ir vairāk un sākas radošais laiks. Laiks plūst, un to nav iespējams apstādināt, jo Zeme visu laiku riņķo ap savu asi, ap Sauli un notiek kustība. Laiks apstāsies tad, kad apstāsies Zeme.”
