Laiks velkas vai skrien? 5
Kāpēc citreiz mums šķiet, ka laiks velkas, bet citreiz – paskrien tik ātri? Vai tas būtu saistīts ar to, ar ko attiecīgajā mirklī nodarbojamies? Izrādās, tas ir atkarīgs no apziņas intensitātes.
“Mēs esam uzturošas būtnes, un mūsu apziņa pārstrādā enerģiju. Kādā intensitātē tā strādā, tāda ir laika plūsma – ja laiks velkas, ir zema intensitāte, ja skrien, tad augsta. Bērnībā šķiet, ka laiks iet ļoti lēni, jo tad mums laiks ritēja citādāk. Arī pieaugušiem būtu daudz laika, ja viņi spētu savu apziņu iztīrīt no nevajadzīgam lietām. Shēma ir vienkārša: dienas laikā cauri cilvēka apziņai iziet konkrēts daudzums enerģijas, kura ir jāpārstrādā, un ir caurums, pa kuru tā plūst caur mums. Cauruma lielums ir atkarīgs no cilvēka spējas brīnīties. Tagad, kad esam daudz pieredzējuši un viss šķiet zināms, sev kā nezināmo esam atstājuši mazu, mazu vietiņu – un tagad to pašu enerģijas daudzumu, ko bērnībā, nākas izvilkt caur šo mazo caurumiņu!
Efekts ir tāds, ka mēs nespējam izsekot, cik ātri laiks iet, jo, lai noteiktu enerģijas daudzumu “izvilktu” konkrētā laika posmā, jāpalielina ātrums. Rezultātā laiks skrien un mēs nepaspējam izdarīt plānoto. Starp citu, arī vispārīgi pats laiks rit ātrāk nekā agrāk – tagad pēc subjektīvās cilvēka uztveres diennaktī ir 19 stundas, nevis 24, tāpēc, lai mēs laikā visu paspētu, no apziņas tiek prasītā daudz lielāka intensitāte. Tie, kas nespēj to paātrināt, sāk katastrofāli kavēt, bet laiks mūsdienu pasaulē ir nauda, un kavēšana ieved parādos. Mēs cenšamies to izskaidrot ar fizisko vecumu, stresu, informācijas apjomu, mēģinām skriet un paspēt, bet tādējādi tikai iztukšojam sevi gan garīgi, gan enerģētiski,” par laika paātrinājumu spriež Ivo Puriņš.
Kāpēc novecojam
Kad cilvēks piedzimst, viņš paņem konkrētas iezīmes no laika, un visu savu dzīvi nes dzimšanas brīža enerģiju. Ivo Puriņš to salīdzina ar ziepju burbuli – gaiss, kas iepūsts burbulī konkrētā laika brīdī, ir individualizēta apziņa un enerģija. Kamēr tas lidinās, kamēr cilvēks dzīvo, tikmēr gaiss burbuļa iekšienē nemainās, arī cilvēka enerģētika visu dzīvi paliek nemainīga. Nāves brīdī ziepju burbulis pārplīst un iekšējā enerģija savienojas ar enerģiju ārpusē. Saistībā ar dzimšanas brīža enerģiju, piemēram, Amerikas kontinentā lika bērniem vārdus atbilstoši tās dienas enerģētikai – Stiprais Bizonis, Ātrai Strauts, Dziedošais putns. Tos lika šamanis, kurš lasīja dienu enerģiju, un vārdu došana bija viens no galvenajiem šamaņu pienākumiem. Laiks ir kā gumija, tas stiepjas. Ir cilvēki, kuri piecdesmit gados izskatās ļoti jauni, un ir, kuri jau savos divdesmit izskatās ļoti novecojuši. Kāpēc tā notiek? Izrādās, cilvēka vecums atkarīgs no tā, kā viņš tērē un pārstrādā laika enerģiju. Viens no noteikumiem ir to izmantot bez personiskā svarīguma kompleksa. Šeit vietā salīdzinājums ar upi – ja jūtamies ārkārtīgi svarīgi, esam smagi un cieti, laika straume mūs grauj un novecina, jo stāvam ar pretestību. Savukārt, ja dzīvojam saskaņā ar visu, esam elastīgi un plūstam līdzi, tad pretestība nerodas un mēs izskatāmies labāk. Protams, pats novecošanas process ir neapturams, tas ir dabisks, bet ir iespējams iemācīties sadzīvot ar laika plūdumu. Piemēram, jogam vai magam laiks ir mainīgs lielums – tas var izstiept savu dzīvi līdz 200 gadiem!
