Saulgrieži un saulstāvji 5
“Zemes ciklā ir sakrālie punkti, konkrēti datumi gadā, kad veidojas ārkārtīgi liela enerģētika no Zemes un Saules mijiedarbības. Agrāk cilvēki svinēja rituālos svētkus – vasaras un ziemas saulstāvjus, rudens un pavasara saulgriežus – konkrētajos punktos, ar nodomu, lai uzņemtu šo enerģiju un rastu spēku un harmoniju no tās. Tas viņiem garantēja citu attieksmi pret realitāti un arī laiku. Laiks ir enerģija, kurā ir kritumi un kāpumi, un pilnvērtīgākai dzīvei vajadzētu izmantot šos vērtīgos brīžus. Kad Roma kļuva kristīga, pašā sākumā tās vadītāji pārvirzīja uz šiem punktiem baznīcas svētkus, lai izskaustu “nevēlamos pagāniskos” rituālus. Taču vēlāk, redzot, ka tautā tradīciju glabātāji izmanto šos datumus, lai uzņemtu zemes enerģiju, baznīcas svētki tika pabīdīti tālāk uz priekšu kalendārā,” stāsta astrologs un šamanis Ivo Puriņš.
Rezultātā mūsdienās gadskārtu svētkus, piemēram, Lieldienas un Ziemassvētkus visiem iznāk svinēt baznīcas svētku datumos, jo īstie datumi gluži vienkārši ir darba dienas, nevis valsts noteiktas svinamās brīvdienas.
Astronomiski gada laikā saule apriņķo zemi un enerģētiskajos punktos jeb katra gadalaika centrā atrodas noteiktā debespusē: ziemas saulstāvjos dienvidos, pavasara saulgriežos austrumos, vasaras saulstāvjos ziemeļos, bet rudens saulgriežos rietumos. Katram kalendāram noteiktā kultūrā viens no šiem punktiem bija atskaites punkts, ko tad skaitīja par jauna gada sākumu. Visbiežāk tas ir bijis vai nu ziemā, kad Zeme atrodas savas orbītas visaugstākajā punktā vai arī pavasarī, kad Zeme šķērso debesu ekvatoru.
Trīspadsmit mēneši gadā
Laiks ir saistīts ar vairākiem skaitļiem. Tas kā divas spirāles griežas ar 9 vai 13 apgriezieniem, bet ir vēl skaitlis 7, kas saistīts ar laika struktūru. Tāpēc ir 7 dienas nedēļā (tās strukturē) un teorētiski ir jābūt 13 mēnešiem gadā, kas veidotu normālu laika attīstību.
“Saule, kuras enerģētiskajā laukā mēs atrodamies, nepārtraukti pulsē – 13, 13, 13… Tas ir attīstības skaitlis, un, piemēram, maijiem bija 13 dienu sakrālais ritms. Tieši ar 13 skaitļu rindu var attēlot universālo laika straumi matemātiskos terminos. Ja 12 skaitļu rinda apzīmē statisku struktūru, tad 13 apzīmē harmonijas vilni, nebeidzamo kustību un transformāciju, kas pastāv Visumā. 13 – nav skaitlisko vērtību rinda, tie drīzāk ir toņi vai notis, caur kurām Dievs-Radītājs pārvērš enerģiju mums uztveramos laika ciklos. Daudzām sentautām ir bijis 13 mēnešu gads (katrā mēnesī 28 dienas, 4 nedēļas un vēl 1 liekā diena). Romas laikā viens mēnesis tika atmests. Divpadsmit arī ir struktūras skaitlis un sanāk, ka mūsu kalendārajā gadā nenotiek nekāda attīstība un kustība, jo tiek lietoti tikai struktūras, nevis attīstības skaitļi. Senais 13 mēnešu kalendārs ir 260 vienību kalendārs un ir saistīts ar Saules enerģiju,” zina stāstīt Ivo Puriņš.
“260 dienās, gluži kā sievietes olšūnā bērns, veidojas arī laiks. Bērna piedzimšana svārstās no 260 līdz 280 dienām, jo viņš gaida, kad ārējās vides enerģija un laika viļņi atbilstu viņa iekšējai enerģijai. Kad tas notiek, tad nevis sieviete dzemdē, bet ārējā vide, laiks sāk viņu vilkt ārā. Mēs domājam, ka laiks ir atsevišķs jēdziens, bet tā nav – tas ir visciešāk saistīts ar mums!” Laika uzskaites sistēmas, lai veido visu sabiedrisko, sociālās realitātes armatūru, jo procesi, kas notiek realitātē, ir balstīti uz kādiem noteiktiem laika rāmjiem. Tāpēc nevajag baidīties no skaitļa trīspadsmit, jo tas savu nelaimīgā slavu ir ieguvis tikai viduslaikos saistībā ar dažādiem mistiskiem kultiem.
