Laiks ir enerģija 5
Līdz ar to pasaule ir tāda, kā mēs šo enerģiju interpretējam un kādu dodam komandu – labs laiks, slikts laiks, veiksmīgs vai neveiksmīgs. Laiks ir enerģija, kuru pārvēršam pieredzē, bet tas, kāda ir šī pieredze, ir atkarīgs no mums pašiem. Tā ir pati lētāka un visiem pieejamākā enerģija, bet cilvēki to neizmanto. Šajā trīsdimensiju pasaulē laiks pastāv kā garums, jo materiālajā realitātē laiks ir līnijveida. Nu tas kļuvis vienkārši par mērvienību, ar kuru tiek mērīta materiālo vērtību radīšanā ieguldītā enerģija.” Kur laikā atrodamies mēs? Izrādās, enerģija plūst no dienvidiem uz ziemeļiem, un pārvēršas matērijā, bet laiks plūst no austrumiem uz rietumiem, un iegūst telpiskumu, tādā veidā šo līniju krustpunktā veidojas fiziskā pasaule, kur atrodamies mēs – šeit un tagad. Ir grūti aprakstīt laiku, jo tajā atrodamies, tāpat kā nevar aprakstīt zemi, kamēr neredzam to no augšas.
Ciklisks vai lineārs?
Senās civilizācijas laiku uztvēra cikliski (apļveidā un atkārtojoši) un pēc planētu un zvaigžņu cikliem noteica laika struktūru – tas ir kā spirāle un katrā jaunā vītnē atkārto pats sevi, tikai citā plaknē. Ne velti ir teiciens “vēsture atkārtojas”. Senās kalendārās sistēmas bija veidotas pēc astronomiskajiem cikliem, galvenokārt, ar mērķi pielāgot cilvēku dzīves ritmu ar kosmosā notiekošajiem procesiem. Saule ir sistēmas centrs, un planētas, ieskaitot Zemi, mijiedarbojoties veido laika raksturu. Cilvēki ir izpratuši laika enerģijas būtību jau ilgi pirms pirmajiem zinātnieku pētījumiem. Spilgtas liecības ir gan Stounhendža, gan perfekti noorientētās senās Meksikas piramīdas un observatorijas. Piemēram, senie maiji izveidoja precīzu kalendāru, kurš bija sinhronizēts ar Saules vēja ritmu, precīzu zemes apgrieziena gadu, Zemes ģeomagnētisko gadu, Saules aktivitātes cikliem, Venēras gadu un citiem planetārajiem periodiem. Dzīvojot pēc šīm zināšanām, viņi pielāgoja savu ikdienu un svētkus kosmosa harmonijas viļņiem. Savukārt, lineārā laika uztvere sākās līdz ar kristietības dominanti Eiropā. Bībelē teikts, ka pasaule sākusies tad, kad Dievs to radījis – tātad laikam ir sākums. Tradicionāli kristietība uzskata, ka laiks izbeigsies līdz ar pasaules galu, taču lielākā daļa mūsdienu kristiešu domā, ka laiks ir kā bulta, kas ietiecas nezināmajā nākotnē. Gadu tūkstošus pastāvējušais cikliskais kalendārs tika aizvietots ar lineāro, pēc tā laiku skaitam arī mēs.
Interesanti, ka šis kalendārs veidojies, pieliekot savu pirkstu daudzām personībām, piemēram, februāri par īsāko mēnesi pataisīja Romas imperators Augusts, kurš no tā pielika dienas savam augusta mēnesim, jo necieta, ka Jūlija Cēzara mēnesis ir garāks par viņa. Patiesībā, februāris vienīgais ir saglabājis īsto dienu skaitu un gadu sākumpunkti vairs sen neatrodas tur, kur tiem būtu jābūt. Ivo Puriņš uzsver, ka šis modernais, sagrozītais kalendārs ir viens no iemesliem, kāpēc mūsdienās cilvēkiem ir „grūti sasniegt gara un miesas harmoniju, jo apziņai uzspiests nedabisks, mākslīgi izveidots laika ritms. Mēs dzīvojam disonansē ar absolūto Laiku, un dabas katastrofas, epidēmijas, indivīdu psiholoģiskais diskomforts, kas rada rūgšanas procesus sabiedrībā, ir tikai šīs disonanses blakusprodukti.”
