Patiesais laiks: kāpēc tas velkas vai skrien, kas ir dzimšana un kas – novecošana? Saruna ar ekstrasensu Ivo Puriņu 5
Laiks filosofijā, astronomijā, ezoterikā
Teksts: Elīna Butānova
Citiem laiks skrien, citiem velkas. Citi noveco ātrāk, citi lēnāk. Citi visu paspēj, bet citi vienmēr kavē. Laiks ir enerģijas veids, ko katrs var iemācīties izmantot sevis pilnveidošanai, uzsver Objektīvā laika asociācijas vadītājs Latvijā Ivo Puriņš – viņu daudzi vislabāk atceras kā Latvijas ekstrasensu šova uzvarētāju. Tomēr kopš tā laika Ivo dzīvē daudz kas mainījies – viņš ilgāku laiku dzīvojis pie maiju indiāņiem Gvatemalā, kur vienīgais no piecdesmit šamaņu mācekļiem ieguvis priestera iniciāciju un vārdu dons Hermano Alkaldels, ixil kiche maiju priesteris un kalendāra turētājs.
Laiks ir tikpat nedefinējams kā jebkura cita netaustāma un nesaskatāma lieta. Tas mūs ieskauj kā gaiss, mēs tajā dzīvojam, jūtam tā ietekmi un redzam sekas. Ir, kas domā, ka laika nemaz nav, tas neeksistē un ka ir tikai pagātnes notikumi, tagadnes mirklis un nezināmā nākotne. Par to, kas ir laiks, diskusiju ir bijis bez gala – prātus nodarbinājuši gan filosofi, gan zinātnieki, gan reliģijas.
Parasti pieņemts, ka laiks ir ātrums, ar kādu notiek kustība vai izmaiņas. Filosofijas vēsturē domas par laiku dalās – vieni uzskata, ka laiks ir daļa no Visuma uzbūves, dimensija, kurā notikumi norit secīgi, un tic ceļošanai laikā, bet otri domā, ka laiks ir daļa no intelektuālās struktūras (līdzīgi kā telpa vai cipari), tas nav mērāms notikumos un nav izmērāms vispār, kā arī noliedz ceļošanu laikā.
Zinātne, kas ir visciešāk saistīta ar laiku, ir astronomija, un varētu teikt, ka tā ir bijusi viena no pirmajām zinātnēm vispār. Saules kustība debesīs, Mēness fāzes, sirdspukstu ritms – dabiskas mērvienības, kuras cilvēki piemēroja, lai varētu laiku konkretizēt. Hronometrija, zinātne par laiku, ietver divus laika veidus – pirmkārt, kalendārais laiks jeb matemātiska abstrakcija laika izrēķināšanai un otrkārt, pulkstenis, fizikāls mehānisms, kas skaita jau tekošo laiku dienas ietvaros. Eksistē daudz dažādu spriedumu, kā celies laiks un kā būtu, ja laika nebūtu. Laika sākums tiek saistīts arī ar Lielo Sprādzienu, un pastāv teorija, ka pirms tā ir bijusi cita laika forma.
Kalendāri un pulksteņi
Saule un Mēness ir galvenās atskaites laika mērīšanā, jo debesu spīdekļi un Visums nosaka dienu un nakti. No tiem radušies arī pirmie Saules un Mēness kalendāri. Liecības norāda, ka laiks pēc Mēness ticis skaitīts, iespējams, pat 30 000 gadus atpakaļ. Mēness jeb lunārajā kalendārā ir 12 vai 13 mēneši. Solāro jeb Saules kalendāru ieviesa Jūlijs Cēzars, apvienojot kopā dažādas sistēmas. Pastāv arī lunisolārais jeb Mēness un Saules kalendāra apvienojums. Daudzas senās kultūras izmantoja kādu ierīci dienas laika skaitīšanai, piemēram, Saules ēnas pulksteņi, vai ūdens pulksteņi, kas bija visprecīzākie, jo skaitīja laiku arī naktīs. 11.gadsimtā ķīnieši izgudroja pirmo mehānisko pulksteni. Smilšu pulksteņus izmantoja navigācijā un uz kuģiem tie esot atradušies pat vairumā. Dievnamos un tempļos mēdza izmantot sveču pulksteņus – sveces ar iedaļām. Pavisam vēlāk izgudroja mehānisko svārsta pulksteni. Cilvēki pēc Saules atrašanās vietas precīzi varējuši noteikt laiku un sarunāt, piemēram, tikšanos, bet mūsdienās mēs bez pulksteņa vairs neizejam no mājas!
