LU profesors: Ar pandēmijas uzveikšanu nepietiks. Patiesais krīzes izaicinājums vēl priekšā 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Patiesais Latvijas izaicinājums būs iziešana no ekonomiskās krīzes, nevis pandēmijas pārvarēšana pati par sevi, uzskata Latvijas Universitātes salīdzināmās politikas profesors, domnīcas “Certus” valdes priekšsēdētājs DAUNIS AUERS un intervijā ar “Latvijas Avīzi” skaidro, kāpēc.
Kā jūsu vērtējumā Latvija pārvarējusi Covid-19 krīzi?
D. Auers: Tas, kā Latvija ir pārvarējusi krīzi, apstiprina vecu tēzi –
Latvijā ir stipras valdības, bet vāja pilsoniskā sabiedrība.
Tas pirmajā brīdī šķiet apstrīdami – ir izveidojies priekšstats, ka politiķi un ministrijas neko nedara, nav īpaši veikli utt. Taču tā nebūt nav – tad, kad ir plāns vai kopīga vīzija, Latvijas valdības to spēj izpildīt ļoti labi, pat perfekti.
Iestāšanās Eiropas Savienībā, iestāšanās NATO, iestāšanās eirozonā, izsprukšana no “Moneyval” pelēkā saraksta – tie visi ir lieliski izpildīti plāni, neskatoties uz reizumis izteiktajām šaubām par Latvijas iespējām. Tas liecina, ka mums ir spēcīga valsts un labi funkcionējošs valsts aparāts.
Latvijas problēma ir tā, ka visas šīs labi izpildītās darbības parasti ir atbilde uz ārēju spiedienu vai izaicinājumu, to vai citu kritēriju izpildi, lai kaut kur iekļūtu vai neiekļūtu.
Šoreiz ārējais spiediens bija Covid-19 un mūsu reakcija uz to bija ātra un laba, kaut gan lielākoties darījām apmēram to pašu, ko citas valstis, tikai varbūt ātrāk un apņēmīgāk.
Patiess izaicinājums būs nākamā fāze, kurā Latvijai būs jāsāk iziet no krīzes. Proti, būs jāizlemj, kā izmantot pārmaiņu laiku pasaulē, lai kļūtu konkurētspējīgāki.
Šādas situācijas ir mūžīgais Latvijas klupšanas akmens – tad, kad pašiem jāformulē kādas vīzijas vai mērķi, tur uzreiz parādās politiskie konflikti un nespēja vienoties.
Ļoti ceru, ka varbūt šoreiz izdosies panākt kopīgu redzējumu par to, kā iziet no krīzes, kā un kam tērēt aizņemto naudu, lai nodrošinātu ilgtermiņa attīstību. Tā, lai cilvēki vairs nebrauktu prom, bet varbūt sāktu atgriezties.
Vērojot dažādu valstu reakciju uz Covid-19 un dažādos rezultātus pandēmijas ierobežošanā, vai, jūsuprāt, galvenā starpība ir tajā, ka veiksminieki ieklausījās ārstos, bet neveiksminieki – biznesa aprindās un ekonomistos? Vai ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas neveiksmīgie piemēri varētu nozīmēt fundamentālu biznesa aprindu autoritātes samazināšanos sabiedrībā?
Zviedriju es gan liktu citā kategorijā nekā ASV un Lielbritānija, jo Zviedrijai bija stratēģija krīzes pārvarēšanai, tikai tā ļoti atšķīrās no mūsējās.
Ja runā par abiem pārējiem gadījumiem, tad, manuprāt, notikušais ir sekas populistisku līderu ievēlēšanai. Gan Donalds Tramps Amerikā, gan Boriss Džonsons Lielbritānijā abi ir atraktīvi līderi, kas spēj aizraut un iedvesmot sekotājus, taču viņi abi ir tādi līderi, kas neiedziļinās sīkumos un niansēs, – tas ir labi zināms.
Covid-19 ir tāda krīze, ar kuru labi tiek galā tehnokrāti un zinātnieki, bet šie abi līderi ir pilnīgi nepiemēroti šādas krīzes pārvarēšanai. Konfliktu starp populistiska līdera teikto un speciālistu viedokli spilgti var novērot Trampa preses konferencēs, kad zālē sēdošie eksperti sarkst un bālē par to, ko saka prezidents.
Un salīdzinājumam – Latvijā nav neviena tāda gadījuma! Jo Latvijas valdību vada ASV Efeju līgas (“Ivy League”, apzīmējums, ko attiecina uz vecākajām un prestižākajām ASV universitātēm valsts ziemeļaustrumos. – O. Z.) universitātes absolvents, arī veselības ministrei ir laba izglītība. Kurš tad vēl spēs novērtēt zinātnieku un speciālistu viedokli, ja ne cilvēki ar labu izglītību?
Covid-19 krīzes aizsegā ārkārtīgi pieaugusi mūsu dzīves birokratizācija – radušies visdažādākie priekšraksti – masku valkāšana, distances ievērošana un citi, kas, ilgtermiņā saglabājoties, negatīvi ietekmēs dažnedažādos dzīves aspektus. Pasaulei jau ir negatīva pieredze ar viena iemesla dēļ ieviestiem ierobežojumiem, kas saglabājas ļoti ilgi, – savulaik ieviesa šķidrumu ienešanas aizliegumu lidmašīnās terorisma draudu dēļ. Tagad šie draudi mazinājušies, bet šķidrumus joprojām ienest aizliegts. Cik ilgi varētu saglabāties Covid-19 ierobežojumi?
Man liekas, ka tad, kad būs vakcīna pret Covid-19, šos ierobežojumus atcels un vairs nebūs situācija, ka teātrī varēs atrasties tikai 25 vai 49 cilvēki. Taču kaut kādas sekas varētu palikt arī ilgtermiņā, piemēram, masku valkāšanu varētu uzskatīt par normu ne tikai Āzijā, bet arī Eiropā, biežāka roku mazgāšana un dezinficēšana, izvairīšanās no eksotisku dzīvnieku gaļas ēšanas.
Praktiski visās valstīs atbilde uz krīzi ir bijusi visdažādāko jomu digitalizācija. Kā jums šķiet – vai tā mūs vairāk glābj un rāda jaunus attīstības ceļus vai arī pazudina, izpostot sabiedrības locekļu savstarpējās saites, depersonalizējot attiecības?
Man šķiet, ka glābj. Ja nebūtu digitalizācijas, dzīve būtu apstājusies vispār. Man pašam bija iespēja turpināt lekcijas attālināti dažādās tiešsaistes platformās. Tāpat iespēja sazvanīties video saitē ar ģimenes locekļiem krīzes laikā ļoti palīdzēja.
Ja runā par ieguvējiem no krīzes, tad tie ir visi mūsu interneta sakaru nodrošinātāji – “LMT”, “Tele2”, “Tet” un visi pārējie. Neskatoties uz kraso interneta slodzes pieaugumu, viss notika bez kādiem būtiskiem traucējumiem. Beidzot visi varēja reāli pārliecināties, cik kvalitatīvs ir Latvijas 4G tīkls, un tas būtībā ir pierādījums sabiedrībai, ka būtiskām un savlaicīgām ilgtermiņa investīcijām ir reāla atdeve.
Piemēram, daudziem maniem paziņām Lielbritānijā reālu darba iespēju no mājām nebija, jo internets neizturēja slodzi.
Neapšaubāmi, Latvija to spēja, un jāatzīmē, ka tajos dažos tūkstošos gadījumu, kad bērniem mājās nebija atbilstošu ierīču, Latvijas lielie uzņēmumi spēra ļoti svarīgu soli un šīs iekārtas – planšetes vai datorus – uzdāvināja. Tādēļ mācības skolās varēja turpināties attālināti. Tomēr vai tie visi nav tādi “zelta miljarda” risinājumi? Vai trešās pasaules valstis spēj atkārtot to pašu – nodrošināt sakarus, attālināto darbu un visu citu?
Arī šīm valstīm nāk par labu labāki sakari un infrastruktūra, kaut gan atbilde ir – droši vien nespēj. Taču nav izslēgts, ka šajās valstīs ekonomika ir vairāk balstīta uz lauksaimniecību, nevis pakalpojumiem, tādēļ krīze to arī skar mazāk.
Lielas cerības ekonomikas atjaunošanā tiek liktas uz attālināto darbu. Taču pamata nozarēs, kas rada lielāko daļu iekšzemes kopprodukta, – rūpniecībā, lauksaimniecībā, celtniecībā, tirdzniecībā, transportā un pakalpojumos – attālinātais darbs vai nu vispār nav iespējams, vai iespējams ļoti ierobežotā apjomā. Biroja darbinieks var strādāt attālināti, bet metināt attālināti nav iespējams un kartupeļus stādīt arī ne. Tas nozīmē, ka lielā skaitā nozaru līdz vakcīnas vai efektīvu zāļu atrašanai normāla ekonomiskā darbība būs apgrūtināta vai neiespējama. Kāds te varētu būt risinājums?
Lielā mērā taisnība, tomēr krīze varētu ļaut ieviest produktīvākas darba formas. Viens piemērs ir lielveikali, kas ievieš skenerus – tā ir iepirkšanās forma, kas ļauj minimizēt saskari ar citiem cilvēkiem. Pieļauju, ka arī citās jomās ātri sāks ieviesties līdzīgas tehnoloģijas. Tas notiktu tāpat, bet tagad notiks ātrāk.
Citādi sakot – robotizācija un digitalizācija ir mūsu nākotne?
Pilnīgi neizbēgami. Un būtu svarīgi, ka mēs esam tie, kas raksta programmas un būvē robotus, nevis pērk citu ražojumus.
Te būtu minams piemērs no citas jomas – padomju laikā Siguldā uzbūvēja kamaniņu un bobsleja trasi, un, pateicoties tai, mēs joprojām, četrdesmit gadus vēlāk, esam kamaniņu sporta un bobsleja lielvalsts, lai gan nekādu īpašu priekšnoteikumu, ka tieši mēs būtu īpaši talantīgi šajā jomā, mums nav.
Tieši tāpat – ja mēs tagad spētu vienoties par būtiskām investīcijām kādā jomā, tas spētu nodrošināt mūsu dzīvi vēl desmitus gadus uz priekšu. Jācer, ka politiķi un ierēdņi to spēs.
Kā valstu valdības risinās krīzes laikā grandiozi samilzušo parādu problēmu – vai tos vispār kādreiz varēs atdot? Kā valstis atdeva milzīgos parādus pēc pasaules kariem?
Krievija un Lielbritānija savus pēdējos maksājumus ASV par “lendlīzi” Otrā pasaules kara laikā veica pagājušajā desmitgadē, sešdesmit gadus pēc kara. Domāju, ka arī ar šiem parādiem notiks tas pats – tie tiks pārfinansēti uz gariem termiņiem, kaut kādu daļu varbūt nograuzīs inflācija, bet jāatdod būs.
Tomēr labākā atbilde uz šo jautājumu ir strauja ekonomikas izaugsme.
Kurš no sabiedrības atbalsta variantiem krīzes laikā jums šķiet pareizāks – Latvijas samērā stingrā pieeja, izvirzot dažādus kritērijus atbalstam, kuru dēļ daudzi to nespēj saņemt, vai, piemēram, ASV vai Vācijas samērā liberālā pieeja, kurā šīs valstis vienkārši izdalīja zināmas naudas summas praktiski visiem relatīvi mazāk turīgajiem iedzīvotājiem, pieņemot, ka krīzē grūti klāsies visiem un atbalsts būs vajadzīgs visiem?
Domāju, ka Latvijas gadījumā Ziemeļamerikas vai Rietumeiropas pieejas nevarēja izmantot vienkārša iemesla – ēnu ekonomikas – dēļ. Proti, Amerikā un Eiropā valstu valdības skaidri zina, kādi ir cilvēku ienākumi, un spēj ātri un skaidri identificēt visas grupas, kurām vajadzīga palīdzība.
Latvijas valdībai šī iespēja ir liegta, tādēļ nebija citas iespējas, kā ieviest dažādus kritērijus. Domāju, ka gan valdībai, gan iedzīvotājiem tieši ēnu ekonomikas postošā ietekme būs viena no lielākajām mācībām no krīzes. Ceru, ka tagad visi būs sapratuši, cik svarīgi ir maksāt nodokļus un deklarēt ienākumus.
Esmu dzirdējis viedokli, ka Covid-19 krīze Eiropā nostiprinās nacionālo valstu un samazinās ES centrālo pārvaldes institūciju autoritāti vēlētāju acīs, galvenokārt lēnās un nepārliecinošās ES reakcijas dēļ. Piekrītat?
Nē, nepiekrītu. Minētais viedoklis saistīts ar Latvijas kā mazas valsts īpatnējo skatu uz Eiropas Savienību, proti, mēs daudz vairāk domājam par ES nekā lielajās valstīs.
Tam ir vairāki iemesli – pirmkārt, mēs vairāk uzticamies ES institūcijām nekā savām, otrkārt – Latvijā par eirodeputātiem kļūst prominenti politiķi – bijušais premjers, ministri, universitātes profesors un citi. Latvijā kļūšanu par eirodeputātu uzskata bezmaz vai par politiķa karjeras virsotni, iespējams, arī algas dēļ.
Latvijas vēlētājs, nedaudz papūloties, nosauks lielāko daļu valsts deputātu Eiropas Parlamentā. Aizejiet pie vidusmēra dāņa – viņš varbūt zinās kādu eirokomisāru, bet deputātus gan ne.
Tas tādēļ, ka vecajās ES valstīs par eirodeputātiem sūta jaunos censoņus, lai drusku apbružājas un pēc tam atgriežas “īstajā”, nacionālajā politikā. Otra grupa, ko sūta, ir politiķi karjeras norietā, kuriem varbūt ir kādas problēmas – sākuši dzert vai citādi. Taču vienādi vai otrādi – politiķa ziedugadi tiek pavadīti nacionālajā politikā. Šīs atšķirības dēļ mēs parasti pārspīlējam Eiropas Savienības lomu un nozīmi.
Es nedomāju, ka, sākoties krīzei, kāds vispār ko ļoti nozīmīgu gaidīja no Eiropas Komisijas – ne tai bija atbilstošas pilnvaras, nedz līdzekļi. Jau pašā krīzes sākumā vēlētāji cerēja uz reālu palīdzību tikai no nacionālajām valdībām. Tādēļ Eiropas Komisijas prestižs nav kaut kā īpaši mainījies vai cietis. Vēsture arī liecina, ka EK pilnvaras visu laiku pieaug, nevis sarūk, un nedomāju, ka šī tendence mainīsies.
Tas arī ir izdevīgi nacionālajiem politiķiem, jo vienmēr var stāstīt vēlētājiem, ka ar tiem vai citiem izaicinājumiem varēs tikt galā labāk, ja Briselē izveidos kādu darba grupu, bet, ja tā nenotiek, tad var vainot visā Briseles birokrātus, nevis sevi.
Vai ticat, ka Covid-19 krīze kaut kādos aspektos fundamentāli mainīs pasauli vai tomēr turpināsies jau pirms krīzes vērojamās tendences – ASV pamazām pārstās būt vienīgā pasaules superlielvalsts, notiks pakāpeniska globalizācijas fragmentēšanās, labējo populistu atbalsts sabiedrībā pieaugs, bet kreiso partiju nozīme un loma samazināsies?
Manuprāt, turpināsies. Glokalizācijas process (“glokalizācija” ir termins, kas veidots, savienojot vienā vārdā jēdzienus “globāls” un “lokāls” – Red.) ir skaidri iezīmējies, un pandēmija ir pierādījusi, ka ar Ķīnu saistītie riski ir milzīgi.
Tādēļ ražotnes pamazām atgriezīsies mājās vai vismaz tuvākos reģionos. Lai gan pandēmija varbūt neatkārtosies vēl simt gadus, bet tirdzniecības vai militārie konflikti ar ASV ir pilnīgi iespējami un uzņēmumi būs spiesti uz to reaģēt.
To, ko varēs pārcelt atpakaļ uz Eiropu, pārcels, un tā ir iespēja gan Baltijai, gan Austrumeiropai. Tādēļ globalizācijas process pakāpeniski kļūs arvien lēnāks. Līdzīgi notiks ar migrāciju – labējo populistu popularitātes pieaugums ir tieši saistīts ar cīņu pret imigrāciju, tas ir iemesls gan breksitam, gan Trampa ievēlēšanai, gan “Alternatīvas Vācijai” popularitātei.
Tā tas bijis arī agrāk vēsturē, kad imigrācija vēsturiski bijusi liela. Nonākot pie varas labējiem, imigrācija tiek piebremzēta, pakāpeniski notiek sabiedrības konsolidācija un imigrantu naturalizācija, labējie populisti pamazām zaudē sava vēstījuma popularitāti un atkāpjas otrajā plānā.
Vai reliģiju nozīme krīzes laikā un pēc krīzes saglabājas nemainīga vai pieaug?
Interesants jautājums. Man šķiet, ka šī varētu būt pirmā lielā krīze Rietumu pasaulē, kurā baznīca ir gandrīz neredzama.
Agrāk lielu epidēmiju un krīžu laikā baznīca vienmēr bija galvenais spēlētājs, piedāvājot medicīniskos pakalpojumus, aprūpi, ēdināšanu un garīgo mierinājumu. Proti, tā veica sociālā atbalsta tīkla funkciju.
Tagad šo funkciju ir pilnībā pārņēmusi valsts ar dīkstāves maksājumiem, pabalstiem un veselības aprūpi. Nav izslēgts, ka kaut kur citur pasaulē ir cita aina, bet Rietumu pasaulē, kura arī bez šīs krīzes bija vismazāk ticīgā pasaules daļa, krīze baznīcas autoritāti nesekmēs. Var jautāt – kāda ir baznīcas funkcija mūsdienu Rietumu pasaulē?
