Meitene, kura sešpadsmit gados uzņēmās rūpes par mazo brālīti 0
Pirms sešiem gadiem 36,6 °C stāstījām par meiteni, kurai traģiski gājis bojā tēvs, pēc tam mirusi māte. Sešpadsmitgadīgā Dana Podiņa uzņēmās rūpes gan par mazo brālīti, gan vecmāmiņu – viņai nācās kļūt par Latgales lauku sētas Avotiņi galvu un dvēseli.
* *
Toreiz īpaši aizkustināja trauslā robeža starp nepieredzējuša, pat naiva bērna pasaules redzējumu un tik dzelžainu mērķtiecību, kāds ne vienmēr piemīt pat pieaugušajiem.
“Iešu uz Poļu vidusskolu Rēzeknē – manī nav poļu asiņu, bet izpētīju, ka tā ir ļoti laba skola.
Mans mērķis – iestāties Policijas akadēmijā. Gribu kļūt par izmeklētāju. Būs darbs, būs arī nauda, un tad varēšu vecomāti pie dakteriem izvadāt, brālīti izskolot,” tā sprieda padsmitgadniece Dana.
– Viss notika apmēram tā, kā biju plānojusi. Mācījos Poļu vidusskolā, pēc tam iestājos Valsts policijas koledžā, šovasar to beidzu. Specializācija – darbs ar nepilngadīgajiem. Ceru, ka mana pirmā darbavieta būs Rīgā.
Taču uz Avotiņiem braucu, cik vien bieži iespējams, jo vecmāmiņa ar katru gadu kļūst vārgāka. Man Babiņa pastāvīgi jāsapurina. Nav bijis vēl neviena vakara, kad vecāmāte nepiezvanītu. Ja līdz astoņiem klusums, ceļu trauksmi. Netālu dzīvo kaimiņiene, ar kuru sarunāts, ka tādās reizēs viņa skries uz mūsmājām noskaidrot, kas noticis. Gadījies pat, ka esmu uzrāvusi kājās ne tikai viņas sētu, bet arī sava drauga Jura radus, citus kaimiņus. Ja Babiņa nokristu, slimo kāju dēļ turpat arī paliktu. Tas ir likums: līdz skaidrībai jātiek.
Brāli izaudzināja mani krustvecāki. Kad sāku mācīties Rēzeknē, viņi Dairīti paņēma pie sevis. Zelta cilvēki. Tagad brāli satieku daudz retāk. Dairis mācās par celtnieku. Septiņpadsmit gadi, jau pirmās mīlestības pārdzīvotas.
Es ar viņu pamatoti lepojos. Nesen bijām ciemos pie krustmātes, kura uzdāvināja naudu – man desmit latus, bet Dairītim piecus. Brālis tos iebāza manā kabatā: ņem, tev jau Rīgā vairāk vajag. Sirds iesāpējās. Un prieks arī. Citreiz skatāmies televīzijā labestības dienas pārraidi. Viņam O kartē atlicis tikai lats, bet saka: ziedošu tomēr tiem bērniņiem. Tēva raksturs – tiklīdz kāds prasa, atdod, par sevi nedomājot. Es tāda neesmu. Skopa ne, bet lietišķāka gan. Katram santīmam rēķinu līdzi. Taču, ja varu savējiem palīdzēt, daru to, ne mirkli nedomājot.
Manu tuvo lokā tagad arī Juris. Draudzējamies jau piecus gadus, kopā īrējam dzīvokli. Viņš ir armijas cilvēks. Jūlijā atgriezās no misijas Afganistānā. Laukos dzīvoja tikai sešus kilometrus no manas mājas, bet iepazināmies, kad mācījos Rēzeknē. Mīlestība no pir mā skatiena. Braucot autobusā uz skolu, nodomāju – vai, cik foršs puisis, un uzsmaidīju atspulgam loga stiklā. Viņš pretī. Kad Rēzeknē gaidīju mikroautobusu, lai tiktu līdz skolai, viņš pienāca klāt. Tā viss sākās.
Jurijs, bet visi sauc par Juri. Es – par Mikiņu.
* *
Tiekoties pirmoreiz, pārsteidza Danas saimnieciskums, kāds pusaudžiem parasti nav raksturīgs. Pēc pamošanās aplūkot, vai vecmāmiņai nav kļuvis slikti. Reizēs, kad Babiņa gurdāka, pašai pagatavot ģimenei brokastis, pabarot arī ruksīšus. Pirms iešanas uz skolu sapost istabu. Turēt perfektā kārtībā drēbes, lai cik to maz. Ne tikai iztikt ar mazumiņu, ko pabalstā saņem bāreņi, bet pat iekrāt naudu nebaltai dienai.
– Tā pārliecība man laikam no Babiņas: ja kaut ko noliek ar abām rokām, ar vienu var paņemt. Bet, ja nomet tikai ar vienu, nevar sameklēt ar abām. Kad draugs, pārradies no misijas, mantas izkravā no somām un turpat izsvaida, mani pārņem panika. Cenšos visu salikt pa savam. Man vajag, lai pat nakts vidū varu pateikt, kur kas atrodas.
Lai kā taupi, Rīgas dzīvē nauda – bet vienīgais ienākumu avots man ir stipendija – burtiski kūst. Tomēr arī te katru mēnesi nebaltai dieniņai kaut ko nolieku. Vai tieši otrādi – baltai. Nevēlos justies viendienīte, kad jādomā: brokastis esmu paēdusi, bet kā būs ar vakariņām? Man nepieciešama pārliecība, ka būs ko likt galdā kā nedēļai, tā mēnesim uz priekšu, ka pietiks ne tikai ēšanai – arī citām vajadzībām. Es nesen ar prāmi biju aizbraukusi uz Zviedriju.
Tagad jūtu lielu atspaidu, ka Mikiņš palīdz. Un viņa vecāki. Kad aizbraucam ciemos, mamma samīļo un uzreiz ved mani uz pieliekamo: re, cik daudz burku sataisīts, tas viss arī jums. Uz Rīgu dodoties, vienmēr līdzi biezpiens, sieriņš, olas. Un patīkamā sajūta, ka par tevi uztraucas, domā. Jura ģimene jau kļuvusi arī par manējo. Ar viņiem kopā jūtos īpaša un mīlēta, gaidīta.
Tomēr ar mūsu abu savstarpējo saprašanos dažreiz pagrūti, un tas lielais mīnuss ir galvenokārt no manas puses.
Esmu ievērojusi, ka cilvēki pie manis tiecas – gan sveši, gan pazīstami. Daudziem patīk ar mani parunāties autobusā, uz ielas. Draudzenes bieži prasa padomus par attiecībām. Pat vecāmāte dažreiz pa telefonu uztaujā, kā īsti vajadzēja gatavot gurķiem marinādi. Vai tincina, kuru kleitu labāk ģērbt uz kapusvētkiem. Kad vedu Babiņu iepazīstināt ar Jura mammu, ļoti gribēju, lai viņa uzvelk jauno kostīmiņu ar pusgarām biksēm un oranžu blūzīti. Viņa: ne, par spilgtu. Lūdzos – Babiņ, nu izdari manis dēļ. Atkusa – ko tik tevis dēļ nedarītu.
Kaut šķiet – ko gan es savos divdesmit divos gados varu kādam diži ieteikt, tomēr ļaudis ieklausās un pēc tam saka paldies. Laikam spēju pārliecināt, ka cilvēkiem savā starpā jārunā un jārod kompromiss. Taču pašai tas izdodas ne vienmēr. Jurim tāpēc dažreiz jācieš. Tomēr abi cenšamies un maināmies, jo gribam būt kopā.
* *
Bērnībā Dana velti netērēja enerģiju, noliegdama un protestēdama, bet ar atbruņojošu atvērtību pateicās visiem, kas viņai vēl labu – radiem, skolotājiem. Taču pāri visam – vecmāmiņas autoritāte.
– Podiņu iedzimtības un īpašību ziņā mēs ar Babiņu laikam esam kā māsas. Tiklīdz kaut kas nav pa prātam – uh! – aizsvilstamies. Bet tikpat ātri uguns noplok. Pašas tādas esam un alkstam, lai citi pret mums tāpat izturas – ar mīļumu. Taču vienlaikus bez saldas čivināšanas. Lietas jāsauc īstajos vārdos, lai skaidrs, ar ko darīšana.
Tāpēc man nav grūti ievērot stāju, ko prasa policistes formastērps. Darbs un privātā dzīve ir ļoti atšķirīgas jomas – katrai savs veidols. Kad sāku mācīties policijas koledžā, nedod Dievs, ja kādai meitenei bija auskari vai lakoti nagi! Nodarbībā, kurā jāatspiežas uz kulaciņiem, visiem vajadzēja pumpēties tik ilgi, kamēr reglamenta pārkāpēja sakārto savu izskatu. Tad nav grūti uz visiem laikiem ielāgot: kamēr esi dienestā, noteikumiem jāpakļaujas. Bet ikdienā pati esmu sev boss. Un tam bosam ļoti patīk pucēties. Skapis pilns, bet visu laiku nopērku vēl kaut ko. Humpalās. Tāpat kā agrāk drēbes man vienmēr stingri nošķirtas – izejamās un valkājamās. Pret apģērbu izturos ļoti rūpīgi.
Un vēl – vai, kā man patīk zelts! Kā žagatai – ejot garām juvelieru veikalam, vienmēr jāapstājas. Man ir zelta auskariņi, no pirmās stipendijas nopirku mazu gredzentiņu, otru uzdāvināja Mikiņš.
Varbūt kāre pēc rotām ir stimuls, ka nedrīkst apstāties, vēl daudz ko jācenšas sasniegt. Tagad, kad koledža pabeigta, gribētu gadu nostrādāt, tad iestāties Stradiņa universitātē, lai kļūtu par juristi. Jo visu mūžu būt ierindas policiste negrasos. Kad aizbraucu ciemos pie mammas māsīcas, viņa vienmēr saka: klāt mans ģenerālis brunčos. Latvijā viena ģenerāle ir, kāpēc es nevarētu būt otra?
Mēs katrs savā vietā esam kā zemē iesēta sēkliņa, kuras pienākums – plaukt, uzziedēt, nest augļus.
Tagad visu gribas nopietnāk. Savu dzīvokli. Ģimeni. Bērniņu.
Bet viss jau notiek, kad pienāk īstais laiks. Un kad esi tam gatava – ar savu attieksmi, atbildību. Es tam, ko domāju un daru, vienmēr lieku klāt vienu mērauklu: ko par to sacītu mamma? Toreiz, kad slimības laikā naktīs dežurēju pie viņas gultas, bet starpbrīžos no skolas skrēju uz mājām, lai aprūpētu un iznestu svaigā gaisā, patiesībā biju tikai slimnieku kopēja, kas vēlas mazināt otra briesmīgās ciešanas. Nebija laika pieglausties, samīļot mammu un pačukstēt: tu man esi pati dārgākā. Toreiz jau es nemaz to nesapratu, neapjautu, cik ļoti viņu mīlu. Nolīdzināt šo parādu varu tikai sapnī. Atzīties, cik ļoti man mammas pietrūkst.
