Pati lētākā ziemas saule – Ēģiptē 0
“Ēģiptē tagad krīze, un tur gan norēķiniem par vīzu, gan tirgotāji par precēm ņem pretī kā ASV dolārus, tā eiro,” teicu paziņai, kura pošas atvaļinājumā uz Sarkanās jūras pludmali tagad un vaicāja man, vai nepieciešams samainīt eiro pret dolāriem vai Hurgadā varēs iztikt tikai ar eiro. Turklāt salīdzinājumā ar situāciju pirms trim gadiem, kad biju Ēģiptē iepriekšējo reizi, ārvalstu valūta kļuvusi stipri vērtīgāka – toreiz vienu dolāru mainīja pret piecām Ēģiptes mārciņām un eiro – pret septiņām, bet tagad kurss ir mums stipri izdevīgāks: 1 USD vērts 17 mārciņas un 1 eiro – 20 mārciņas. Tāpēc, piemēram, ārstniecisko krēmu locītavām ar melno ķimeņu eļļu aptiekā toreiz varēja nopirkt par 4,5 eiro, bet tagad par diviem dolāriem.
Uz Ēģipti tūristi dodas, lai apbrīnotu piramīdas Kairā vai milzīgās akmens skulptūras Karnakas templī Luksorā, apskatītu faraonu kapenes, nirstot aplūkotu koraļļus un brīnumainu krāsu zivis, trauktos ar kvadriciklu tuksnesī, jātu uz kamieļa, naktī kāptu Bībelē pieminētajā Sīnaja kalnā sagaidīt saullēktu un to visu iemūžinātu savu jauko atmiņu krātuvē. Taču dodas arī, lai pavisam mierīgi sauļotos, peldētos un uzpildītu “enerģijas baterijas”, jo februārī sauli nedēļu baudījušam cilvēkam Latvijas pavasari sagaidīt ir daudz vieglāk nekā tam, kurš ziemā neatlicina laiku atpūtai saulē. Salīdzinot ar citām iespējām doties uz siltajām zemēm ziemas vidū, Ēģiptes ceļazīmju cenas mēdz būt pievilcīgākas, un atvaļinājuma tēriņiem jākrāj īsāku laiku nekā, piemēram, lai aizbrauktu uz Tenerifi vai Dubaju. Un tā mēs ar draudzeni, pamanījušas “Pēdējā brīža” piedāvājumu – čarterreiss, četrzvaigžnu viesnīca ar ēdināšanas programmu “viss iekļauts” uz 7 dienām par 363 eiro katrai, devāmies uz tūrisma aģentūru.
Uz Ēģipti ar konfekšu kasti no Latvijas
Ikvienam kurš ceļo uz Ēģipti pirmo reizi, neapmetoties pieczvaigžņu viesnīcā, iesaku paņemt līdz kaut nelielu konfekšu kārbu un uzdāvināt viesnīcas administratoram – dāvana būs, iespējams, garantija, ka personāls neierādīs pašu sliktāko viesnīcas istabu, (kur nedarbojas duša vai kāda cita ierīce vai logs atrodas tieši pretī attīrīšanas ierīcēm utml.). Viesnīcas pludmalē, aprunājoties ar atpūtniecēm no citām valstīm, bijām pārsteigtas, cik pievilcīgas cenas ir tūristiem, piemēram, no Ukrainas vai Vācijas. Ukraiņi tādu pašu atpūtu kā mēs Ēģiptē baudīja par 200 dolāriem (nu labi, no Kijevas ir īsāks ceļš – tikai trīs stundas mūsu četrarpus vietā, tātad viņu lidmašīnai vajag mazāk degvielas, bet tik un tā ceļazīmes cenu starpība liela).
Arī tūristiem no bagātās Vācijas lidojums un nedēļa tajā pašā viesnīcā izmaksāja lēti – 200 eiro. Droši vien tāpēc, ka šīs valstis nodrošina lielāku tūristu plūsmu un tāpēc to tūrisma kompānijas dabū labas atlaides.
Vienai no Latvijas tūrisma kompānijām sadarbības partnere ir vietējā ēģiptiešu firma “Azur Travel”, tāpēc Hurgadas lidostā jau pirms robežkontroles mūs sagaidīja tās izveicīgie gidi, kuri mūsu vietā paši aizpildīja ieceļošanas kartītes un par šo pakalpojumu iekasēja divus dolārus pie vīzas cenas, pārdodot vīzu nevis par 25 dolāriem, bet par 27 dolāriem jeb par 25 eiro. Gids Mahmuds pa ceļam uz viesnīcu klāstīja, ka pēc tam, kad Krievija pārtrauca vest savus atpūtniekus uz Sarkanās jūras kūrortiem (un tas notika pēc teroristu akta, kurā tika uzspridzināta Krievijas lidmašīna), tūrisma nozarē iestājās krīze. Jo Krievija esot piegādājusi trīs miljonus tūristu ik gadu, bet tagad no Krievijas – caur Baltkrieviju – ierodoties vien ap 100 000 gadā. Kad gids iesaka būt ļoti piesardzīgiem, sargāt vērtslietas, mēs ar draudzeni saskatāmiem, jo, kaut abas esam šajā valstī atpūtušās vairākkārt, tik nopietnus brīdinājumus par piesardzību dzirdam pirmo reizi. Mūs brīdina, lai, ejot ārpus viesnīcas, uz ielas neļaujam kādam novērst uzmanību no somas, jo ir risks, ka sveša roka “pašiverēs” pa to. Un arī viesnīcā – lai sargājam naudu, pasi un jebko, kas mums ir vērtīgs. Tad atceros dzirdēto pirms trim gadiem prombraucot no citā viesnīcā (turklāt pieczvaigžņu) atpūtušās tūristes, ka viņai pazuduši istabiņā uz galda atstātie auskariņi – nedārgi, tomēr mīļi.
Eģiptē lai tiktu pie sievas, jādāvina zeltlietas un jānopērk māja
Lai Ēģiptē jauns vīrietis tiktu pie sievas, viņam vispirms ir jādāvina līgavai zeltlietas, jānopērk dzīvoklis vai māja utt. Noprotam, ka puisis, kurš uzkopj viesnīcas istabiņas, arī cer iekrāt kādu naudiņu, jo izskatās, ka ar mūsu 1 dolāru (atbilstīgi nerakstītajiem likumiem, atstātu uz spilvena uzkopējam) nav mierā, cer dabūt vairāk. Jo nav nolicis mums dzeramā ūdens pudeles. Izlīdzamies, no mājām paņemtās minerālūdens pudeles piepildot ēdamzālē (Ēģiptē krāna ūdens nav lietojams pat zobu mazgāšanai). Taču jau nākamajā dienā pludmalē visus atpūtniekus izvaicā administrācijas pārstāve Maia – vai mūsu numuriņā viss esot kārtībā. Nesūdzamies, tomēr viņa pārprasa, vai patiešām esam pārliecinātas, ka viss kārtībā. Vēlāk uzzinām, ka istabiņu uzkopējs citām tūristēm atklāti prasījis naudu un ar jaunu meiteni dikti vēlējies apskauties…. Vēlāk redzam, jauneklis ticis pazemināts amatā, turpmāk ar slotu un liekšķeri rosās ēdamzālē, bet viņa kolēģis strādā cītīgāk – mums numuriņā ir nolikts gan dzeramais ūdens, gan pie izlietnes ziepes.
Maia ir enerģiska, slaida, lietišķi melnās biksēs un baltā garpiedurkņu blūzē tērpusies menedžere, viņa nevalkā arī galvassegu, kas ēģiptiešu meitenēm tradicionāli pieklājas jau no pusaudzes gadiem. Pacienājam Maiu ar Latvijas šokolādes konfektēm un aprunājamies ilgāk.
Viņa mums pastāsta, ka pēc studiju beigšanas piecu gadu laikā strādā jau trešajā viesnīcā un ar savu neatlaidību panākusi, ka viņu kolēģi vīrieši respektē.
Ar draudzeni apspriežam, ka līdz šim nevienā Ēģiptes viesnīcā nebija gadījies sastapt šādā amatā strādājošu sievieti, turklāt eiropeiski ģērbtu, neatkarīgu. Vai tas nozīmētu, ka turienes sabiedrībā, kaut palēnām, tomēr notiek pārmaiņas?
“Bet kāpēc tad jūs tā ģērbjaties?”
Pludmalē pāris stundu laikā pienāk klāt vismaz pieci pakalpojumu pārdevēji – cenšas iekārdināt ar skaistumkopšanas salona masāžām, ar izbraucieniem jūrā utt. Attraucu, ka izbraucienu ar kuģīti jau esam nopirkušas pie sava gida, un ka masāža manā zemē maksā lētāk. “Cik?” jautā masāžas salona klientu piesaistītājs, un, uzzinājis, ka 15 eiro par pusstundu, sāk veikli apvārdot, piesolot par 15 eiro 40 minūšu ilgu masāžu. Jāteic, ka masiere patiešām strādāja profesionāli. Cita Latvijas tūriste pamanījās nokaulēt lētāk – 30 minūšu seansu par 10 eiro, un gāja uz masāžu katru dienu.
Arī izbrauciens ar kuģīti (uz brīdi pārsēžoties zemūdens laivā vērojot krāšņas zivtiņas) ir skaists piedzīvojums.
Un visbeidzot, par iepirkšanos. Augļus viesnīcas restorānā servēja katrā ēdienreizē – mandarīnus, apelsīnus, greipfrūtus, melones, svaigas dateles, taču sakārojās arī nogaršot zemenes, un devāmies tās pirkt ārpus viesnīcas. Samaksājām dolāru par kilogramu, bet viesnīcā secinājām, ka trešā daļa jāizmet. Pirms iziešanas no viesnīcas rūpīgi saģērbāmies tā, lai ar savu tēlu atstātu iespaidu, ka mēs zinām vietējām tradīcijas un respektējam tās. Proti, garpiedurkņu blūzēs, garos svārkos līdz zemei, un ar šallēm apsedzām matus. Vienā no apģērbu veikaliem, kurā raudzījāmies pēc piemērotām dāvaniņām mazbērniem, pārdevējs apvaicājas, vai esam musulmanietes vai kristietes. Atbildēju, ka musulmanietes neesam vis. “Bet kāpēc tad jūs tā ģērbjaties?” vaicā arābs. Draudzene smējās, ka šoreiz es ar pārāk “pareizo apģērbu” esot pāršāvusi pār strīpu…
