Pati gudro, pati dara 0
Šajā un turpmākajās lappusēs stāstām par konkursa “Sieviete Latvijai – 2011” laureātēm – galveno balvu ieguvējām. Viņām jautājām, ko katra uzskata par savas dzīves svarīgākajiem skolotājiem – šā vārda visplašākajā nozīmē. Un, protams, – kas noticis un mainījies pēc dalības konkursā pērn?
– Milzu gumijniekos cītīgi dakšoju mēslu čupas virsotnē, kad pa tālruni man pateica – esmu konkursa “Sieviete Latvijai 2011” uzvarētāja. Pārsteigta un priecīga paskatījos uz sevi un sāku smieties – jā, tāda nu izskatās sieviete Latvijai, – jau atkal smej INESE MAILĪTE, laureāte nominācijā “Par nesavtīgu darbu sabiedrības labā”. Viņa rīkoja Jurjānu dzimtas salidojumus, ir izstrādājusi programmu nodarbību vadīšanai skolās “Ceļojošais mežs” un bijusi līdzautore vairākām grāmatām par Madonu un Ērgļiem. Inese aicina uz pirtiņu blakus savām “Zemzaru” mājām, kas Ogres upes ielokā šķiet kā miera osta – īpaši viņai, kura skrien kā atspole.
29. februārī, kad dodamies pie Ineses Mailītes, Ērgļu pusē zeme vēl ir “autiem klāta baltu baltiem”. Pirtiņā kuras kamīns, ēdam gardu putru ar grauzdiņiem un runājamies par dzīvi pēc uzvaras konkursā.
Jaukajā braucienā uz Briseli (to konkursa laureātēm sarūpē Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere) apmeklējušas arī Brigi. Tirgus laukumā Inese redz – divi jauni cilvēki stellēs auž linu šalles. Ar citām sievām sākušas spriest – mēs taču arī tā varētu! Skaidra lieta, ka varētu, latviski atbild audēji – četru bērnu vecāki no Sabiles, kas Eiropas sirdī lolo mērķi nopelnīt pirmo miljonu.
– Un es – daiļamata meistare – piecpadsmit gadus neesmu audusi! Šie jaunie ļaudis mani atkal iesēdināja stellēs. Noaudu lupatu celiņus. Redz, šajā pārstrādāju savu veco kleitu, tajā – meitas blūzi un jaku. Man patīk zaļā doma par lietu otro dzīvi. Atsāku vārīt putras no rupjiem kviešu miltiem kā savulaik mana mamma. To man ieteica Daira Jātniece, piecu dēlu māte, bioloģiskā lauksaimniece. Kas vēl jauns? Katru dienu, izejot pa durvīm, saku pasaulei – labrīt! Peldējos līdz pat novembrim. Visu ziemu staigāju plikām kājām, rītos aplejos ar ūdeni un norīvējos ar rupju linu dvieli. Cik labi kļūst! – jūsmo Inese un nebeidz slavēt viedās, jaukās sievietes, kuras kopā savedis konkurss un no kurām tik daudz mācījusies.
Augstais novērtējums Inesi iedvesmojis arī gluži jaunam projektam – “Senču meža gudrības”, tajās apmācību centra “Pakalnieši” apkārtnē varēs smelties skolēni no visas Latvijas. Jaunais projekts būs labs papildinājums Ineses slavenajām izglītojošajām ekskursijām, dodoties pa taku “Dzīvnieku mājas”.
– Attīstot jauno ideju, lasu parunas, sakāmvārdus, tautasdziesmas, pasakas. O! Tas ir man! Visām pasakām labas beigas, tik skaisti – dzīve uzreiz kļūst krāšņāka! Lai saprastu skolēnu intereses, apgūstu arī jauniešu literatūru, skatos filmas. Man taču jāzina, kas ir, piemēram, Šreks! Tad skolēni ieklausīsies manī, kad stāstu meža zinības. Vakar biju skolā Balvos, drīz uz Bausku. Riņķoju!
Kā visu darāmo iespēt? Tas funktieris esot no brāļa mākslinieka Ivara Mailīša. Bērnībā abi aizrautīgi spēlējuši šahu. Ivars izgudrojis gan rotaļlietas, gan uzlabojis darbarīkus. Lai tecīla nebūtu jāgriež ar roku, Ivars kopā ar brālēniem tai pierīkojis velosipēda riteni. Cēluši sniega cietokšņus – pasakainus, lielus, sarežģītus. Tēvs Pēteris Mailītis bijis sabiedrības cilvēks – gājis, darījis, palīdzējis. Esmu tēva meita, nosaka Inese un piebilst, ka līdz šim daudzo darbu gūzmā reizēm kādam pienākumam pratusi pateikt nē. Bet pēc uzvaras konkursā šķietot, ka viņai vairs nav tādu tiesību. Kad spriedze par lielu, Ineses “meditācija” ir malkas skaldīšana, zemes rakšana. – Nostrādājos, un atkal ir labi, – smaida Inese.
 Trīs manas dzīves svarīgākie skolotāji Inese Mailīte par tādiem uzskata vietas un notikumus, kas tur risinājušies: • “Veģēni” Vestienas pagastā – bērnības zeme, kur mežsarga ģimenē iepazīta daba un darbs; • “Meņģeļi” – brāļu Jurjānu memoriālmuzejs, ko Inese vadīja 15 gadus; • “Pakalnieši” – apmācību centrs, kur Inese ir gan vadītāja, gan vides gide, gan skolotāja. |
