Monika Zīle: Pati galvenā vērtība – miers 2
Ukrainas notikumu sakarā vairāki mūsu valdošās koalīcijas politiķi akcentējuši vajadzību palielināt finansējumu valsts aizsardzībai, pilnveidot sadarbību NATO ietvaros un apkopojuši arī dažas no bruņotā konflikta izrietošas un vērā ņemamas mācības. Šos visnotaļ pareizos un situācijai atbilstošos uzstādījumus pārlūkojot, jāpiedzīvo vilšanās. Reaģēts uz notikumiem ir, taču galvenokārt prātojot un apcerot Krievijas agresīvo klātbūtni. Diemžēl neviens politiskais spēks Ukrainas krīzē pagaidām nav saskatījis Latvijas sabiedrības apziņā kaisāmu sēklu, no kuras varētu dīgt un laika gaitā pareizi koptā tīrumā pat lekni zelt izpratne par mieru kā galveno vērtību, kas mums šeit pieder. Lai cik lielas iebildes būtu pret valdības darbu un lai cik smagi verbāli akmeņi lidotu varas ļaužu virzienā, būsim godīgi atziņā, ka tie paši kritizētie deputāti un ministri līdz šim nav pieļāvuši asiņainas sadursmes izraisījušas kļūdas. Kaut gan bijuši tām labvēlīgi apstākļi un provokācijas, mēs dzīvojam zem mierīgām debesīm.
Grūti iebilst apgalvojumam, ka ļoti liela vērtība katram ir veselība. Taču, slēpjoties no apšaudes nedrošā patvertnē zem daudzdzīvokļu nama, ne tikai veselībai, arī dzīvībai graša cena. Karš vispār uzspridzina un samaļ miera apstākļos būvēto pašsaprotamo vērtību sistēmu. Gan sabiedrībā, gan atsevišķā cilvēkā. To neskaitāmas reizes pierādījusi vēsture – pēc būtības karā nav uzvarētāju, smagi cieš abas puses. Ikviena domstarpība, kuras atrisināšanā sāk izmantot ieročus, pamodina un palaiž brīvībā visnejaukāko dziņu dēmonus, ko nesavaldīt ar aicinājumiem uz dialogu. Jo šie dēmoni barojas no asinīm un naida. Tāpēc ar vislielāko likumā pieļauto bardzību vajadzētu vērsties pret vardarbības uguns šķīlējiem, kuri iemācījušies slēpties aiz cilvēktiesību aizstāvju maskām.
Latvijā esam norūpējušies par sociālo nevienlīdzību un sabiedrības sašķeltību. Tomēr nav šaubu, ka miers svarīgs visām te dzīvojošām tautībām. Miers ir vienīgais atbalsta punkts jebkurai demokrātiju attīstošai iniciatīvai, valsts uzplaukumam un drošībai par nākotni.
Ir Saeimas vēlēšanu gads, un pilnīgi visi politiskie spēki – gan pieredzējušie, gan svaigi izšķīlušies – patlaban saspringti meklē elektorātu piesaistošus lozungus. Tagadējais vēlētājs ir kaut ko iemācījies un izrādās neērts sarunu biedrs diskusijā par politiķu solīto un makā iekritušo. Arī politiķi to likuši aiz auss un, zīmējot nākotnes ainavu, ar īpaši spilgtām krāsām nešķiežas. Vārdu sakot, patlaban notiek izlūkošana un mērķu piešaude. Tomēr nepamet sajūta, ka partijām ir ne vien stipri īss līderu soliņš, bet arī knapums politisko stratēģu, taktiķu un dažādu padomdevēju jomā. Pie šāda secinājuma aizved fakts, ka, valstī sasniegto uzskaitot, miers netiek pieminēts.
