„Pati ar savu pavedienu”. Intervija ar gleznotāju Amandu Ziemeli 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Latvijas augstāko apbalvojumu laikmetīgajā mākslā – Purvīša balvu – ieguva gleznotāja AMANDA ZIEMELE par personālizstādi “Kvantu matu implanti”, kas 2019. gada pavasarī bija skatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centrā.
Uzreiz pēc izstādes, nominējot jauno mākslinieci kā pašu pirmo balvas pretendenti, izstāžu zāles “Arsenāls” kuratore Līna Birzaka-Priekule teica: “Amanda Ziemele glezniecību izmanto ne tikai kā formu, bet kā domāšanas veidu par pašu glezniecības mediju. Darbi konsekventi atklāj Latvijas mākslas ainā reti sastopamu skatījumu uz glezniecības mediju, vienlaikus pārliecinoši piedaloties starptautiski aktuālā diskusijā par tās vietu laikmetīgajā mākslā.”
Jūnija vidū pasniedzot balvu, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce žūrijas izvēli pamatoja ar domu, ka “māksliniece radījusi atvērtu telpu visiem, kur nekā nav par daudz, nedz arī kā iztrūkst; tā sniedz zināmu brīvības izjūtu visiem un visam”.
Īsi pēc Jāņiem sarunā ar “Kultūrzīmēm” māksliniece atradās savā Torņakalna darbnīcā un gatavojās jaunai izstādei, kas Sporta pils dārziņos būs apskatāma no jūlija vidus.
– No kurienes radās ideja izstādei par kvantu matiem?
A. Ziemele: – Mani interesē fizikāli procesi un vielu sajaukšanās, tur valda pavisam citi principi, kuru nav redzamajā pasaulē. Tolaik nedaudz interesējos par kvantu procesiem, tiesa, apzinoties, ka man ir limitēta piekļuve: neesmu zinātniece, un, lasot tekstus, pienāk brīdis, kad jāapstājas – parādās formulas.
Uzzināju, ka melnajam caurumam ir kvantu mati, kuri kopā ar gaismu palīdz atstarot materiālu. Man šis pētījums šķita ļoti saistošs, savā ziņā tas ir līdzīgs procesam, kā es pati strādāju – jaucot pigmentu putekļus, piešķiru tiem nozīmi un formu.
– Kur var vislabāk domāt?
– Domāt ir labi visur. Man gan nav īstas receptes, tomēr, lai varētu izdomāt idejas darbiem, svarīgi atrast laiku arī visam citam – jālasa, jāskatās apkārt. Ar iedvesmu, saukšu to par pirmo impulsu, ir sarežģīti, bet tas noteikti saistīts ar to, par ko tobrīd interesējos.
Reizēm impulss rodas, lasot tekstus par pavisam citu tēmu, citreiz iedvesmo pats darba materiāls. Dažreiz impulsu dod kāds teksts vai attēli. Esmu sakrājusi daudz vizuāla materiāla: tā ir tāda liela papīru kaudze, kas radusies domāšanas procesā, kā domu piefiksēšana.
– Jūsu gleznas ir liela formāta, kā un kur tās rodas?
– Jebkuras izstādes kontekstā tēmas ir dažādas, uz darbu atstāj iespaidu arī pati telpa kā atskaites punkts, kur glezna vēlāk atradīsies. Dažkārt impulsi rodas sasaistē ar konkrēto vietu.
Lielākajai daļai darbu atskaites punkts ir darbnīca, kur tie tiek radīti – mana darbnīca ir vieta, kur tie iederas jebkurā gadījumā.
Dažkārt gan arī citviet, bet šī ir galvenā vieta, te tiek materializētas idejas, un te tiek lauzīta galva. Tomēr, strādājot pie izstādēm, ir jāpievērš uzmanība atšķirīgajām telpām – piemēram, tā notika ar izstādi “Ziloņu zālē” Rīgas cirkā, kur veidoju darbu kopumu specifiskās telpas kontekstā.
Šobrīd ir vairākas darbu tēmas, kuras risinu paralēli. Viens no nākamiem darbiem atradīsies Sporta pils dārzos, tā būs glezniecība ārtelpā.
– Jūs pati arī krāsas jaucat. Liekas, tas mūsdienu mākslā ir neierasti.
– Tas šķiet svarīgi un arī vēsturiski pamatoti. Man ir būtiska vielas konsistence, tās rašanās, izmantotais materiāls. Ir interesanti vērot, kā maisījums kļūst smagnējs, tāds ķepīgs, neskaidrs. Tādu vielas rašanos gan ir ļoti grūti pārtulkot vārdos.
Mani fascinē, kā maisīšanas procesā iespējams atrast kādas norādes, tam it kā nav precīza ekvivalenta valodā. Man ir svarīgs pats jaukšanas process, lai nonāktu pie atbilstošas vielas konsistences. Reizēm radu pavisam lielas tilpnes, kurā ir daudz krāsas.
Nebūt neesmu vienīgā, kas ar to aizraujas – agrāk mākslinieki vienmēr paši jauca savas krāsas, un tikai mūsdienās, izmantojot industriāli ražotās, ir iespējams lietot jau gatavos toņus. Līdz ar to iznāk, ka fabrikā ražotais nosaka mākslinieka krāsu izvēli.
– Kur jūs meklējat receptes krāsu jaukšanai?
– Dažādās valodās, arī latviešu, ir atrodams daudz recepšu grāmatu. Pārsvarā gleznoju ar eļļas krāsām, kopš seniem laikiem nekas daudz jau nav mainījies, dažkārt varu izmantot tos pašus materiālus, kas rodami vecās receptēs, tas nav nekas sarežģīts. Senāk gan tika izmantotas arī cilvēkam indīgas vielas, kuras tagad ir aizliegtas, bet nu jau teju visam ir atrasti ekvivalenti.
Visnoturīgākie, visstabilākie ir zemes toņi.
Katram gan ir savas īpašības. Nekādā gadījumā nevarētu teikt, ka esmu “atkodusi” procesu pilnībā, vēl ir daudz ko mācīties par dažādām saistvielām, lai krāsa nenodilst un saglabājas.
Pigmentus var pasūtīt no kataloga, tos izvēlēties ir interesants process. Ir svarīgi atrast atbilstošāko toni, vispiesātinātāko, kāds vien var būt. Tas nav tikai impulsīvi, katrā atsevišķā gadījumā ir jāņem vērā nākamā ideja, nozīme un atrašanās vieta. Vadoties no mērķa un uzdevumiem, atrodu vajadzīgās krāsas.
Tagad, domājot par gleznojumiem Sporta pils dārzos, ir pat izaicinoši, jo, manuprāt, šobrīd tā ir viena no Rīgas viskarstākajām vietām temperatūras ziņā. Darbi tur atradīsies kādus četrus mēnešus gan lietusgāzēs, gan tiešos saules staros. Šobrīd pētu vidi un iespējamos materiālus; tā nevarēs būt glezniecība uz audekla.
– Kurators Kaspars Vanags par jūsu glezniecību rakstīja: “…raisa bažas, ka neko patiesi būtisku vai būtiski patiesu attēlot vispār nav iespējams.”
– Man šķiet, ka ir kāda robeža, kurai var pietuvoties un apzināties, ka būtiskais var būt arī nebūtisks. Nopietnajā var būt arī citas šķautnes. Pat mākslas lielajiem naratīviem reizēm ir nelielas nobīdes, kas nojauc sakarību. Viņš nav kļūdījies, drīzāk es tam piekristu.
– Ja būtu iespēja ietekmēt jūsu gleznu skatītāju – vai jūs vēlētos, lai viņš atpūšas no savām ikdienas domām, vai aicinātu domāt dziļāk?
– Šķiet, ka mani darbi nav tādi, kuri atpūtinātu. Saviem darbiem neesmu objektīvs skatītājs, tomēr, manuprāt, paužu nojaušamu informāciju. Man liekas, ka mani darbi tieši aicina iedziļināties, rosina domāt par nenoskaidroto, citkārt pat rada nemieru, urda.
– Domāt liek arī jūsu darbu nosaukumi…
– Jau ienākot izstāžu telpā, ir svarīgi būt atvērtam, iedziļināties, nonākt kontaktā ar darbiem. Kāds, iespējams, jautās: kā gan var tā uzreiz iedziļināties, taču, sekojot mākslinieka dotajiem pavedieniem, tas ir iespējams.
Arī dažs mākslinieks ar papildu rakstisku informāciju palīdz orientēties. Iespējams, dažiem radīsies vēl citi jautājumi, uz kuriem atbildes būs rodamas vēlāk.
– Ko jums nozīmē Purvīša balva?
– To sajūtu kā lielu un nozīmīgu novērtējumu un atzinību. Tā ir iespēja turpināt savu darbu, un, ticamākais, no šīs iespējas vēlāk radīsies citas iespējas.
– Mūsu valstī par galveno balvu mākslā ir jāpateicas privātam atbalstam…
– Tā ir – mums gan ir valsts finansētas balvas mūzikai, teātrim, kino… Vizuālajā mākslā šī ir vienīgā balva un pat vienīgā nominācija, ja neskaita mūža ieguldījuma balvu. Būtu svarīgi, lai arī mākslā tiktu pasniegti citi nozīmīgi apbalvojumi. Protams, es vēlētos, lai būtu gan privāti, gan valsts apbalvojumi.
Īpaši svarīgas būtu izvērstākas iespējas, jo pati laikmetīgā māksla ir ārkārtīgi dažāda – gan notikumi, gan atsevišķi mākslas darbi un dažādu paaudžu mākslinieki.
Ir gan lielāku, gan mazāku formu darbi. Kino taču arī ir atsevišķi apbalvojumi gan īsmetrāžas, gan pilnmetrāžas filmām. Ar nožēlu jāatzīst, ka citās valstīs ir gan privātie, gan valsts finansēti laikmetīgās mākslas muzeji, gan privātās, gan valsts balvas.
Taču vienlaikus – Purvīša balva nav valsts apbalvojums, un tāpēc eksistē citi noteikumi. Privātas balvas priekšrocība ir tā, ka tai nav pienākums pārstāvēt visas sabiedrības vēlmes.
– Vai sevi mākslā redzat kā mūžīga mākslas darba turpinātāju jeb jums liekas, ka katrs aizsāk pats savu līniju?
– Man ir sajūta, ka māksla ir process, ilgstoša saruna – un ne tikai starp māksliniekiem. Katram māksliniekam ir kāds savs pavediens, sava piebilde šajā vispārējā kopumā, tomēr sevi es neredzu kā savrupu izņēmumu, kurš turpina tikai sevis iesākto.
Ir grūti runāt par ietekmēm, taču jau kopš bērnības esmu pētījusi latviešu vecmeistaru darbus. Māksla bieži ir saistīta gan ar sociāliem, gan ekonomiskiem un politiskiem notikumiem. Esmu daudz domājusi par ierobežojumiem padomju laiku māk‑slā, mūsu lokālajām īpatnībām.
Mani ir ietekmējusi pasaules mākslas vēsture, varbūt īpaši agrīnā renesanse, arī baroka laika mākslinieces sievietes, kuras ilgstoši netika pieminētas, bet par kurām tagad iespējams uzzināt aizvien vairāk. Svarīgi ir arī laikabiedri, jo mani vienmēr ir interesējis, ko dara citi.
Tas viss kopā veido balansu, neatrautību. Pirms pandēmijas bija sasniegts tāds posms, kad notika ļoti daudzas izstādes, mākslas dzīve bija aktīva, bija ļoti saspringti jāstrādā. Pēdējais pusotrs gads šo steigu savā ziņā apstādināja.
– Gleznas jau kopš seniem laikiem tiek uzskatītas arī par finansiālu ieguldījumu. Vai, jūsuprāt, ap cilvēkiem ikdienā jābūt gleznām vai pietiktu, ka tās skatāmas tikai galerijās un muzejos?
– Mākslai nebūtu jābūt atrautai no ikdienas procesiem, atrodoties tikai galerijās un muzejos. Ir būtiski, ka gleznas atrodas publiskās telpās, ir pieejamas ikdienā. Tajā pašā laikā ar visiem mākslas darbiem ikdienā nemaz nav iespējams sadzīvot, daudzi ir pieredzami tikai konkrētā vidē un nav pārvietojami.
Man šķiet, ka kolekcionāriem gleznas kļūst gluži kā par dzīvesbiedriem, tās iespējams neskatīt tikai kā vērtīgu objektu, gleznās atspoguļojas kāda ideja vai telpa, kura palīdz domāt tālāk, kāda refleksija, kurā ik pa laikam atgriezties.
