Pircējam, kam pārdota nekvalitatīva prece, varētu būt obligātā kārtā jāgaida uz tās remontu 38
Ieva Ēvalde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau no nākamā gada pircējam, kam pārdota nekvalitatīva prece, varētu būt obligātā kārtā jāgaida uz tās remontu, un tikai tad, ja vainu novērst neizdosies, viņam būs tiesības prasīt atpakaļ naudu.
Dzīves zaļināšanas vārdā šādi grozījumi ir izstrādāti Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Tas ticis darīts arī tādēļ, lai nodrošinātu Eiropas direktīvu prasību pārņemšanu. Grozījumus jau apstiprinājis Ministru kabinets, tagad tas vēl jādara Saeimai. Līdz šim preces remonts bijusi viena no alternatīvām, ko patērētājs var prasīt nekvalitatīvas preces iegādes gadījumā, savukārt turpmāk likumdevēju ieskatā tai jākļūst par pirmo izvēli.
Uz nekavējošu naudas atdošanu pircējs varēs cerēt vien tad, ja pārdevējs atzīs – preces remonts radītu nesamērīgas izmaksas – vai arī būs vienisprātis ar patērētāju, ka radusies situācija sagādā būtiskas neērtības pircējam.
Remonti var ieilgt
Likuma grozījumi paredz, ka pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam brāķis ir jāsalabo “saprātīgā termiņā”, kā arī deklarē, ka patērētājs ir tiesīgs prasīt cenas samazinājumu vai naudas atmaksu, ja, “neraugoties uz pārdevēja centieniem, preču atbilstība joprojām nav nodrošināta”.
Lai noskaidrotu, kāds termiņš ir un kāds nav saprātīgs un cik mēģinājumus savest brāķi kārtībā būtu jāļauj veikt pārdevējam, pirms droši var izmantot savas likumīgās tiesības prasīt atpakaļ naudu, vērsāmies pēc skaidrojuma Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.
Skaidrojumu sniedz PTAC Patērētāju atbalsta un komunikācijas daļas vadītāja Sanita Gertmane: “Direktīva, kuras noteikumi tiek ieviesti ar šiem grozījumiem, tieši nenosaka remonta reižu skaitu vai saprātīgo termiņu. Tomēr Direktīvas preambulas 52. apsvērums min atkārtotu defekta atklāšanos. Savukārt attiecībā par saprātīgu termiņu 55. apsvērumā sniegts vispārīgs tā skaidrojums.
Tāpat var minēt PTAC gadījumu administratīvajā tiesā, kad tiesa norādīja, ka, lai konstatētu, ka remonta laiks ir samērīgs, ir jāvērtē kompleksi gan prece kā tāda, tās defekta nopietnība, remonta specifika (remonts veicams LV vai citā valstī, detaļas pasūtāmas ārvalstīs vai LV, darba dienu un brīvdienu skaits šajā periodā). Vienlaikus šobrīd Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 35. pants nosaka, ka, ja remonts vai apmaiņa nav veikti 30 dienās, tad patērētājam ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību par kavējumu.”
Jaunie likuma grozījumi tomēr paredz atsevišķās situācijās iespēju patērētājam atlikt maksājumu līdz brīdim, kamēr pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav izpildījis savus pienākumus attiecībā uz neatbilstības novēršanu.
“Šādas tiesības būs realizējamas, piemēram, gadījumos, ja patērētājs būs iegādājies preci un pakalpojumu par preces uzstādīšanu, kā arī samaksas kārtība tiks atrunāta kā dalīta maksa,” teikts likumprojekta anotācijā. “Šādi gadījumi varētu būt virtuves iekārtas iegāde un uzstādīšana. Neatbilstības gadījumā patērētājs varētu atlikt maksājumu, ja konstatētu neatbilstību precē vai pakalpojumā.” Tomēr tiesības nebūs iespējams realizēt, ja prece tiks pirkta līzingā.
Digitālajā vidē – lielāka kārtība
Lielākā daļa jauno grozījumu Patērētāju tiesību aizsardzības likumā tomēr attiecas uz digitālo saturu un pakalpojumiem. Līdz ar to likuma jaunajā redakcijā tiek precizēta un nodalīta pircēja un pārdevēja atbildība, mijiedarbojoties digitālajā sfērā. Grozījumi nosaka, ka arī savu datu nodošana digitālā pakalpojuma sniedzējam ir vērtējama kā sava veida samaksa, līdz ar to arī uz šādā veidā pirktu pakalpojumu būtu attiecināma patērētāju tiesību aizsardzība.
“Lielākajā daļā gadījumu patērētāji iegādājas digitālo saturu apmaiņā pret saviem datiem – piemēram, lai izmantotu “Facebook”, jāiesniedz informācija par sevi (vārds, uzvārds, e-pasts). Savukārt citos gadījumos patērētājs veic arī maksājumus par pakalpojuma iegādi, piemēram, lai lasītu grāmatas. Jaunie grozījumi stiprinās patērētāja tiesības abos gadījumos – neatkarīgi no tā, kādā veidā par digitālā satura vai pakalpojuma izmantošanu ir maksāts (ar naudu, vaučeru vai saviem datiem), patērētājam ir tiesības, lai neatbilstības tiktu novērstas jebkurā gadījumā,” skaidro PTAC pārstāve Sanita Gertmane.
Grozījumi likumā nosaka arī, ka pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, ja patērētājs savlaicīgi neuzstāda piegādātos atjauninājumus, tostarp drošības atjauninājumus, kas nepieciešami, lai saglabātu digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību.
Digitālās un e-komercijas attīstības vilnis mudinājis likumdevējus precizēt, ka turpmāk patērētāja prasījuma tiesību termiņš, kas ir divi gadi, tiks uzsākts ar preces piegādes dienu, nevis iegādes dienu, kā to paredz esošais normatīvais regulējums.
“Svarīgākais ir tas, ka ar digitālo saturu un digitālo pakalpojumu tiek aptverts viss saturs un visi pakalpojumi digitālajā vidē, kas nav saistīti ar valsts sniegtajiem pakalpojumiem (piemēram, “latvija.lv” vai “e-veselība”),” vērtē PTAC pārstāve Sanita Gertmane. “Atbilstoši mūsdienu lietotāju ieradumiem ar to šie nosacījumi attiecināmi, piemēram, uz lietotnēm telefonos (spēlēm, foto un video veidošanas lietotnēm), sociālajiem tīkliem, e-žurnāliem, filmām, ko iegādājamies internetā u. c.”
