– Kā nupat aizvadītās sezonas “Spēlmaņu nakts” žūrijas vērtējums ar Valmieras teātrim piešķirtajām septiņām nominācijām sakrīt ar jūsu pašas skatījumu? 3
– Mums ir maz versiju, ka dabūsim kādu balvu. Vislielākā varbūtība, ka kaut kas tiks mazo zāļu izrāžu vērtējumā, kur nominētas mūsu “Ziema zem galda” un “Lūša stundā”, bet tur ir ļoti spēcīga konkurence, kaut vai Elmāra Seņkova “Ezeriņš” Nacionālajā teātrī, kas visur izskanējis kā absolūts favorīts un tiešām ir fantastiska izrāde. Tā ir nominācija, kurā izrādes saliktas visobjektīvāk. Kurš vinnēs – tā droši vien būs zināma loterija. Man sāp sirds par nepelnīti nepamanītiem aktieriem, arī par Indras Rogas izrādi “Doktors Živago”, kura ievērota tikai scenogrāfijas nominācijā un kurā Kaspars Zāle ieraudzīts kā debitants. Bet “Spēlmaņu nakts” žūrijas viedoklis ļoti bieži nesaskan ar teātru direktoru domām, un tas ir normāli.
– Vēl mēnesis, un tūlīt klāt jaunā, 2014./2015. gada, sezona. Varbūt varat jau tagad kaut nedaudz pavērt tās priekškaru?
– Valmieras teātrim nākamā būs ļoti latviska sezona. Sakritis, ka trīs režisori – Varis Brasla, Reinis Suhanovs un debitants režijā, visiem zināmais scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – absolūti neatkarīgi cits no cita uzrunājuši dramaturgu Lauri Gundaru, kurš sarakstījis trīs pilnīgi atšķirīgus darbus. Savā ziņā tas ir fenomens, ka viena mūsdienu dramaturga trīs jauni darbi vienā sezonā tiek iestudēti vienā teātrī. Šī ir atbilde uz to, vai teātri ņem vai neņem iestudēt latviešu dramaturģiju. Ņem, ja ir galvenais nosacījums – laba luga un režisors grib ar to pateikt ko svarīgu par šo laiku. Varim Braslam jau sen bija doma un arī noruna ar Lauri Gundaru par Jānim Cimzem, kuram šogad 200 gadu jubileja, veltītu darbu. Luga “Lattia” ir stāsts par jauno, iemīlējušos studentu Jāni Cimzi, par to, kā vāciski krieviskajā vidē dzimst latviešu kori un dziedāšanas tradīcija. Notikumi aptver tikai vienu dienu, bet tieši tad rodas doma, ka latviešiem vajadzīgas ne vien savas dziesmas, bet arī valsts. Savukārt Laura Gundara radītajai “Ballītei” par iedvesmu kalpoja franču filmas scenārijs. Reiņa Suhanova režijā uzvedums būs izdejots, izspēlēts stāsts par latviešu nāciju, tās attiecībām ar cittautiešiem simt gadu garumā. Uzvedums būs ļoti vizuāls, kustīgs, ar dzīvo mūziku, pirmizrāde – pirms Ziemassvētkiem. Sezonu atklāsim ar Mārtiņa Vilkārša debiju režijā. Viņš neslēpj, ka šajā ampluā sevi gribējis pieteikt ar Blaumani, un izvēle kritusi uz klasiķa mazo stāstu “Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis”. Lauris Gundars pēc tā nu izveidojis dramatizējumu, būtībā uzrakstījis jaunu lugu “Vienādas asinis”, domājot par konkrētiem aktieriem: Māru Menniku, Elīnu Vāni, Antu Aizupi, Jāni Jarānu, Mārtiņu Meieru, Ilzi Pukinsku.
Savukārt Felikss Deičs maijā iestudēs mūsu prīmai Dacei Eversai veltītu izrādi “Atmiņas”, kur galvenajās lomās būs nesen apaļu jubileju nosvinējusī jubilāre un Tālivaldis Lasmanis. Sezonas otrajā pusē Daci Eversu gaida arī galvenā loma pie Valmieras aktieru ļoti iemīļotā režisora Mihaila Gruzdova – gruzīnu autora Rezo Gabriadzes lugā “какая грусть – конец аллеи”, kuras nosaukumu vēl neesam adekvāti latviskojuši. Nākamajā sezonā jubilejas būs arī aktieriem Ilzei Pukinskai un Skaidrītei Putniņai. Daudz darba būs jaunajiem aktieriem – piemēram, Šekspīra lugā “Romeo un Džuljeta”, ko LMT Mansardā iestudē Mārtiņš Eihe.
– Skatītāji atcerēsies – nupat taču šo darbu rādīja uz Dailes teātra skatuves.
– Skaidrs, ka viena un tā pati klasika pa laikam ienāk uz viena vai otra teātra skatuves. Taču šīs dramaturģijas pērles izvēlas tad, ja ir kas spēlē. Un, ja mums ir Rihards Jakovels, Rūta Dišlere (Romeo un Džuljeta. – V. K.), tad varam ķerties pie šā darba. Tas nebūs nekāds saldais ēdiens, izrāde skanēs asi, ļoti mūsdienīgā vidē diezgan skarbos apstākļos, kuros divi jauni cilvēki cīnīsies par savu mīlestību.
Pēdējās sezonās, it sevišķi aizvadītajā, mūsu teātrim raksturīga arvien lielāka pievēršanās jauniešiem. Man ļoti skumji, ka “Spēlmaņu nakts” nominācijās nav pamanīts aktieris Rihards Jakovels ar izrādi [email protected], kurš pats to izkaroja, kopā ar režisoru Regnāru Vaivaru sagatavojot ārpus darba. Izrāde, kas repertuārā nospēlēta jau 30 reižu, aizrauj arī jauniešus, kuri nekad iepriekš teātrī nav spēruši kāju. Ļoti daudzās izrādēs Rihards Jakovels sasniedz fantastisku māksliniecisko pilotāžu, tāpat kā Aigars Apinis “Lūša stundā”. Viņi, tāpat kā vēl daži no mūsu teātra, bija pelnījuši būt nominantu listē. Patiesībā [email protected] ir īsts sociālais fenomens, par kuru šobrīd daudz runā un jūsmo, piemēram, sportistu aprindās. Teātrim mainās publika. Tieši tāpēc radās doma par Romeo lomu Rihardam Jakovelam.
