Valdis Krastiņš: Pat vislielākajam skeptiķim jāsāk domāt 0
Nesen atzīmējām renesanses laika ģēnija Leonardo da Vinči 500. nāves dienu (miris 1519. gada 2. maijā). Piecos gadsimtos interese par Leonardo nekad nav zudusi, viņa glezna “Mona Liza” joprojām ir pazīstamākā visā pasaulē. Gadu desmitos pamazām izstudēti Leonardo piezīmju sējumi un atklājusies viņa ārkārtīgā zinātkāre, izgudrotāja spējas. Šis cilvēks patiešām bijis visaptverošs ģēnijs, turklāt viņa slava cauri gadsimtiem balstījusies galvenokārt nepilnos divos desmitos pabeigto gleznu.
Pieci gadu simti – tas ir prāvs laika nogrieznis. Vai mums vēl priekšā ir nākamie pieci simti? Jautājums varētu šķist bezjēdzīgs, katrs optimists redz nākamos gadu tūkstošus aizstiepjamies bezgalīgajās nākotnes tālēs. Tomēr pēdējais gadu desmits te iezīmējis treknu jautājuma zīmi. Klimata pārmaiņas ir kļuvušas tik acīmredzamas, ka pat vislielākajam skeptiķim ir jāsāk domāt par tiem oglekļa dioksīda gāzes tonnu miljardiem, kuri cilvēku darbības rezultātā izmesti mūsu planētas atmosfērā, radot t. s. siltumnīcas efektu. Patlaban pieņemas spēkā jauniešu kustība visā pasaulē ar lozungiem par planētas izdzīvošanu; šo kustību iniciējusi 16 gadus vecā zviedru skolniece Grēta Tūnberga, un tā rezultējusies plašās demonstrācijās, kuras diezin vai pierims. Paralēli tam dažādos līmeņos runā par kapitālisma pamattēžu aplamību: nemitīgais produkcijas pieaugums, ko prasa kapitālisms, nemaz nav iespējams – valstu un visas zemeslodes resursi ir ierobežoti. Un ražošanas pieauguma peļņa nonāk turīgāko rokās, veicinot nevienlīdzību, bet kāpinātā ražošana papildus piesārņo planētas tīrā gaisa resursus, kuri nav neizsmeļami.
Kāda ir izeja? Ļoti steidzamā kārtā jāpēta un jāveido vēja un saules enerģijas saražotās elektrības akumulēšanas iespējas, jāsamazina auto straumes, jāļauj ataugt lietusmežiem, atjaunoties purviem utt. Viss ir zināms, bet… No savām ērtībām un peļņas neviens negrib atteikties. Varbūt gaidīsim, kamēr atpakaļceļa vairs nebūs? Šodien, 500 gadus pēc Leonardo nāves, ir eksistenciāli nepieciešams, lai planētas gaišākie prāti saslēgtos kopējā ķēdē gigantisko uzdevumu risināšanai. Tiem, kuri neticīgi groza galvu, atgādināšu nemitīgās lietusgāzes pirms kāda laika, kuras radīja lielus zaudējumus, pieminēšu tagadējo sausumu, kas draud samazināt ražu. Tas ir kas pilnīgi jauns mūsu klimatiskajā joslā. Iemesli ir zināmi. Jārīkojas!
