Pat svētceļojumā ar nūjām. Jautājam ilggadējiem nūjotājiem, ko devis šis sporta veids 2
“Maigā, rāmā fitnesa revolūcija… 2005. gada lielākais sporta bums veļas pār Eiropu. Jau sasniedzis Igauniju, mūs vēl ne. Daudzās Eiropas valstīs pastaiga ar nūjām vairs nav sporta veids, bet gan iespaidīga veselības kustība.” Tā pirms gandrīz desmit gadiem 36,6 °C slejās rakstīja žurnāla toreizējā galvenā redaktore Vita Beļavniece. Tieši ar Vitas starpniecību nūjošanas ideja izplatījās visā Latvijā.
Tagad nūjotājus var sastapt visur – gan liedagā pie jūras, gan mežā un parkā, gan lauku lielceļu malās vai pilsētu ielās. Ne tikai pa vienam vai divatā dudinot, bet ejot kuplākos bariņos, arī pulcējoties pārgājienos un sacensībās. Piemēram, 9. maijā Mežaparkā notiks pirmais no sešiem Latvijas nūjošanas kausa posmiem, kas turpināsies Liepājā, Siguldā, Skrīveros un citur.
Nūjošana kā alternatīva slēpošanai iekļauta pamatskolu sporta programmā. To māca Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas studentiem, topošajiem sporta skolotājiem. Asociētā profesore Baiba Smila, kura lasa lekcijas par šo disciplīnu, smaidot atceras, ka agrāk sportiskie džeki lūguši viņus piesegt, sak, lai kāds paziņa neierauga ejam uz tuvējo mežu ar nūjām rokās. Pašlaik attieksme mainījusies. Ne tikai augstskolā, bet visā sabiedrībā.
“Lielākais prieks par to, ka cilvēki izvēlas sportot, jo domā par savu veselību. Daudzi gan dod priekšroku ātrai nūjošanai, gandrīz vai skriešanai ar nūjām, tomēr neuzskatu, ka tā ir veselīgai vislabvēlīgākā, jo ātrumā kaut ko var izdarīt nepareizi. Man šķiet vērtīgāk nūjošanu uztvert kā izkustēšanos, kam līdzi nāk iespēja gūt mieru dabā, kā savdabīgu meditāciju,” uzsver Baiba Smila.
36,6 °C vaicāja dažiem ilggadējiem praktiķiem, ko devis un kā gadu gaitā mainījies šis sportošanas veids. Izrādās, ar nūjām rokās dodas pat svētceļojumā!
Man patīk iztaisnoties
“Allaž atceros, kā mācīja pasniedzējs no Somijas: nūjojot vienmēr skaties uz priekšu, ar smaidu, pretim savai nākotnei,” uzsver Kristīna Bernāne, Priekuļu bērnudārza Mežmaliņa vadītāja.Pirms desmit gadiem viņas ģimene bija redzama uz 36,6 °C vāka – visi smaidīgi un ar nūjām. Kristīna joprojām, sākoties pavasarim, vismaz reizi nedēļā izkustas, nūjojot pa Priekuļu trasi.
“Man patīk izlīdzinātā kustība nūjojot. Šāda iešana ļauj kļūt taisnākai. Pleci ir nolaisti lejup, nedaudz atpakaļ. Vēders, arī gūžas un dibena muskuļi sasprindzināti. Visu laiku noturu sevi tādā kā korsetē. Tas ik pa laikam jāatceras, lai neatslābtu.
Nūjošana palīdz attīstīt muskulīšus, kas bijuši novārdzināti. Tas ir ļoti labs sporta veids ķermeņa vispārējai fiziskajai sagatavotībai, jo iesaistās gan rokas un kājas, gan elpošana. Treniņš sirdij, asinsvadu sistēmai, plaušām – un prieks! Atrodies svaigā gaisā, baudi labas emocijas, pozitīvi uzlādējies.
Ar vīru Uģi kādreiz bijām aizrautīgi slēpotāji. Braucot darba darīšanās uz Somiju, vīrs pamanīja daudzus nūjotājus, tas šķita interesanti. Trenējoties slēpošanā, jau bijām līdzīgi skrējuši ar nūjām. Uģis izdibināja, kā vajadzētu darīt pareizi. Vispirms izmēģinājām ar pielāgotu slēpošanas inventāru. Kā pratām, tā darījām. Tad par nūjošanu sāka runāt arī Latvijā, pamazām parādījās pirmie gājēji, notika mācības. Tagad viss ir ļoti mainījies. Uz nūjotāju vairs neskatās kā uz dīvaini, neizsaka piezīmes. Priekuļos ir ļoti daudz šādu sportotāju. Iet vienatnē vai ar draugiem, iesaistījušies pulciņos un interešu grupās. Katrs to dara pēc savām spējām. Vecākam cilvēkam nav tik daudz spēka, lai sparīgi atspertos, taču nūjo, cenšas. Ja var iet vairākus kilometrus, viss ir kārtībā, lieliski. Ja pēc gājiena ir labā noskaņojumā un nekas nesāp, var pieņemt, ka nūjojis pareizi.
Kādreiz mācījos kursos pie somu pasniedzēja. Bija vērtīgi dzirdēt speciālista viedokli, piemēram, kā pareizi iet kalnā un nākt lejup, kādam jābūt ķermeņa stāvoklim pret zemi, nūjas leņķim.
Agrāk uzskatīja, ka vajag garākas nūjas, nekā mēs izmantojam patlaban. Igaunijas veikalos vēl joprojām tādas piedāvā. Taču, jo garākas nūjas, jo lielāks spēks jāpieliek, jābūt atlētiskākam, lai izdarītu tehniski pareizi. Mēs savas garās nūjas jau sen noīsinājām. To var izdarīt pats – noņem rokturi, augšpusi nogriež un uzgali uzsprauž atpakaļ.
Ar slēpošanu vairs neaizraujos. Vasarā braucu ar divriteni, eju staigāt ar suņiem un vēl vingroju. Nūjoju kopā ar vingrošanas grupas meitenēm, citreiz kopā ar draugiem. Nedēļā reizi vai divas mērojam apmēram piecus kilometrus garo trasi.
Pirms trim gadiem sākām nūjot ziemā. Mērķis – sagatavoties Tartu maratonam maijā, lai pieveiktu desmit kilometru. No mūsu entuziastu pulciņa uz sacīkstēm gan aizbrauca tikai četri, bet bijām apmierināti, ka to izdarījām. Ja sevi pārvari, emocijas vienmēr ir patīkamas.
Ar darba kolektīva nūjotājām pēdējos divus rudeņus piedalāmies Priekuļu trail sacensībās, kurās ietilpst arī nūjošanas pārgājiens. Var veikt četru kilometru apļu neierobežotu skaitu noteiktajā kontrollaikā, turklāt ģimeņu vai uzņēmumu komandas dalībnieku kilometrus saskaita kopā – jo vairāk cilvēku nūjo, jo lielāks rezultāts. Vienu gadu bijām septiņas dalībnieces, ieguvām trešo vietu. Nolēmām, ka jāvinnē! Iesaistījām citus un uzvarējām. Sešpadsmit cilvēku kopā pieveica 203 kilometrus!
Tā ir vēl viena labā ziņa – ja nūjo draugu pulkā, labās emocijas pieaug, prieka ir daudz vairāk.”
Ko Kristīna ieguvusi
* Ķermenis ir trenētāks, labāk darbojas.
* Piedzīvojusi daudz skaistu brīžu dabā.
* Kuplinājusi labas emocijas draugu pulkā.
