Pat šķīvja krāsa ir no svara! Pilna saruna ar uztura speciālisti Alisi Kindzuli 0
“Dzīvē man vajadzīgs asums, vienmēr atrast kaut ko jaunu, kas uzsit asintiņu, dod spēcīgas emocijas. Man netīk rutīna,” saka Alise Kindzule. Viņa ir uztura speciāliste, vada ēdināšanas uzņēmuma LIDO Uztura skolu, lasa lekcijas par veselīgu ēšanu daudzviet Latvijā. Un vēl viņa spēlē hokeju, ir uzbrucēja sieviešu hokeja klubā Sāga. Kas Alisei palīdz dzīvot veselīgi, sniedz prieku un spēku?
Ieraugot Alisi, neienāktu prātā, ka viņa aizraujas ar hokeja spēli, drīzāk izskatās pēc modeles. Aplūkoju fotoattēlus, kuros Alise, tērpta pilnā ekipējumā, jaudīgi dzenā ripu pa laukumu. Viņa spēlē hokeju jau desmit gadu. Gandrīz tikpat ilgi interesējas par uzturu, meklējot veselīgākus veidus, kā mieloties. Studējot uzturzinātni, Alise vēl nezināja, ka uztura speciālisti iekaros arvien lielāku nozīmi sabiedrībā, ka viņu teiktajā nopietni ieklausīsies. Pagājušā gada nogalē Alise rūpējās par labdarības maratona Dod pieci! dīdžeju ēdienkarti, veidoja produktu salikumus, kas var ilgam laikam dot enerģiju un spēku, lai puiši, dzerot vien kokteiļus, varētu izturēt nedēļu stikla studijā.
Pētīt sportista ēdienkarti
Esmu ieguvusi maģistra grādu uzturzinātnē, studēju Rīgas Stradiņa universitātē. Kad iestājos, profesija bija gluži jauna, īsti nezinājām, vai pēc augstskolas absolvēšanas vispār būs darbs.
Mācīties bija aizraujoši, varēju pētīt to, kas mani interesē. Vienmēr esmu prātojusi, kā sportu apaudzēt ar veselīgumu, kā apēstais varētu palīdzēt uzlabot sasniegumus. Bakalaura darbā pētīju sievietes hokejistes – kas notiek viņu organismā, kas būtu jāēd, šādi sportojot. Izveidoju īpašu ēdienkarti. Maģistra darbā pievērsos hokejistiem amatieriem.
Uztura zinātnē visu laiku jābūt celmlauzim. Mani dara bažīgu aplamā informācija par svara samazināšanu, nemitīgi jācīnās ar mītiem un stereotipiem. Nereti cilvēks izlasa vienu frāzi un pēc tās arī dzīvo: nedrīkst ēst kartupeļus, jāatsakās no piena produktiem, nevajag ēst kartupeļus kopā ar gaļu… Un vēl spītīgi apgalvo – jā, bet bija minēts zinātnisks avots! Diemžēl itin bieži internetā klejo farmācijas uzņēmumu pasūtīti pētījumi, kas tomēr nav zinātniski pamatoti. Par savu uzdevumu uzskatu izklāstīt patiesību saskaņā ar pētījumiem, turklāt skaidrot vienkāršā valodā.
Nesen Limbažu olimpiskajā centrā lasīju lekciju par veselīgu uzturu. Agrāk atnāktu tikai daži, bet tagad par to interesējas arvien biežāk un vairāk – bija gan sportisti, gan jaunieši, gan vecākas kundzītes. Cilvēki sapratuši, ka no ēdiena ir atkarīga ne tikai ķermeņa forma, bet arī noskaņojums, pašsajūta un dzīves kvalitāte.
Būt par aktrisi
Vadot LIDO Uztura skolu, iepazīstu daudzus bērnus un jauniešus, varu izvērtēt, kādi mielošanās principi ir viņu ģimenēs, ko par uzturu māca skolā. Katru dienu pie mums ierodas skolēnu grupas, viņi brauc no visiem Latvijas novadiem, turklāt skološanās ir bez maksas. Bērni ne tikai uzzina informāciju par pārtiku un tās ietekmi, bet arī paši gatavo.
Agrāk mani uztrauca runāšana bērnu auditorijā, šķita, būs grūti atrast saskarsmi. Tagad esmu sapratusi, ka man padodas, manī ieklausās. Man patīk sarunāties ar dažādu vecumu bērniem. Katra uztura skolas nodarbība ir kā jauns uzvedums, kā viena aktiera teātris. Ja kaut vai dažiem bērniem ir interesanti, esmu ļoti gandarīta.
Nokļūt hokejā
Man parasti saka: tu taču neizskaties pēc hokejistes. Sports man patīk kopš bērnības. Laikam tas ir gēnos, arī ģimenes tradīcijām ir savs svars. Mamma un brālis spēlēja basketbolu. Es izmēģināju vieglatlētiku un dažādu veidu komandu sportu. Kopš trīs gadu vecuma dejoju Zelta sietiņā, biju šajā kolektīvā ilgus gadus.
Man vienmēr patika skatīties ziemas olimpiskās spēles, it īpaši hokeju. Mamma atceras, ka piecu gadu vecumā cēlos neierasti agri, lai tikai noskatītos visas spēles. Varbūt tāpēc, ka rados bija vīri, kuri aizrāvās ar hokeju. Vaļā muti klausījos viņu stāstos.
Esmu gara meitene, tāpēc mani vilināja gan basketbola treneri, gan modeļu skolas. Kādu laiku apmeklēju Ginta Budes modeļu studiju, tomēr sapratu, ka tas nav man. Taču nenoliedzami daudz ko ieguvu savai pašapziņai. Uzzināju, kā saprast sevi un kā sevi nest, tas lieti noderējis dzīvē.
Sešpadsmit gadu vecumā pirmoreiz uzzināju, ka arī meitenes spēlē hokeju. Noskatījos kādu televīzijas šovu, kur vīri spēlēja pret dāmām. Hokejistes bija tik enerģiskas, skaistas un sievišķīgas, ka uzreiz pieteicos treniņiem. Vienīgais mīnuss – es nemācēju slidot. Atnācu uz pirmo treniņu un pirmoreiz uzvilku slidas. Treneris iedeva krēslu, lai stumju to pa priekšu, tikai tā varēju slidot. Stumdījos un ar skaudību skatījos, kā citas traucas garām. Komandā esmu uzbrucēja, tas ļoti saskan ar manu raksturu, personību. Man vajag būt priekšā, karstajos punktos, esmu auniņš, kas ar ragiem iet uz mērķi. Ja man būtu jāpaliek aizsardzībā, uzreiz iestātos panika.
Man ir svarīgi būt komandā. Un tas, kā komanda pazīst mani un es – komandu, ne ar ko nav salīdzināms. Pārdzīvojumi, asaras, prieks uz ledus – tajā ir viss dzīves sāls.
Aizmirsties uz ledus
Hokejs nav viegls sporta veids. To varētu salīdzināt ar sprintu, ja mugurā ir 30 kilogramu smaga soma. Tieši tik daudz sver hokejista ekipējums.
Nereti atnāku emocionāli sašļukusi, tik nogurusi, ka nevaru pavilkt kājas, bet uzkāpju uz ledus un aizmirstu visu. Es nezinu, kas tajā ledū ir, varbūt aizrauj slīdēšanas ātrums, asās virāžas, asums, spēks. To nevar izteikt vārdos, bet visā jūtu noslēpumainu prieku. Kad spēle vai treniņš beidzas, esmu kā tīra lapa, viss negatīvais aizvējojies un radusies milzīga enerģija.
Vasarā spēlēju in-line hokeju. Tas ir līdzīgs ledus hokejam, taču tiek spēlēts uz speciāla seguma, kājās velkot īpašas skrituļslidas.
Man ļoti patīk ātrums. Arī tāds, ko cilvēks nevar attīstīt, – braukt ar mašīnu trasēs vai rallijā. Es dievinu motociklu, agrāk daudz ar to braukāju. Moča jaciņa stāv skapī un gaida, kad iegūšu tiesības un likšu to lietā.
