Pat Hipokrata zvērests novecojis. Saruna ar izraēliešu ārstu, Latvijā dzimušo Leonīdu Eidelmanu 0
“Valodu zināšanas ir liela bagātība,” tīrā latviešu valodā saka Latvijā dzimušais un Rīgas Medicīnas institūtu absolvējušais ārsts Leonīds Eidelmans. “Žēl, ka, latviski maz runājot, valoda palēnām aizmirstas.” Tagad dr. Eidelmans ir Izraēlas medicīnas asociācijas prezidents. Latvijā Leonīds darba gaitas sāka Talsu slimnīcā, pēc tam strādājis reanimācijā Stradiņa un Rīgas 1. slimnīcā un par anesteziologu Stomatoloģijas institūtā. Prof. Georgs Andrejevs piedāvājis vadīt Reanimācijas nodaļu Stradiņos, taču administrācija prasīja daktera Eidelmana apņemšanos, ka viņš neizbrauks uz Izraēlu. Uz senču zemi Leonīds devās 1987. gadā. Dzimtajās vietās šad tad atgriežas, šoreiz – lai piedalītos Pasaules medicīnas asociācijas padomes sēdē. Rudenī rotācijas kārtībā Leonīds Eidelmans kļūs par šīs asociācijas prezidentu.
Nopietni ņemami pētnieki runā, ka tuvā nākotnē izzudīs daudzi arodi, vietā būšot profesijas, kādas nemaz vēl nezinām. Esmu aizdomājies, kuras profesijas būs “izmirstošās”. Šķiet, šoferis viena no tām, jo ambiciozās pasaules pilsētās jau rada transportlīdzekļus bez vadītāja. Taču nesen populārzinātniskā žurnālā publicēja izzūdošo amatu sarakstu, un man par pārsteigumu, tehnoloģiju un automatizācijas laikmetā ārsts ir pirmais, ko aizvietos robots! Robots griežot nevis ar precizitāti līdz milimetram, bet simtprocentīgi precīzi. Robots izņem tieši tik bojāto audu, cik nepieciešams. Tas vēl attiektos uz ķirurga darbu, bet mākslīgais intelekts esot pārāks par cilvēka prātu diagnožu uzstādīšanā! Pēc tāda paredzējuma skudriņas drusku pārskrien. Ko jūs, dakteri, par to sakāt?
L. Eidelmans: Es arī lasīju un domāju par pazušanai lemtām profesijām, un man likās, ka tie būs taksometru vadītāji. Pēc gadiem pieciem pilsētās attīstītos cilvēkiem pieejams autoparks, kur bezpilota taksometri izvadātu uz vajadzīgo vietu, kamēr privātās mašīnas kļūtu liekas, jo tāpat lielu diennakts daļu stāv neizmantotas. Jau ir “izmirstoši” arodi. Cik daudz Rīgā bija skursteņslauķu, tagad reti sastopami. Bet bez ārstiem nepaliksim. Mēs jau strādājam, operējam ar robotiem. Robots pats neko neizdarīs. To vada ārsts. Jā, tas kustības dara precīzākas. Palīdz tuvāk nokļūt operējamai vietai. Ļoti izmantojam navigatorus. Tādējādi visās smadzeņu operācijās audzēja skartos audus izgriež, neskarot veselos. Tehnoloģijas plaši ienākušas ārstniecībā. Taisnība, arī diagnosticēšanā jau izmanto datoru “Watson IBM” (par godu doktoram Vatsonam no stāstiem par Šerloku Holmsu). Ar datorizēti sakrāto informāciju, milzīgu datu bāzi tas tiešām ir liels palīgs ārstam. Bet ārsts vienmēr būs ārsts. Mazāk lietos stetoskopu, toties vairāk – ehokardiogrāfu. Slimnieks varēs atrasties mājās, internetā sūtīt savas sūdzības, analīzes, pēc tam saņemt atbildi un ārstniecības kursu. Mūsu darbs stipri mainīsies, bet mākslīgais intelekts nekad nenomainīs ārstu.
Kādus medicīnas uzdevumus jūs saskatāt pārredzamā periodā? Vai jāgādā par cilvēku mūža pagarināšanu, dzīves kvalitātes uzlabojumiem, jāveltī spēki cīņai ar neuzvarētām slimībām? Varbūt jāgatavojas arvien sarežģītākām operācijām? Kāds ķirurgs dzīries transplantēt galvu!
Ārstniecības galvenā misija – paildzināt cilvēka dzīvi veselam. Nevis pagarināt mūžu, bet pagarināt mūžu ar labu veselību.
Tas esot arī no katra paša atkarīgs.
Ļoti atkarīgs. Bet tikpat, lai viņš saņemtu PAREIZU medicīnisko palīdzību. Palīdzību, kas brīdina par tuvojošos kaiti, kas ārstē slimību dažādos etapos un kas ārstē bez papildu kaitējumiem. Diemžēl vēl ir zāles, kas rada blaknes. Medicīna jāvirza uz konkrētu sirdzēju konkrētā laikā. Ko nozīmē individuāla pieeja? Zāles, kas iedarbojas vienam pacientam, nederēs otram. Jo katram ir savs ģenētiskais kods, sava slimības kombinācija un dzīves pieredze saistībā ar slimību. Turklāt dažādos viena un tā paša cilvēka dzīves periodos dažādas zāles dod atšķirīgu efektu. Tāpēc mēs jau tā darām, ka koncentrējam uzmanību uz konkrēto cilvēku konkrētā laikā, bet vēl līdz galam to īsti nemākam.
Beidzamajos piecos gados parādās jaunas zāles, kas uzveic slimību, maz kaitējot organismam. Piemēram, vīriešiem izplatītākais – prostatas vēzis. Iepriekš to ārstēja ar preparātiem, kas izraisīja ļoti stipras blaknes. Tagad ir zāles, tādas kā drapītes pret galvassāpēm, kas saslimušajam necik daudz nekaitē. Šai virzienā medicīna ļoti attīstās, kā arī centienos apturēt slimības agrīnajā posmā. Izraēlā, atšķirībā no daudzām attīstītām valstīm, mirstība ar sirds un asinsvadu slimībām nokritusies otrajā vietā aiz vēža. Tas sasniegts, pirmkārt, ar profilaksi. Otrkārt, ar nekavējošu ārstēšanu, kolīdz ir saslimšanas pazīmes. Process, kad medicīna iedarbojas uz konkrētu pacientu, ies plašumā.
Esat saistīts arī ar kara medicīnu. Kā tad būs ar galvas transplantāciju?
Nē, galvu nevar un nevajag pārstādīt. Nevar, jo nav iespējams piešūt nervus, kas iet pa mugurkaula smadzenēm. Kopumā orgānu pārstādīšanā ir liels progress. Tas panākts ar 3D tehnoloģiju lietošanu, kas ļauj modelēt, drukāt orgānus. Bojātos būs iespējams nomainīt. Izņemot galvu.
Dažkārt televīzijā rāda mūsu ģimenes, kas izvēlējušās aizceļot no Latvijas. Tam dažādi iemesli, bet viens bieži minētais – nesakārtota veselības aizsardzības sistēma, grūti pieejami ārsta pakalpojumi. Daudzkur sūdzas par veselības aprūpes modeli, un kādus tik nav izmēģinājušies ieviest ministri Latvijā. Vai pastāv ideālā, piemērotākā sistēma? Izraēlā tādu atraduši?
Atkarībā, kam jautāsiet. Ja Veselības ministrijas ierēdņiem, viņi sistēmu slavēs, tāpēc ka samērā maziem līdzekļiem veselības aizsardzībā ir labi sasniegumi. Vidējā mūža garuma ziņā – vīriešiem 80, sievietēm 83 gadi – Izraēla ir otrajā vietā vai drusku zemāk aiz Japānas. Veselībā valsts iegulda 7,7% no kopprodukta. Rēķinot pēc salīdzinošās pirktspējas, tie ir uz iedzīvotāju izlietoti 2300 ASV dolāri, kurpretī lielā daļā ES valstu ir 4000 dolāru, ASV – 8000 dolāru. Ārsti ieguldījumu uzskata par nepietiekamu, ierēdņi atbild – kāpēc palielināt, ja ir atzīstami rezultāti? Tomēr zāles kļūst dārgākas, ārstēšana ar modernām metodēm arī. Medicīna viscaur sadārdzinās – operāciju veikšana, tehnoloģiskais aprīkojums, laporoskopiskā, toroskopiskā tehnika, ar ko pavisam nedaudz iejaucas ķermenī ar maziem griezumiem – maksā ļoti daudz. To var atļauties turīgās valstīs. Pēc kāda modeļa? Kanādā ir apmaksāta sociālā veselības aprūpe, bet rada garas rindas pēc pakalpojumiem. Kanādieši, kam ir nauda un kuri negrib stāvēt rindā, dodas uz Ameriku. Lielbritānijā ir situācija, kad ilgi nākas gaidīt pat uz pieņemšanu pie ģimenes ārsta. Katrā valstī ir sava pieeja, bet nereti arī problēmas, un ideālas sistēmas nav. Protams, ja daudz un pareizi iegulda medicīnā, tas atmaksājas iedzīvotāju veselībā. Ja naudu veselības aizsardzībā neliek, tas “atmaksājas” ar slimošanu un nepieejamākiem pakalpojumiem. Tas ir viens no uzdevumiem, lai katrā valstī kvalitatīvu veselības aprūpi saņemtu cilvēki kā ar lieliem, tā mazākiem ienākumiem.
Latvijā reģionos cīnījās par mazajām slimnīciņām. Kur nosargāja, kur ne, bet trūcīgie laucinieki pārstājuši apmeklēt ārstu, citi uztraucas, vai pa sliktu ceļu viņus sasniegs palīdzība, kad būs nepieciešams.
Es sekoju līdzi un neesmu vienaldzīgs pret notikumiem Latvijā, tāpēc ka tā ir mana dzimtene. Taču pēc 30 prombūtnes gadiem nepārzinu stāvokli veselības aprūpē. Tomēr visām lietām ir risinājumi. Nevaru dot rekomendācijas, bet atgādināšu teikto, ka virzāmies, lai nākotnē sirdzējiem ir iespēja internetā konsultēties ar ārstniecības centru. Cilvēks var dzīvot viensētā, bet saņemt tikpat kvalificētu ieteikumu kā Mežciema iedzīvotājs blakus Gaiļezera slimnīcai. Šodien tā vēl nenotiek, tāpēc domāju, ka medicīna jātuvina cilvēkiem. Mani ļoti uztrauc jūsu teiktais, ka pa sliktiem ceļiem slimnieks laikus netiek nogādāts medicīnas iestādē. Divas trīs liekas stundas var izšķirt viņa likteni. To var labot ar dažiem reģionālajiem centriem, kur nepieciešamības gadījumā vietējo slimnīcu pastiprina ar mediķiem no Rīgas. Nav jēgas mūsdienu tehnoloģijas izdalīt pa sīkumam, un ārstiem nepieciešams krāt pieredzi. Ja viņš kādu vainu ārstē reizi mēnesī, tā nav pietiekama sagatavotība. Pieredze un tehnoloģija jāapgūst katru dienu. Tāpēc man liktos saprātīgi veidot augsti kvalificētu mediķu grupas, kas dodas uz reģionālo slimnīcu, uz kurieni ātrā palīdzība ved pacientu. Piemēram, ja jāoperē, ar helikopteru lido ķirurgs, anesteziologs un medmāsa, kuri uz vietas kā pieredzējuši speciālisti izpildīs to pašu, ko universitātes slimnīcā. Bāzes aparatūra reģionos ir, daļu aprīkojuma var aizvest līdzi. Austrālijā ar plašām, neapdzīvotām teritorijām palīdzība tā arī ierodas – pa gaisu uz vietu, kur ir pamata infrastruktūra medicīnisko manipulāciju veikšanai.
Domāju, brigādes no centra slimnīcām varētu apmeklēt laukus arī profilaktiski informējošos un ārstējošos izbraukumos, ne tikai neatliekamos gadījumos.
Sakiet, kā jūtas izraēliešu pacients? Sagaida, ka apkalpos maksimāli augstā līmenī, bez rindas un bez maksas?
Pacienti stāv rindā. Paralēli ir maksas medicīna, un, ja slimnieks grib tikt ārpus rindas vai pie konkrēta ārsta, viņš izmantos savu privāto apdrošināšanu. 83% iedzīvotāju no savas kabatas ir papildus maksājuši par apdrošināšanu, taču to izlieto maz.
Kāpēc?
Tāpēc, ka iztiek ar bezmaksas medicīnu. Par ārstiem izraēliešu pacients žēlojas visai bieži. Ministrs ir tālu, bet dakteris sēž iepretim. Anketās aptaujātie sūdzas, ka jāgaida rindā uz pieņemšanu, operāciju. Labi, ka sūdzas. Tas liek meklēt risinājumus.
Vai ārsta arods ir prestižs Izraēlā?
Profesija nr. 1 ar lielāko konkursu augstskolā. Iestājai ir divi kritēriji – gatavības atestāta atzīme un IQ psihotests. Tiem, kuri tiek kādā no piecām mūsu medicīnas augstskolām, ir ļoti augsts vērtējums pēc ballēm. Viņi ir ārkārtīgi spējīgi audzēkņi. Konkursā izkritušie dodas studēt uz ārzemēm, tie arī ir tūkstoši topošo ārstu. Daudzi atgriežas mājās, taču tad jākārto eksāmens, lai saņemtu ārsta licenci. Medicīnas studētgribētājus pārbauda arī pārrunās, vai un kā viņi spētu saprasties ar pacientiem, cik gatavi veltīt sevi medicīnai. Apmēram 20 gadu laikā valstī ir mainījies ārsta noteicošais stāvoklis nodiktēt slimniekam, kas un kā viņam jādara. Šodien lēmumus pieņem kopā – ārsts un ārstējamais. Populārākās specialitātes pašreizējā ārstniecībā ir LOR, acu ārsts, ādas slimību un plastiskās ķirurģijas speciālists. Otrajā līmenī var likt pediatriju, ginekoloģiju, ortopēdiju. Izraēlā ar astoņiem miljoniem iedzīvotāju strādā 25 tūkstoši ārstu un ir 16 vispārējā profila slimnīcas.
Jūs piedalāties Pasaules medicīnas asociācijas padomes sēdēs. Ko gribat uzklausīt šāda starptautiska mēroga ārstu forumā?
Pasaules medicīnas asociācija ir godājamākā starptautiskā ārstu organizācija, kas pārstāv pāri par deviņiem miljoniem ārstu no 110 valstīm un nosaka ētikas normas, kas ietekmē mediķu uzvedību visā pasaulē. Aizpērn pieņēmām jaunu kodeksu, kas attiecas uz medicīniskiem eksperimentiem ar cilvēkiem. Pērn atjauninājām ārstu pienākuma normas – tās ir deklarācijas, kuras jāievēro…
Vai tad mediķi neturas pie Hipokrata zvēresta?
Hipokrata zvērests nav aktuāls. Daudz kas tajā ne mazākā mērā neattiecas uz mūsdienu medicīnu. Šodien nosakām normas, ko saucam par ārsta pienākumu. Vārdā “zvērests” ir par daudz dievišķā, un Hipokrats tā arī apzvēr – dievam Asklēpijam. Mūsdienu cilvēkiem ir dažādi dievi, tāpēc vairs neliekam zvērēt, bet liekam ārstam par pienākumu darīt to, to un to.
Kā pats uztverat – kas raksturo labu ārstu?
Uzskatu – galvenais, ka ārstam pacientā jāredz cilvēks. Ārstam jāzina medicīna un katru dienu jāvairo zināšanas. Pirms desmit gadiem uzskatīja, ka piecu gadu laikā mainās 50% priekšstatu par zināšanām. Šodien skaidrs, ka gada laikā nāk 50% jaunas pieredzes. Jāseko pārmaiņām. Ziniet, ja es pērn būtu aizmidzis un šogad pamodies, daudzās nozarēs medicīnu vairs nepazītu. Tik strauji tas iet uz priekšu. Es minētu vēl trešo lietu – labam ārstam jābūt pietiekami daudz brīva laika, lai to ieguldītu medicīnā un slimniekos.
