Pasveicināt Azovas delfīnus nesanāks 0
Kaut uz Krievijas dienvidiem dodamies optimisma pilnas un iepriekšējo braucienu spārnotas, šoreiz saulainā Krievzeme zīmē vienu pasaules gala bildīti pēc otras. Izdeguši saulespuķu lauki, beigtas zivis jūrā, zaļu odu mākoņi un cilvēki, kas gaida karu, – tāds ir fons mūsu kazaku vēstures pētījumam.
Mums ir jānokļūst vienīgajā kazaku klosterī, kas rāmi slejas Kaukāza kalnu pievārtē netālu no Adigejas galvaspilsētas Maikopas. Miers, protams, izrādās mānīgs, un pat Dieva vietai pamatā ir cīņa. Šinī gadījumā tā bijusi gan garīga, gan fiziska – lai klosteris atgūtu savu kādreizējo funkciju, kazaki ir gan pletnes vicinājuši, gan dūrēm situši. Stāstu par kazaku klosteri klausāmies Pēterburgā, kur esam ieguvušas īsta, pēctecību pārmantojuša atamana uzticību. Tie ir pareizticīgie kazaki, Dieva kareivji, kas apvienojušies kara mākslas un patriotiskās audzināšanas skolā “Spas”. Viņu filozofija un praktiski pieredzētais mūs ir pārliecinājis, ka te ir “īsta manta”, tāpēc sekojam. Nav brīnums, ka pēc neilga laika kravājam ceļasomas, lai dotos pie atamana un viņa vadītās nometnes bērniem uz Adigeju.
Atlidojam vēlā vakarā un pilsētas nosaukumu tūlīt arī aizmirstam. Mūs sagaida žigulītis ar aizrunātu šoferi, kas gādīgi sagatavojis gan termosu ar tēju, gan medus maizes. Viņš ir ļoti runīgs un dīvainu politiski ezotērisku teoriju pārpilns. Braucam pa bezgalīgajām stepēm, baudām lieliskos ceļus un saulrieta mākoņus, kamēr šoferis nīst komunistus un ebrejus, aicina praktizēt jogu un netaisīt revolūciju, jo “to visu masoni dara, eksperimentē ar mums, iznīcina visu druīdu pagātnes mantojumu, pasauli jau vispār uz savas muguras nes trīs ziloņi, tikai vajag mācēt to saskatīt, nevajag komunistus, tad jau fašisti labāki, viņi vismaz bija nacionāli noskaņoti, rūpējās par savu tautu, viss vāciešiem, viss nācijai, nevis komunisti, kas paši krievus nīdēja un iznīdēja, nekas jau nav palicis, katru gadu krievu kļūst par vienu miljonu mazāk… Tikai katrs pats var pilnveidoties, man dārzā ir sava paradīze, brīvību vajag galvā, tad būs harmonija – no rīta pamosties un uzreiz sāc meditēt – tā mūsu senči darīja, etruski, kas cēla Romu, arī bija krievi. Katram vajag savus uzskatus, bet kas ir jūsu šefs? Bez priekšnieka taču neviens nekur nebrauc”…
Aiz loga spocīgi zīmējas samelnējušo saulespuķu lauki, un es nemāku šoferītim atbildēt. Ja jau brīvība ir galvā, tad kāpēc noteikti ir vajadzīgs šefs? Tāpēc slavēju garšīgo medu un piekrītoši māju ar galvu, vārdus aizlaižot vējā.
Piesmietie Akmeņi
Tumsā klostera pievārte izskatās aizdomīga. Tāds kā tirgus laukums ar norādēm uz šašliku ēstuvi, zvēru dārzu un diskotēku. Esam kalnos, un uzvējo vēsums, bet debesis silda ar tūkstoš zvaigžņu segu. Palaižam šoferi atpakaļ uz viņa paradīzi un dodamies meklēt savējo. Mazie kazaki ir nolikti sardzē mūs sagaidīt un iznāk ar saviem karogotajiem pīķiem. Viņi mūs pavada uz kazarmām – tā vienmēr tiek saukta kazaku apmešanās vieta. Klostera teritorija ir liela, te dzīvo gan mūki, gan svētceļnieki. Kazaku nometnes bērni jau mēnesi mitinās vienā no ēkām, guļot palielā zālē, kur mitrums sūcas pa visām malām un griesti draudīgi drūp. Mums šī atmosfēra ir zināma – apstākļi skarbi, taču rūdās raksturs. Jūtamies drošībā, jo atamans un viņa palīgi darbojas kā noregulēts pulksteņa mehānisms. Viss tiek kontrolēts ar skaidru prātu un virzīts ar Dieva svētību.
Atamanu klosterī ciena jo īpaši. Viņa autoritāti nosaka ne jau iespaidīgās ūsas vai muskuļainais augums, pat ne lielie labiekārtošanas darbi, ko viņa vadībā klostera teritorijā veikuši mazie kazaciņi. Nē, atamans te zināms kā klostera atbrīvotājs, kas ar kailām rokām un vienu pletni izdzinis ārā iepriekšējos iemītniekus – Adigejas prezidentam pietuvinātu klanu. Arī tagad, vēlā vakarā, atamans kazarmās darina jaunu “nagaiku” – brīnumainu ieroci, kas prasmīgās rokās ir bīstamāks par šauteni.
– Klosteris ir dibināts 1877. gadā. Tas bija grandiozs komplekss – piecas dažādas katedrāles, celles, slimnīca, septiņas dažādas darbnīcas, milzīga saimniecība, vairāk nekā 100 000 svētceļnieku gadā. Pēc revolūcijas ēkas konfiscēja, atņēma lauksaimniecības inventāru, un 1926. gadā te atklāja atpūtas namu. Līdz 1928. gadam vēl mūki klusītēm lūdzās, bet tad visus izdzenāja. Kara sākumā te ierīkoja invalīdu namu, bet vācieši, ieņemot Kaukāzu, visus nošāva. 1944. gadā pēc Adigejas atbrīvošanas tika atvērta bērnu pāraudzināšanas kolonija. Drīz sāka spridzināt ēkas, lai izmantotu būvmateriālus – no galvenās katedrāles akmeņiem 1947. gadā uzcēla skolu, pārējos izmantoja kopmītņu būvniecībai. No 1972. gada ēku pārpalikumi tika nodoti Tūrisma komitejai, kas izveidoja atpūtas bāzi “Romantika”. Te, kur mēs guļam, vēl it kā darbojas skola. Bet bērnu jau nav! Kādi desmit pa visām klasēm kopā. Mēs te vienkārši ienācām. Tu redzi šos akmeņus? Tie ir izlauzti no katedrāles! Nāc!
Atamans lavierē starp matračiem un saliekamajām gultām, kur puišeļi iekārtojas naktsguļai, un ar pletnes galu urbina sienu. Aiz žēlā balsinājuma tiešām izspīlējas lieli, vēsturisko juku piesmieti akmeņi ar spridzekļu rētām. Naktī no tiem laužas kapa vēsums un stindzina līdz kaulam. Par spīti kazarmu drēgnumam, miegs ir dziļš un spirdzinošs – šķiet, akmeņi ļaunumu netur.
”Romantikas” gals
– Padomju varas pamatā bija Dieva zaimošana, tas viss jau bija iepriekš izrēķināts. Valdīja Sātanam uzticīgi ļaudis, kuriem baznīca bija lielākais ienaidnieks. Jūs zināt, kāds bija pirmais piemineklis Padomju Krievijā? Jūdam! To uzcēla Jekaterinburgā uzreiz pēc cara ģimenes nogalināšanas, kas jau pati par sevi bija rituālā slepkavība. Taču kazaku pulks, kas dienēja sarkanajā armijā, pavēlēja Jūdu novākt, citādi pāries pie baltajiem. Kazaki bija izcili karotāji, jo viņu prāts ir organizēts citādi. Taču mēs esam uz pašorganizēšanos spējīga tauta, tāpēc bīstama varai. Ne velti Trockis pavēlēja kazakus iznīcināt, ko arī bez žēlastības darīja – 95% kazaku tika nogalināti. Taču gēni paliek, lai cik Sātani iet pāri.
Dienas gaismā klostera teritorija apskatāma visā tās daudzveidībā, vēstures slāņi te krustu šķērsu sajaukušies joprojām. Vairāk nekā četrdesmit gadus par Kaukāza Afonu dēvētajā klosterī darbojās kempings “Romantika”.
Tas bija lēts padomju produkts, kur ceļazīmes īpašnieks divas dienas pakāpa kalnos, divas aizbrauca līdz jūrai, divas vai vairāk padzēra vīnu un jutās gandarīts. Pēc impērijas sabrukuma Kaukāzā sākās kari, un atlika pāris tūristus nolaupīt, lai uz “Romantiku” neviens vairs nebrauktu. Tad biznesam sarosījās vietējie. Ēkas jau bija gandrīz iznīcinātas, bet izklaidei bija gana. Klostera ēdnīcā tika ierīkots bārs, katedrālē diskotēka, cellēs dūca spēļu automāti, bet pa visu teritoriju zēla kaņepju un magoņu lauki. Narkomafija bija ērti iekārtojusies un nepavisam negribēja padoties.
– Desmit gadus notika papīru karš. Bija milzīga pretestība gan no prezidenta puses, gan adigu nacionālistiem, gan vietējiem ļaudīm, kas bija pieraduši pie jautras dzīves. Sākotnēji izdevās atgūt tikai daļu no īpašuma. Tad bija tā, ka augšējā stāvā notiek dievkalpojums, bet apakšā rīb diskotēka. Ar papīriem vien nepietika, te vajadzēja reālu fizisku spēku. Safotografējām visu, vedām patriarham un lūdzāmies svētību cīņai.
2000. gada sākumā patriarhs mūs neoficiāli svētīja pārņemt klosteri. Vasaras sākumā iegājām divi kazaki ar pletnēm un sākām visus mest ārā. Gan tuvcīņas bija, gan pletnes gāja pa gaisu, bet Dievs bija ar mums. Tā ir kazaku zeme, ko mēs kādreiz uzdāvinājām klostera būvniecībai, te zem zemes ir alu klosteri jau no 6. gadsimta.
Vai tad mēs varējām piedot tādu zaimošanu? Narkotiku plantācijas klostera dārzā? Pusgadu mēs aizstāvējāmies, tad jau bija papildspēki, kādi 5 – 6 cilvēki kontrolējām situāciju. Tagad daži no viņiem ir kļuvuši par mūkiem, arī klostera vadītājs savulaik cīnījās ar dūrēm. Tāda ir Krievija, un tāda ir realitāte. Mums ir jāaizstāvas pašiem savā zemē un jābūt gataviem karam nākotnē.
Uz pulvera mucas
Par karu vai pasaules galu esam jau dzirdējušas daudz, bet no kazaku mutes teiktais izklausās loģiski un saprātīgi – nekādas ezotērikas, tikai fakti.
– Krievijā vairs nav sādžu, bet ir auli un kišlaki. Arī domāšana bieži ir tāda pati. Notiek karš citā līmenī, mūs vienkārši asimilē. Ekonomiskais karš un globalizācija ir viens ļaunums, taču mēs zaudējam arī cilvēkus gluži kā īstā karā. Viena gada laikā no Krievijas kartes izzūd 27 000 – 30 000 apdzīvotas vietas – sādžas, ciemi, pilsētas. Bet lielās pilsētas ir pilnas ar Āzijas viesstrādniekiem. Cik viņiem ir naida un ieroču, to neviens nav apzinājis. Kaut arī nelegālo imigrāciju cenšas ierobežot, taču pērkamās dvēseles pārdod visu – dokumentus, uzturēšanās, darba, ieroču atļaujas.
Mēs, kazaki, krievi, slāvi vispār, jau jūtamies kā viesi savās mājās. Islāma mentalitāte nosaka, ka zeme pieder tam, kas viņu apstrādā. Ja uzbeks slauka ielu, viņš jau jūtas kā saimnieks. Agri vai vēlu viņi gribēs būt noteicēji. Ir aizgājis līdz absurdam – nu jau krievi ir pazemoti savās tiesībās.
Čečens vai kirgīzs var sist, jo, ja krievs sitīs pretī, viņu tiesās par naida kurināšanu. Arī padomju laikā bija paradokss – kaut arī “tautas vienojošā nācija”, tomēr krievi bija zināmā mērā pazemoti, ar uzspiestu vainas apziņu. Mazām nācijām cēla pašapziņu, bet lielo atstāja pašplūsmā. Tagad, kad Krievija ir atsevišķa valsts, aziātu pie mums ir vairāk nekā PSRS laikā. Agri vai vēlu tas sprāgs, un, iespējams, tikai kazaki būs spējīgi pretoties – gan fiziski, gan garīgi. Šobrīd tuvojas “krajņaja točka” (galējais punkts), un mums ir jābūt gataviem. Armija mums ir novājināta, tāpēc kazaki ir reāls spēks, – Atamana balss ir mierīga, stāja noteikta. Nekādu slimīgu mirdzumu acīs vai eksaltāciju nemanām nevienā no nometnes brīžiem. Prāta disciplīna te tiek ieaudzināta ar lūgšanām, fiziskiem treniņiem un paklausību. Neilgajā kopā būšanas laikā mēs šai sistēmai noticam. Vēl vairāk un ciešāk tai pieķeramies, kad izbāžam galvu ārpus kazaku brālības draudzīgās vides – Krievijas dienvidi nav nekāda miera osta.
Vēderi gaisā
Esam nokļuvušas kādā piepilsētas ciemā starp Rostovu pie Donas un Azovsku. Protams, gribam uz jūru! Ir augusta beigas un te vēl īsta svelme. Atamans ar mazajiem kazaciņiem ir aizbraucis uz Pēterburgu, bet mēs naivi vēlamies atrast īstu kazaku staņicu. Realitāte ir stipri attālināta no romantiskajiem priekšstatiem, jo sādžu vietā ir milzīgas, neizteiksmīgas, rūpnieciskas pilsētas, kas apaugušas ar betona un plastmasas privātmāju rajoniem. Līdz Donai izlauzties ir gandrīz neiespējami, bet, kad tas izdarīts, sirds sažņaudzas no bezcerības. – Batjuška Don omeļel, a ļuģi ostaļis (Donas “tētiņš” ir izžuvis, bet cilvēki palikuši), – saka pavadošā kundzīte, jestri kāpjot pār sarūsējušu laivu skeletiem. Cik tālu skats sniedzas, ir miskaste un drazas, zeme apaugusi zaļām, smirdīgām gļotām, bet bijušajā kuģu remonta rūpnīcā uzdzīvo krietni iereibusi kompānija. Pudeles šķīst pret sarūsējušajiem kuģiem, kas sagāzušies kā šķībi pieminekļi cilvēku alkatībai. Visi satiktie cilvēki jūsmo, kādas tik zivis te bijušas viņu bērnībā, bet tagad pat peldēties skaidrā prātā neviens neriskē…
Bet mēs gribam tieši to – izbaudīt vasaras pēdējās dienas un dienvidu jūru. Nav tik tālu – tikai pusstundas ceļš ar diviem maršruta busiņiem, un būsiet klāt, cilvēki ir izpalīdzīgi. Viņi vienmēr ir jauki, pat līdz absurdam vēlīgi, ja vien māki notēlot sajūsmu par apkārt redzamo. Te, Pavloačakovskas pussalā, taču skaitās kūrorta zona, te jābrauc priecāties!
Un cilvēki to arī dara. Apātiski guļ, līksmi klaigā, klunkšķina alu, lidina pūķus, skūpstās, zviln, izrādās… Man ir dots svēts uzdevums – pasveicināt Azovas delfīnus, kurus kāds cilvēks atceras kā bērnības skaistāko piedzīvojumu. Esmu atvērta priekam un saulei, taču realitāte atvēsina. Visa pludmale ir pilna beigtām zivīm, kuras pat kaijas neēd. Peldēties ir grūti, jo desmitiem mirstošu zivju lēkā pa ūdens virsu. Jūrā gandrīz kilometru ietiecas šaura smilšu strēle, un no tāluma šķiet, ka cilvēki staigā pa ūdens virsu. Mirstošās zivis lēkā līdz pat apvārsnim, bet nevienu, šķiet, tas neuztrauc. Cilvēki ir samierinājušies un nepievērš tādiem sīkumiem uzmanību. Daži pat lasa kulītēs vai ķersta zivis pa ūdens virsu – azarts esot. Kupla dāma zivteles bāž aiz milzu peldkostīma un krastā purina ārā. Viņai ir visoriģinālākā versija par zivju agonijas iemesliem – viņas taču redzot kuģus tālumā un saprot, ka tās tik un tā noķers. Tāpēc labāk pašām izlekt krastā…
Guļu un lūkojos, kā mazuļi spēlējas ar beigtajām zivīm un šķiro tās glītās kaudzītēs. Vecāki līksmi smejas, bet tālumā bezkaunīgi rēgojas kuģis pie kuģa. Delfīnus pasveicināt nesanāks, skumji secinu un griežos uz muguras – vismaz debesīs neko draudīgu pagaidām neredz.
Pērciet bunkurus!
Tālāk gribot negribot visas sarunas aizved pie pasaules gala. Kāds nopietni apgalvo, ka nāvējošie dubļu plūdi Krievijas dienvidos ir sods par piekopto izvirtību, turklāt – tas ir tikai sākums. Cits smiedamies rāda zaļus tīmekļus kokos, lampās, logos un stāsta, ka šogad bijis nesaprotamu zaļu kukaiņu uzlidojums. It kā odi, tomēr tādi neparasti… Seksīga armēniete ar puskailu, tetovētu vīru tirgo alu kempingā “Kazačok” un apsargā bijušās pionieru nometnes godību – bleķa raķetes un pjedestālus. Beigtās zivis viņu nesatrauc, galvenais, lai vīram potence kā raķetei. Viņa stāsta, kā radinieks gandrīz pārtraucis dzert. Aizgājis ciemos un pakritis uz trakā ātrumā skrejoša bruņurupuča. Pēc pārbīļa nozvērējies vairs alkoholu nelietot, taču nama saimnieks viņu nomierinājis – dēlēns bruņurupucim pie ķepām piesējis skrituļslidu ritentiņus… Tā ka nekāds pasaules gals nebija noticis, viņa smej un neticamā ātrumā loba saulespuķu sēklas. Arī tām šogad nav veicies – lielākā daļa lauku pārliekajā karstumā izdega, tāpēc tagad neviens tās nenovāc. Kāda cita, ticīga un izglītota būtne, katram kumosam izmēra nitrātu līmeni.
Vietējie arbūzi un melones esot tik bīstami veselībai, ka jābēg pa gabalu, ja negribi nomirt tūlīt. Tikai pateicoties šim brīnumainajam rīkam, viņa vēl ir dzīva. Mums arī tādu noteikti vajag, visa pasaule taču ir saindēta un cerības izdzīvot tikpat kā nav.
No Krievijas dienvidiem sāksies asins plūdi, to jau vairāki gaišreģi esot teikuši… Tā nu uzklausām vienu versiju pēc otras, līdz beidzamā mūs sasmīdina pavisam. Maršruta autobusā simpātisks vīrietis mūs aicina būt gudrām – ir jāpērk mājas Altajā. Visi taču zina, ka pasaules gals drīz būs klāt, tāpēc jāmeklē ekoloģiski droša vieta. Tur jau ir saceltas mājas ar bunkuriem, ar milzu pagrabiem. Francūži jau gandrīz visas izpirkuši, bet dažas vēl esot. Viņš katru vakaru tajā mājas lapā ieiet, katru vakaru pārliecinās, ka izglābsies no pasaules gala. Viņš zina, kā paslēpties no lielās katastrofas, un ir vēlīgs arī pret mums. – Zināt, ko jums izdzīvošanai vajag? Krievu vīrieti! Tas no visiem mēsliem mācēs izlīst un izvilks arī jūs! Ticiet, meitenes, ticiet man. Un pērciet bunkurus!
