Pašvaldību vadītāju mākslīga nomaiņa – par un pret 6
Autors: Māris Pūķis, ekonomikas zinātņu doktors, LPS padomnieks
Parasti pēc vēlēšanām Latvijā nomainās aptuveni trešā daļa pašvaldību priekšsēdētāju. Tas, ka liela daļa vadītāju saglabā amatus, nodrošina zināmu stabilitāti – iepriekš uzsāktie darbi tiek turpināti, priekšrocības vietējiem vēlētājiem vai vietējiem uzņēmējiem tiek saglabātas. Nespējot ar idejām, priekšlikumiem vai agrāk paveikto pārliecināt vēlētājus, nu tiek rosināts pēc iespējas vairāk esošo vadītāju nomainīt. Kā? Ar likumu aizliedzot pašvaldību vadītājiem ieņemt amatu vairāk nekā divus termiņus jeb astoņus gadus. (Lasīt «Latvijas Avīzes» 8. maija numurā publicēto LU studentu rakstu “Ar diviem pietiks!”.)
Trešā daļa jauno nav maz. Tas nodrošina jaunas pieejas un ļauj labot iepriekš pieļautās kļūdas. Tas atbilst normālam pārstāvniecības demokrātijas vērtējumam – notiek pakāpeniska līderu nomaiņa.
Vai priekšlikums ir lietderīgs? Minēšu dažus lietderības un nelietderības aspektus, kas varētu rosināt priekšlikuma piekritējus vai pretiniekus precizēt savu viedokli.
Dome ir teritorijas vēlētāju spogulis, kuri izvēlas sarakstu un pārvieto vēlamos kandidātus uz saraksta augšgalu atbilstoši saviem priekšstatiem par vēlamo vadību. Demokrātija nenodrošina prasmīgākos vadītājus, taču garantē iespēju nomainīt neveiksmīgus lēmējus. Vadītāju izvēlas deputāti.
Pašvaldības politiskais vadītājs ir domes priekšsēdētājs. Viņam nav jābūt profesionālim kādā noteiktā jomā. Vislabāk būtu, ja šis vadītājs būtu (vai kļūtu) profesionāls politiķis. Lai tehniski vadītu darbus pašvaldībā, tiek obligāti izveidots izpilddirektora amats, kurā būtu jāstrādā speciālistam vadīšanā. Atkarībā no domes priekšsēdētāja prasmēm un vadības stila dome deleģē izpilddirektoram lielāku vai mazāku vadības funkciju apjomu. Mākslīgi samazinot atļauto vadības laiku, pastāv risks, ka stratēģiskās vadīšanas vietā dominēs īstermiņa populistiski risinājumi.
Idejai par vadītāju straujāku nomaiņu ir jēga tad, ja nepieciešami bezierunu izpildītāji. Ko liek, to dara. Biežā maiņa šķietami samazina korupcijas risku. Turpretī, ja vajadzīga gudra ilgtermiņa vadība, tad tās īstenotājiem jābūt orientētiem uz ilgāku periodu.
Vairākums deputātu pašlaik strādā ārpus pašvaldības iestādēm, to darbs notiek pamatā brīvajā laikā, izņemot domes un komiteju sēdes. Viņi saglabā savas profesionālās iemaņas vai savas uzņēmēja prasmes. Interešu konflikta apkarošanas likumdošana aizliedz to darīt pašvaldības domes priekšsēdētājam – pēc valsts amatpersonas pienākumu izbeigšanās nav tik viegli atrast dzīves ekonomisko pamatu. Ieviešot obligāto nomaiņu, būtu vai nu jāievieš garantijas (kā Valsts prezidentam), vai jāļauj saglabāt profesionālās iemaņas.
Arī pašreizējā sistēmā pašvaldības vadītājs ir profesionāli neaizsargāts. Par pašvaldības vadītāju nevienu nemāca, pirms nokļūšanas politiskā amatā cilvēkam lielākoties ir kāda karjera – tie ir skolotāji, zinātnieki, ārsti, uzņēmēji un citu visdažādāko profesiju pārstāvji, kuri, nonākot pašvaldības darbā, zaudē savu profesionālo kvalifikāciju.
Taču pašvaldības domes priekšsēdētājs zaudē amatu jau nākamajā sēdē, ja viņa kolēģi izdomā izveidot citādu koalīciju. Tam nav vajadzīgi nekādi pārkāpumi – pietiek ar lēmumu strādāt citādi. Šādā brīdī nekādu priekšrocību darba atrašanā privātajā sektorā pašvaldības vadītājam nav. Termiņa ierobežošana liktu izskatīt jautājumu par garantijām, kas daļai sabiedrības varētu šķist par dārgu.
Katrās vēlēšanās parādās saraksti, kuru vienīgā priekšrocība ir solījums būt godīgākiem. Tam arī daudzi notic, jo nesaprot, ka pašvaldības vadīšana ir smags un komplicēts darbs, kurā jābūt zināmai skaidrībai, kā patiešām panākt vēlētājiem solītos labumus.
Tomēr šādu partiju vai sarakstu pārstāvji meklē vēl kādu ceļu, kā nokļūt pie varas. Tāpēc iespēja atcelt līdzšinējos vadītājus atbilst šādām interesēm – cerībā, ka nonākt pie varas varēs, nezinot, kas konkrētajā pašvaldībā būtu darāms.
