Donkihotiskā cīņa ar “likumīgo ļaunumu” 4
Ja kāds derībās būtu licis likmes uz to, ka pašvaldība uzvarēs cīņā ar azartspēļu kompāniju, tad viņš neglābjami būtu zaudējis. Jo arī pašvaldība zaudēja.
Pēdējā laikā vairākas pašvaldības tiesājas ar uzņēmumiem, kas jau esošajās azartspēļu vietās vēlas atvērt sporta totalizatora un derību likmju pieņemšanas punktus. Un tiesā zaudē. Problēma ir likuma vienā “kalambūrā” – likums dod tiesības pašvaldībai neļaut atvērt azartspēļu vietu tādā gadījumā, ja tā rada iedzīvotāju interešu būtisku aizskārumu. Taču kā “būtisko kaitējumu” izmērīt un pierādīt? Pašvaldībām tas neizdodas. Tādi argumenti kā atsevišķi stāsti par izjauktām ģimenēm, bankrotiem, slepkavībām un pašnāvībām azartspēļu dēļ tiesās nederot.
Pašvaldību pārstāvji uzskata, ka likumos nepieciešamas izmaiņas, kas ļautu tām lielāku teikšanu. Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) cer uz jauno Azartspēļu un izložu likumu, pie tā strādā Finanšu ministrija. Taču cerības veltas – LPS prasības dot pašvaldībām lielākas tiesības lemt par azartspēlēm savā teritorijā likumprojektā pašlaik nav iekļautas.
Nebūtu jau brīnums, ka valsts tik saudzīgiem pirkstiem apietas ar nozari, kurai ir tik spēcīgi lobiji un no kuras valsts un pašvaldības dažādos nodokļos saņem vairāk nekā 56 miljonus (2014. gadā)…
Rīgas tiesu nama administratīvā rajona tiesa 5. oktobrī nosprieda, ka Limbažu novada domei jāizdod atļauja SIA “Joker LTD” atvērt Limbažos, Jaunajā ielā 20, totalizatora un derību likmju pieņemšanas vietu. Šajā pašā laikā tiesā zaudēja arī Ludzas novada dome – arī tai būs jāļauj “Joker” atvērt totalizatoru Ludzā, Latgales ielā 91. Limbažnieki tiesas lēmumu plāno pārsūdzēt, ludzānieši – ne.
“Respektēsim tiesas lēmumu. Ar juristiem šo jautājumu pārrunājām. Nav vērts, jo likums nav mūsu pusē. Bet būsim mundri: skatīsimies, kas šajā vietā notiek, lai nav pārkāpumu, lai tur neiet nepilngadīgie,” man saka Ludzas novada domes priekšsēdētāja Alīna Gendele. “Par totalizatoru veiktā iedzīvotāju aptauja liecina, ka 69% ludzāniešu ir pret, to pamatojot ar postu, sabiedriskās kārtības traucēšanu (ko arī pati esmu novērojusi), ko atnes azartspēles. Arī 14 deputāti balsoja “pret”, viens atturējās. Kāpēc totalizatoru nevar spēlēt internetā pie datora, bet tas jādara vietā, kur var iedzert?”
Šogad Ludzas pašvaldība plāno nodokļos no azartspēļu biznesa ievākt 53 000 eiro, uz 1. septembrī jau ienākuši 37 000. Pašvaldības vadītāja nenoliedz, ka tā nav maza nauda, bet vienlaikus uzsver, ka visu naudā nevar mērīt.
“Sabiedrība kopumā pret azartspēļu biznesu noskaņota negatīvi, iztērēta nauda, izpostītas ģimenes… Vienai no mūsu azartspēļu vietām pretī ir lombards – tas vien jau liecina par daudz ko,” komentē Limbažu novada domes priekšsēdētājs Didzis Zemmers.
Limbažu novada domes deputāte, Limbažu jauniešu un pieaugušo vakara vidusskolas direktore Vaira Ābele atceras, ka “Joker” Limbažos ienācis pirms gadiem desmit un toreizējie pilsētas deputāti nobalsojuši “par”. “Es biju pret, jo sapratu šo ļaunumu. Kāda jaunieša māte drīz vien šo “Joker” vietu teicās uzspridzināt… Ir bijušas jauniešu pašnāvības, par kuru cēloņiem var tikai nojaust. 2008. gadā bija mēģinājums atvērt vēl vienu azartspēļu vietu pie autoostas, bet tad gan pilsēta nostājās pret to, es savācu vairāk nekā 2000 parakstu pret,” stāsta Vaira Ābele, kura 2014. gadā novada kasē nodokļos no azartspēļu biznesa ieripojošos 33 000 eiro dēvē par melno naudu.
“Azartspēļu biznesmeņiem spēcīgs lobijs, piekārtota likumdošana. Pie mums bija atbraucis puisis no “Joker” ar milzu pārliecību, smaidīgs. Ja “Joker” galu galā tomēr izcīnīs tiesības ieviest totalizatoru, tas iedzīvotājos izraisīs neizpratni un mēs meklēsim iespējas cīnīties. Arī visi 14 deputāti, kas 2015. gada 26. martā piedalījās domes sēdē, balsoja pret totalizatoru. Mums azartspēļu biznesmeņi mēģina ieskaidrot, ka totalizators veicina interesi par sportu. Tās ir muļķības! Drīzāk veicina piedalīties visādās mahinācijās, kriminālās darbībās ap sportu, piemēram, rezultātu sarunāšanā, par ko mēs pēdējā laikā dzirdam aizvien biežāk. Tie, kas grib, lai sēž internetā un spēlē, nevis to dara, dzerot azartspēļu namos. Es jau šad tad redzu, kas tur rīta agrumā pie “Joker” notiek: staigā naudu pazaudējuši, morāli sagrauti un aiz bēdām piedzērušies cilvēki.”
Ar likumu padusē
Šis “pārliecinošais, smaidošais” cilvēks, par ko runā V. Ābele, ir “Joker” totalizatoru nodaļas vadītājs Justins Gailevičs.
“Braucu uz pašvaldībām un izstāstu stāstu, ko mēs vēlamies un kādas ir mūsu tiesības, ko saka likums. Un likums saka: ja pašvaldība vienreiz ir atļāvusi konkrētā vietā organizēt azartspēles, tad uzņēmums, kas to dara, var papildināt savu piedāvājumu klāstu. Mēs pamatojamies uz spriedumu pirmajā tiesvedībā par totalizatoru: 2014. gada 17. jūnijā Rīgas administratīvā rajona tiesa lēma par labu “Olympic Casino Latvija” pret Rīgas domi. Pārējais ir tikai vārdi un emocijas. Ir pašvaldības, kas to saprot, to juristi ir iedziļinājušies lietas būtībā, bet ir pašvaldības, kur balso un lemj subjektīvi, politiski, neracionāli un populistiski,” saka J. Gailevičs.
Spriedumā “Olympic” gadījumā teikts: “Tiesa atzīst, ka lietā nav konstatējams, ka totalizatoru un derību likmju pieņemšanas vietas darbība var radīt papildus būtisku valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu,” kā arī, aizliedzot totalizatorus un derības jau esošajās spēļu zālēs, “tiek pārkāpts tiesiskās vienlīdzības princips, jo tādos pašos apstākļos pašvaldība uzskatīja par pieļaujamu, ka ir atvērtas un darbojas spēļu zāles”.
Uz šī tiesas lēmuma precedentu “Joker” pamatojās arī Limbažu tiesvedībā, vienlaikus aizrādot pašvaldībai, ka, norādot uz iedzīvotāju neapmierinātību ar azartspēlēm, tā balstījusies uz nepamatotiem pieņēmumiem. Arī tiesa spriedumā vadījās pēc līdzīgiem argumentiem kā “Olympic” lietā, papildus norādot, ka limbažnieku argumenti, ka jauns azartspēļu veids piesaistīs jaunus klientus – jauniešus, kas interesējas par sportu, tādējādi palielinot no azartspēlēm atkarīgo skaitu, ir pārāk vispārīgs. Tāpat tiesu nepārliecināja, ka totalizators būtu kaut kas tāds, kas spēļu zālē ievilinātu personas, kurām līdz tam nebūtu nolūka tur doties.
J. Gailevičs uzskata, ka totalizatora loma ir pārspīlēta: visā Latvijas azartspēļu industrijā tas aizņemot 4,5%, no kā tikai 0,76% – azartspēļu zālēs, pārējā daļa – internetā. Piedevām internetā darbojas arī nelegāli uzņēmumi, kādu nav fiziski uz zemes. Kāpēc tad tāda cīņa esot pret “zemes klientiem”?
“Šajā ziņā mūsu auditorija nav jaunieši, jo viņi darbojas internetā. Pētījumi rāda, ka uz zālēm nāk vidēji desmit gadus vecāki cilvēki par tiem, kas spēlē internetā. Mūsu piedāvājums klientiem, kas vakaru pavada klubā, piemēram, skatoties Rīgas “Dinamo” hokejistu spēli, vienlaikus likt likmes un hokeju skatīties ar lielāku adrenalīnu,” skaidro J. Gailevičs, kurš pats azartspēles nespēlējot, taču uzskata, ka normas un savu finanšu resursu robežās azartspēles kā atpūta nav nekas slikts.
Veids, kā noķert nelaimīgos
“Joker” šobrīd par iespēju atvērt totalizatoru jau esošajās spēļu vietās tiesājas ne tikai ar Ludzas un Limbažu pašvaldībām, bet arī ar Ogri, Liepāju, Jēkabpili.
Visiem joprojām atmiņā 2011. gada azartspēļu zāles “Fēnikss” aplaupīšana Jēkabpilī, kuras laikā gāja bojā un cieta cilvēki. Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs man saka, ka par azartspēļu biznesa aktivitātēm nav priecīgs. Kāda nama apsaimniekotājs no vienas vietas “Joker” pat padzinis. Nopriecājušies, ka viena šāda vieta pilsētā mazāk, bet “Joker”, kā saka, pa logu ielīdis atpakaļ – noslēdzis līgumu ar nama saimnieku… Tiesas spriedums attiecībā uz “Joker” vēlmi Jēkabpilī paplašināt pakalpojumu klāstu ar totalizatoru vēl nav zināms.
Liepājā ir 15 spēļu zāles, kas nodokļos gadā pilsētā ienes ap 100 000 eiro. “Joker” un “Olympic” savējās vēlas arī totalizatoru. Pašvaldības deputāti nobalsojuši pret. Šomēnes par to sāksies tiesvedība. Liepājas pilsētas domes attīstības pārvaldes ekonomikas nodaļas vadītājs Arnis Vītols nenoliedz, ka izredzes tiesā uzvarēt mazas, bet cīnīšoties. Viņaprāt, likumos nepieciešamas izmaiņas, kas ļautu pašvaldībām lielāku teikšanu, ko azartspēļu kompānijas drīkst vai nedrīkst darīt. A. Vītols norāda uz aspektu, kāpēc totalizators zālēs ir kaitīgs: “Tas ir veids, kā noķert nelaimīgus cilvēkus, kas ir parādos, kredītos un kuriem tādējādi internetbanku konti ir bloķēti un viņi internetā totalizatoru nemaz nevar uzspēlēt. Bet kaut kāda skaidrā nauda viņiem ir vai viņi to kaut kur dabū un viņi var mierīgi anonīmi aiziet uz zālēm un to paspēlēt.”
Latvijas Spēļu biznesa asociācijas padomnieks Arnis Marcinkēvičs liepājnieka teikto īsti par argumentu neuzskata, jo, ja cilvēks gribēs spēlēt totalizatoru, viņš vienalga atradīs veidu, kā to izdarīt. Turklāt, ja cilvēks pirmoreiz apmeklē spēļu zāli, viņam parasti paprasa uzrādīt dokumentus un viņam var aizliegt spēlēt, ja ir nepilngadīgs vai viņš atrodas Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas to cilvēku sarakstā, kurā viņš pats labprātīgi pieteicies ar domu, lai viņam neļautu spēlēt, ja kādreiz uznāk tāda nepārvarama vēlme.
“Tas ir ļoti normāli, ka kompānijas jau esošajās azartspēļu vietās grib papildināt pakalpojumu klāstu. Fiziski totalizators izskatās šādi: pie galda uz krēsla sēž cilvēks pie datora. Pašvaldību argumentācija “pret” ir emocionāla un nekonstruktīva, tiek piesaukts ne ar ko nepierādīts papildu kaitējums. Loģiski, ka uzņēmēji iet tiesas ceļu un uzvar. Daudzas pašvaldības pretenzijas neceļ,” saka A. Marcinkēvičs. Tas tiesa. “Joker” apgalvo, ka ar 16 pašvaldībām totalizatora ieviešanas jautājumā problēmu neesot. Tukumā, Daugavpilī, Jelgavā, Siguldā, Talsos, Valkā, Cēsīs u. c.
“Neesam jau sajūsmā par azartspēļu namiem. Sapratu, ka nav juridiska pamata iebilst, nav jēgas tiesāties. Kad vācu informāciju, biju aizgājis arī uz spēļu zālēm paskatīties, kas tur notiek. Mani kā fiziski aktīvu vaļasprieku piekopēju satrieca, cik daudz jaunu cilvēku gaišā dienas laikā dirn šajās spēļu zālēs. Bet neko jau nevar darīt, kamēr likumi tiek ievēroti,” komentē Cēsu novada domes komercdarbības attīstības speciālists Valdis Nītiņš.
A. Marcinkēvičs norāda, ka azartspēļu nozare 2014. gadā valstij un pašvaldībām nodokļos nomaksājusi 54 miljonus eiro, kas, viņaprāt, esot daudz. Bet varbūt sabiedrībai no nozares zaudējumu ir vairāk, nekā nodokļos ieņemts?
“Nav mērīts. Asociācija pievērš lielu uzmanību atkarības problēmai. Manuprāt, jautājums ir nevis par to, kā aizliegt azartspēles, bet kā ar tām sadzīvot. Ja tās aizliegs, tās noies pagrīdē, cilvēkiem parādīsies citas atkarības ar mīnusa zīmi,” domā A. Marcinkēvičs.
Priekšlikumu neiekļauj
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece Lāsma Ūbele norāda – kaut arī Azartspēļu un izložu likums nosaka vietas, kur aizliegts organizēt azartspēles, kā arī vienlaikus tas paredz tiesības pašvaldībām atteikt atļaujas izsniegšanu azartspēļu organizēšanai, ja tā konkrētā vietā rada iedzīvotāju būtisku interešu aizskārumu, tomēr praksē šī instrumenta izmantošana pašvaldībām ir problemātiska, bieži tiesas pašvaldību atteikuma pamatojumu uzskata par nepietiekamu. LPS cer uz likuma grozījumiem – šobrīd Finanšu ministrijā (FM) notiek darbs pie jauna Azartspēļu un izložu likuma un LPS esot izvirzījusi prasību dot pašvaldībām lielākas tiesības lemt par azartspēlēm savā teritorijā. Taču veltas cerības! Kā man paskaidroja FM Komunikācijas departamenta vecākā referente Ieva Vilkaste, Izložu un azartspēļu likumā šobrīd nav paredzētas izmaiņas, kas skartu pašvaldību kompetenci. Grozījumu izstrādē, kā ierasts, esot bijuši vairāki ierosinājumi, tomēr tie visi nav iekļauti likumprojektā. Ierosinājumi lielākoties skar iekasējamo naudu, piemēram, lai sabalansētu nodokļu un nodevu likmes ar esošo inflācijas un vidējo algu pieaugumu valstī un azartspēļu finansiālās darbības apgrozījuma pieaugumu, kā arī palielinātu ieņēmumus valsts budžetā.
Kad pastāstu to L. Ūbelei, viņa atbildēja: “Šis ir jūtīgs jautājums. Kad Finanšu ministrija iesniegs valdībā jauno likumprojektu, tad skatīsimies. Ja tur patiešām nebūs mūsu priekšlikuma par lielāku tiesību deleģēšanu pašvaldībām, tad atkal runāsim ar pašvaldībām. Ja tās uzstās, ka nedrīkst piekāpties, tad atkal iesniegsim šo priekšlikumu.”
Inspekcija norāda uz kalambūru
Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas priekšniece Signe Birne uzskata, ka Azartspēļu un izložu likums ir pietiekami labs un stingrs, izņemot, kā viņa pati saka, vienu kalambūru. Šobrīd ir tā, ka uzņēmums, kas vēlas organizēt azartspēles, saņem azartspēļu organizēšanas licenci (inspekcija pārbauda organizētāja atbilstību likumam), par to samaksājot 427 000 eiro, tad dodas uz pašvaldību, lai saņemtu pašvaldības atļauju organizēt azartspēles konkrētā vietā. Ja pašvaldība atļauj, tad viss kārtībā, ja ne – dodas uz tiesu (jo nauda taču samaksāta, bet strādāt nevar). Un lielākoties arī tiesā uzvar. Kad organizētājs ieguvis atļauju, inspekcija pārbauda telpu praktisko iekārtojumu un visu citu atbilstību likuma prasībām.
“Ja konkrētā vieta nav attiecināma ne uz vienu punktu likumā, kur azartspēles aizliegts organizēt, piemēram, ārstniecības un izglītības iestāžu ēkās, valsts iestādēs, dienesta viesnīcās un vēl dažās specifiskās vietās un gadījumos, tad pašvaldības likumā var balstīties vēl tikai uz vienu punktu, kas nosaka: ja azartspēļu organizēšana konkrētajā vietā rada būtisku valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu, pašvaldības dome ar motivētu lēmumu ir tiesīga atcelt izsniegto atļauju atvērt kazino, spēļu zāli, bingo zāli, totalizatoru vai derību likmju pieņemšanas vietu un organizēt attiecīgās azartspēles konkrētajās telpās. Un tad rodas jautājums: kā šo “būtisko kaitējumu” izmērīt? Lai to izdarītu, būtu nepieciešams ticams pētījums par azartspēļu ietekmi uz sabiedrību. Tāda mums nav, pašvaldībām līdz ar to trūkst argumentu, ko iesniegt tiesai,” skaidro S. Birne. Viņa zina teikt, ka Igaunijā šādi pētījumi tiek veikti ik pēc diviem gadiem un pašvaldības esot stiprākas savās pozīcijās pret spēļu uzņēmumiem.
Diemžēl Latvijas tiesās kā argumenti nederot atsevišķi stāsti par izjauktām ģimenēm, bankrotiem, slepkavībām un pašnāvībām azartspēļu dēļ. Neder arī to 435 cilvēku iesniegumi, kuri lūguši, lai viņiem neļauj spēļu namos spēlēt, ja nu gadījumā viņiem tas ienāk prātā. Likumā gan par šādiem “lūgumiem” nekas nav teikts: inspekcija šo lūgumu izteikušo sarakstu nosūtījusi azartspēļu kompānijām, kuras šos cilvēkus mēģinot izķert un neļaujot spēlēt. Dīvaini, ka likumā teikts – personas identitāte obligāti jāpārbauda, tikai apmeklējot kazino, bet citās azartspēļu vietās persona obligāti jāpārbaudot tikai tad, ja ir aizdomas par nepilngadību. Praksē gan azartspēļu vietās bieži pārbaudot arī svešos.
S. Birnei nav īsti saprotams, kāpēc pašvaldības jau esošajās spēļu zālēs nevēlas totalizatorus: labāk, ja azartspēles tiek organizētas vienā objektā nekā izklaidus.
Jebkurā gadījumā S. Birne uzskata, ka kārtība šobrīd ir lielāka nekā pagājušā gadsimta 90. gados, kad azartspēles Latvijā varēja organizēt un spēļu automāti stāvēja gandrīz jebkur, kopumā vairāk nekā 3000 vietās. Šobrīd tādu vietu ir 321, turklāt ar daudz lielāku kārtību, drošību un caurspīdīgumu darbībā.
Pret azartspēļu nozari S. Birnei ir rezervēta attieksme, uzskata to par jomu, kas var radīt problēmas. Taču, tā kā tā ir atļauta ar likumu, kādam tā jātur grožos – tajā viņa redz savu un inspekcijas lomu. “Esmu pret azartspēļu aizliegumu, kas nav nekur Eiropā, izņemot Ukrainu un Krieviju, kur šis bizness ar milzu vērienu bez valsts kontroles darbojas pagrīdē un ir saistīts ar korupciju, noziedzību un nelegālu naudas apriti, nemaz nerunājot par to, ka valstij netiek maksāti nodokļi. Latvijā par 99,9% esmu pārliecināta, ka azartspēles nelegāli nespēlē. Pēdējais gadījums bija pirms diviem gadiem, kad vienā vietā Rīgā bija mēģinājums nelegāli organizēt spēles Krievijas tūristiem,” zina teikt S. Birne.
Eiropas Savienībā azartspēļu industrija ir neharmonizēta nozare, respektīvi, valstīm nav vienotu regulu un direktīvu. Katra valsts to veido atbilstoši savām tradīcijām, vēsturiskajai pieredzei un sociālajai situācijai. Dažādās valstīs šo jomu pārvalda dažādas ministrijas: gan kultūras, gan ekonomikas, pat zemkopības (kur modē zirgu un suņu skriešanās), gan Finanšu ministrija kā Latvijā, kas zināmā mērā norāda uz to, cik svarīgi valstij no azartspēļu nozares iegūt naudu budžetam.
PIEREDZE
Igaunijā vairs netiesājas
Igaunijā ir mazāks spēļu zāļu skaits, pateicoties valsts likumiem, kā arī azartspēļu biznesa pārstāvji ar pašvaldībām pēdējos gados netiesājoties. Kaimiņvalstī pašlaik ir 60 kazino un spēļu zāles kopumā (piecreiz mazāk nekā Latvijā) ar apmēram 2200 spēļu automātiem (salīdzinājumam – Latvijā ap 8500) un 100 spēļu galdiem. Kā informē Igaunijas Finanšu ministrijas Uzņēmējdarbības un grāmatvedības politikas departamenta galvenais speciālists Taivo Perks, pirms astoņiem gadiem Igaunijā bija 172 spēļu zāles, 5200 spēļu automāti un 70 spēļu galdi. Iemesls samazinājumam, visticamāk, ir jaunais likums.
Pēdējos gados Igaunijā nav bijis gadījumu, kad spēļu zāļu īpašnieki būtu sūdzējuši tiesā pašvaldības par to, ka tās liedz atvērt jaunas spēļu zāles. “Dažos gadījumos spēļu biznesa pārstāvji devās uz tiesu pret pašvaldībām 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā. Vienā ievērojamā šādā lietā tiesa nonāca pie secinājuma, ka likums nedod pietiekami pamatotu iemeslu, lai pašvaldības varētu liegt izdot jaunas atļaujas kazino atvēršanai. Tomēr šī problēma tika risināta, gatavojot jauno azartspēļu likumu, un tagad tas ir ļoti konkrēts šajos jautājumos. Līdz ar to nav šādu gadījumu pēdējos gados,” skaidro T. Perks. Lai atvērtu Igaunijā jaunu vietu totalizatoram, azartspēļu uzņēmējiem jālūdz jauna atļauja jaunai spēļu vietai. Kā norāda T. Perks, Igaunijas Azartspēļu uzņēmumu asociācijas un Finanšu ministrijas veiktās aptaujas, kuras tiek veiktas katru otro gadu, liecina, ka Igaunijā būtiski samazinās problemātisko spēlētāju skaits. “Tas saistāms ar visas sabiedrības informētību par azartspēļu riskiem, samazinātu kopējo azartspēļu vietu skaitu, reklāmas ierobežojumiem, tāpat arī centralizētu sarakstu ar problemātiskajiem spēlmaņiem, kas ir populārs veids, kā kontrolēt viņu uzvedību,” stāsta T. Perks.
Igaunijas Azartspēļu uzņēmumu asociācijas vadītājs Teniss Rītels uzsver, ka pirms jaunā Azartspēļu likuma stāšanās spēkā pašvaldības esot bijušas subjektīvas pret nozari, kas nu vairs neesot iespējams. Par subjektīviem faktoriem viņš sauc pašvaldību izteiktās bažas, ka azartspēļu vietas varot radīt cilvēkiem atkarības problēmas vai arī veicināt noziedzību. “Tagad likums ir ļoti konkrēts, un pašvaldības to ievēro,” rezumē T. Rītels.
Sagatavojis ĢIRTS VIKMANIS
Pētījums
Igaunijā pēc Finanšu ministrijas un Azartspēļu nozares asociācijas pasūtījuma ik pēc diviem gadiem veic pētījumu “Igaunijas iedzīvotāju saistība ar azartspēlēm”. Tāds bija arī 2014. gadā. Tika aptaujāti 3500 cilvēki vecumā no 15 līdz 75 gadiem. Secināts, ka 50% kaut vienreiz pamēģinājuši azartspēles. 4% no Igaunijas iedzīvotājiem šajā vecuma grupā ir atkarīgi no azartspēlēm (7% no tiem, kas spēlējuši iepriekšējā gadā). 0,7% ir patoloģiski atkarīgi no azartspēlēm.
Lielāka atkarība no azartspēlēm veidojas tiem, kas spēlē spēļu zālēs, nevis internetā. Katrs ceturtais 15 gadus vecais jaunietis pamēģinājis azartspēles internetā, kas nav atļauts.
32% no azartspēļu atkarīgajiem ņēmuši ātros kredītus, no kuriem 61% grūti tos atdot (kopumā 8% Igaunijas iedzīvotāju ņēmuši ātros kredītus un 41% bijis grūti tos atdot).
Fakti
Latvijā 2015. gada 1. novembrī bija 321 azartspēļu zāle*
Rīgā – 157
Daugavpilī – 17
Liepājā – 15
Jelgavā – 13
Rēzeknē un Ventspilī – pa 11
Jūrmalā – 9
Jēkabpilī – 8
Valmierā – 7
Cēsu un Tukuma novados – pa 5
Salaspils, Saldus, Siguldas un Talsu novados – pa 4
Aizkraukles, Alūksnes, Dobeles, Kuldīgas, Ludzas, Ogres, Olaines un Smiltene novados – pa 3
Balvu, Bauskas, Gulbenes, Lielvārdes, Limbažu, Līvānu, Madonas un Preiļu novados – pa 2
Ādažu, Iecavas, Kārsavas, Krāslavas, Ķekavas, Saulkrastu un Valkas novados – pa 1
*Vēl Latvijā atsevišķi ir 50 totalizatora likmju pieņemšanas vietas un 5 kazino Rīgā
