Kārlis I. Āboliņš: Pašvaldības pret zemes pircējiem no ārvalstīm 1
Autors: Dr. Kārlis I. Āboliņš, Luksemburgā
3. decembra “Latvijas Avīzē” bija informācija, ka trīs mēnešu laikā aptuveni 320 tūkstoši lietuviešu parakstījušies par referenduma rīkošanu par grozījumiem valsts konstitūcijā, kas aizliegtu Lietuvas lauksaimniecībā izmantojamās zemes pārdošanu ārvalstniekiem. Labi, ka ir minēts, ka ir arī šī referenduma pretinieku grupa, kura norāda, ka šāds aizliegums būtu pretrunā ar Eiropas Savienības (ES) likumiem. Tomēr ir ES dalībvalstis, kurās ārzemniekiem grūti iegūt lauksaimniecībā izmantojamu zemi. Piemēram, Luksemburgā, kura ir ES dibinātājvalsts, ārzemniekiem nepieder neviens hektārs lauksaimniecības zemes, neviens mežs, kur nu vēl kāds vīna kalns!
Nav arī tā, ka Luksemburgā neviens nepārdotu kādu lauku saimniecību, mežu vai vīna kalnu. Kas tad tādā gadījumā notiek? Attiecīgā pašvaldība izmanto savas pirmpirkuma tiesības, un pārdodamā saimniecība, mežs vai kalns pāriet pašvaldības īpašumā. Visās ES dalībvalstīs pašvaldībām ir šīs pirmpirkuma tiesības. Arī Lietuvā un Latvijā. Varētu argumentēt, ka liekas naudas zemes pirkšanai nav. Pašvaldība to nopērk, aizņemoties naudu no attiecīgās krājaizdevu sabiedrības vai krājbankas. Ja krājaizdevu sabiedrībai vai krājbankai nav vajadzīgo līdzekļu daudzuma, tās aizņemsies no centrālās krājaizdevu bankas vai centrālās krājbankas. Tās savukārt var iegūt līdzekļus, emitējot obligācijas un tās pārdodot bagātiem ārzemniekiem. Luksemburgā, tāpat kā Vācijā, visas krājaizdevu sabiedrības un visas krājbankas garantē kredītus viena otrai. Ne Vācijā, ne Luksemburgā nekad neviena krājaizdevu sabiedrība vai krājbanka nav bankrotējusi.
Vai tas nozīmē, ka Luksemburgā un Vācijā pašvaldības ir lielākie lauksaimniecības zemju, mežu un vīna kalnu īpašnieki? Nebūt ne. Luksemburgā pašvaldība zina, kura jaunā ģimene grib kļūt par lauksaimniekiem vai vīndariem. Tā saņem lauku saimniecību vai vīna kalnu savā īpašumā kopā ar attiecīgo kredītu, kas noteiktā laikā ir jānomaksā. Šādā veidā pašvaldības Luksemburgā rūpējās par to, lai Luksemburgā nebūtu lielsaimniecību. Lielākas saimniecības par 80 ha nav. Vienam vīndarim ir, augstākais, divi vīna kalni. Pēdējos gados pašvaldības rūpējas par to, lai jaunie lauksaimnieki un vīndari piekopj bioloģisko lauksaimniecību. Nāk vēl klāt tas, ka lauksaimniekam pieder maz tehnikas. Tikai tiem darbiem, ko viņš veic pats. Pārējo izdara kooperatīvs.
Vai nebūtu pareizi sākt Lietuvā un Latvijā veidot zemkopības un finanšu politiku pēc Luksemburgas parauga?
Atbilde
Laimdota Straujuma, zemkopības ministre: “Arī Latvijā mēs apspriedām variantu par iespēju pašvaldībām izmantot pirmpirkuma tiesības. Pirmkārt, pašvaldībām nav naudas. Mums nav tik spēcīgu krājaizdevu sabiedrību kā citās valstīs, piemēram, Lietuvā. Neizslēdzu, ka Saeimā varētu pašvaldību tiesības likumā iekļaut.
Otrkārt, jāmaina likums par pašvaldībām, kas ļauj īpašumus iegādāt tikai tās funkciju veikšanai. Bet tad priekšā stāv plašāka diskusija par valsts un pašvaldību iesaistīšanos uzņēmējdarbībā. Personīgi es neredzu iemeslu, kāpēc pašvaldībām to liegt. Ekonomikas ministrija un VARAM aizstāv pretējo pozīciju, ka nevajadzētu ļaut. Pašreizējā likuma variantā Zemes fonds ir tas, kas veic šo zemes uzpirkšanu un tālāk pārdošanu vai iznomāšanu.
Mēs esam vienojušies, ka pirmpirkuma tiesības starp pierobežniekiem būs mazākām saimniecībām, nevis to noteiktu pēc garākās robežas, kā to sākotnēji bijām paredzējuši. Arī pašvaldības varētu iekļaut pirmpirkuma tiesību īstenojošo lokā.”
