– Kādas organizācijas darbojas ar patvēruma meklētājiem Igaunijā? 6
– Ar viņiem darbojas trīs organizācijas, no kurām katra aptver kādu no Igaunijas reģioniem. Igaunijas Bēgļu padome rūpējas par patvēruma meklētājiem Igaunijas ziemeļos un dienvidos, Johannesa Mihkelsona centrs – Igaunijas austrumos un rietumos, bet organizācija “Pagula” kopā ar Johannesa Mihkelsona centru mentora pakalpojumus sniedz Lēnemā rajonā valsts rietumos. Organizācijām ir dažādas pieejas – ir cilvēki, kam par mentora pakalpojumiem tiek maksāts, bet ir arī organizācijas, kuras šajā darbā iesaista brīvprātīgos. Kopumā Igaunijā darbojas ap 50 valsts finansēti mentori no šīm organizācijām. Viņiem mēs maksājam no ES naudas, kas atvēlēta bēgļu izmitināšanai. Mentori ir svarīgākā patvēruma meklētāju uzņemšanas plāna daļa. Viņi pārvalda angļu valodu, bet, ja nepieciešami tulkojumi no arābu valodas uz igauņu, piemēram, reģistrējoties darba aģentūrā, mēs par to maksājam no ES piešķirtās naudas. Mentori ir apņēmības pilni strādāt ar patvēruma meklētājiem, piemēram, viena no šīm organizācijām sāka darbu ar patvēruma meklētājiem pirms pieciem gadiem un jau uzkrājusi pieredzi. Šis pakalpojums jau bija pieejams Igaunijā, pirms Eiropā sākās migrācijas krīze, tomēr tagad mums bija jāiegulda sociālajā sistēmā vairāk naudas. Ja vajag vairāk mentoru, mēs to spējam nodrošināt.
– Kā pašlaik patvēruma meklētājiem veicas ar darba atrašanu?
– Mentori palīdz patvēruma meklētājiem reģistrēties darba aģentūrā, kur viņiem ir pieejami darba tirgus pakalpojumi un dažādi kursi. Daži no patvēruma meklētājiem ir atraduši darbu, bet ne visi. Ir patvēruma meklētāji, kuri izgājuši praksi pie darba devēja. Jāņem vērā, ka Igaunija pašlaik ir uzņēmusi tikai 68 patvēruma meklētājus, no kuriem puse ir bērni, un ir arī sievietes, kurām ir grūtniecība. Tāpat jāatceras – lai iekļautos Igaunijas darba tirgū, nepieciešamas igauņu valodas zināšanas, un mēs nodrošinām viņiem divas valodas nodarbības nedēļā. Viens no patvēruma meklētājiem, kas ieradās pie mums, sāka strādāt par žurnālistu. Tomēr tas ir izņēmums. Lielākoties ir tā, ka vīriešiem ir darba pieredze, bet sievietēm tādas nav. Ir grūti atrast darbu, ja cilvēki runā tikai arābu valodā. Visiem bēgļiem ir jāiziet integrācijas programma, kura attiecas uz visiem imigrantiem – tā ir vienas dienas lekcija par Igauniju, tās kultūru un sadzīvi, dabu. Tajā ir arī diskusiju daļa un iespējams uzdot jautājumus. Šo kursu rīko Starptautiskā migrācijas organizācija (IOM). Ceram, ka nākamgad šīs nodarbības būs ilgākas – divas vai trīs dienas.
– Cik veiksmīgi, jūsuprāt, pašvaldības piedalās patvēruma meklētāju uzņemšanā?
– Pašvaldības pērn bija satraukušās par bēgļu uzņemšanu, bet, kad paskaidrojām, ka kopumā Igaunijā jāuzņem pārsimts cilvēku, pašvaldībām radās izpratne, ka tas nav būtisks jautājums. Pērn mēs apmeklējām katru no 15 Igaunijas rajoniem, kur runājām par patvēruma meklētāju uzņemšanas jautājumiem, un šogad novembrī šo praksi turpināsim. Attiecībās ar pašvaldībām lielākā loma ir naudai, tās uztver šo faktu mierīgi, turklāt tām bijis laiks pierast pie domas, ka valstī ieradīsies patvēruma meklētāji. Valsts ir skaidri pateikusi, ka tas būs jautājums, no kura gandrīz neviena pilsēta nevarēs izvairīties. Kad mēs nosūtām vēstuli kādai no pašvaldībām, lai informētu, ka tajā ir atrasta dzīvesvieta patvēruma meklētājiem, mums parasti norāda kontaktpersonu un jautā, kā pašvaldība var palīdzēt. Konfliktu nav. Ja kāds risinājums nestrādā, mēs varam ātri veikt izmaiņas mūsu sistēmā.
– Tomēr Igaunijā ir arī patvēruma meklētāji, kas jūsu valstī ieradušies, nelegāli šķērsojot robežu. Attiecībā uz viņiem pieeja no valsts puses ir citāda?
– Mums ir patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs “Vao” un ir atvērts jauns Vegevā. Abi atrodas netālu viens no otra. Tajos uzturas patvēruma meklētāji, kas pašu spēkiem ieradušies Igaunijā un lūguši patvērumu. Kad viņi iegūst statusu, tad attiecībā uz viņiem tiek piemēroti tie paši noteikumi, kādi ir ES pārvietošanas programmā uzņemtajiem cilvēkiem. Pērn Igaunijā pašu spēkiem ieradās ap 200 patvēruma meklētāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Ukrainas, bet tagad kustība no turienes apstājusies. Ukraiņi Igauniju izvēlējās tāpēc, ka daudziem šeit bija radinieki. Pārējie bija no Sudānas, Sīrijas un Palestīnas.
Daudzi bijušie Vao patvēruma meklētāju izmitināšanas centra iemītnieki strādā betona, logu un durvju ražošanas kompānijās tuvējās pašvaldībās. Ir tādi cilvēki, kas vēl, gaidot lēmumu par statusa piešķiršanu, jau strādā. Izmitināšanas centrā darbojas speciālists, kurš palīdz viņiem atrast darbu. Mums ir svarīgi, lai patvēruma meklētāji strādātu. Patvēruma meklētāji, kas uzturējušies Vao patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, nav nemaz tik atšķirīgi no tiem, kuri ieradušies ar ES pārvietošanas programmu – ar viņiem strādā un palīdzību sniedz tās pašas organizācijas. Tiem, kuri palikuši dzīvot Vao, viņi dalās ar jaunpienācējiem, un tas viņiem palīdz veidot dzīvi tālāk.
– Igaunijā ir cilvēki, kas pirmdien dodas uz darbu Somijā, bet piektdienas vakarā atgriežas Igaunijā. Vai jums nav bažu, ka patvēruma meklētāji varētu pārņemt šo praksi no igauņiem?
– Uz jebkuru ES valsti statusu ieguvušie patvēruma meklētāji var doties kā tūristi, bet darba atļauja viņiem darbojas tikai Igaunijā.
– Vai Igaunijas islāma kopiena uztur kontaktus ar patvēruma meklētājiem?
– Tā ir ar viņiem saziņā. Kad ir Ramadāns, tad cilvēki no Vao centra dodas uz Igaunijas islāma centru. Lielākā daļa no cilvēkiem, kurus uzņemam, ir islāmticīgi, un šāda situācija ir dabiska.
