Pašvaldība vientuļos seniorus neatstāj likteņa varā 0
“Agrāk turēju lopiņus, sivēnu, bet nu veselība vairs neļauj. Tāpēc vasarā cenšos šiverēt dārzā, lai būtu savi kartupeļi, sīpoli, burkāni un bietes. Dārza darbi sniedz pozitīvas emocijas un pensionāra ikdienai nepieciešamo enerģijas devu. Ziemā dienas ris lēnāk, jo laukā slidens, tāpēc lielākoties uzturos mājās,”
tā par savu ikdienu stāsta pensionāre Valentīna Tračuma no Krāslavas. Viņa jau trešo gadu ir sociālā dienesta aprūpē kā vientuļā pensionāre.
Valentīna uzauga Latgalē pie Drīdža ezera sešu bērnu ģimenē. Pēckara gadi bija smagi, vecāki, strādādami kolhozā, visas mutes nespēja pabarot. Tādēļ jau 14 gadu vecumā bija jāsāk strādāt. Septiņus gadus nostrādājusi linu fabrikā, 30 gadus – kokapstrādes rūpnīcā. Diemžēl darbs negatīvi ietekmēja veselību, jo tolaik nebija atbilstošas ventilācijas sistēmas, bieži nācās strādāt arī naktīs. “Nebiju skolota, tāpēc citas iespējas nepastāvēja. Nevar visi sēdēt biroja krēslos, kādam jābūt arī darbarūķim,” ar smaidu teic Valentīna.
Tagad sirmgalve, kaut arī īsti neatbilst vientuļo pensionāru definīcijai, saņem Krāslavas sociālā dienesta atbalstu. “Mana pensija nav liela, par laimi, zāles paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai kompensē valsts.
Paveicies, ka dzīvoju mazpilsētā, kur ir tīrs gaiss un daudz zaļumu. Sociālā dienesta darbinieces mani aprauga divas reizes nedēļā. Šodien arī bija atnākušas, notīrīja sniegu, sanesa malku, nopirka produktus. Ko man pilnīgai laimei vēl vairāk vajag,” priecājas pensionāre.
Lūgta raksturot situāciju novadā ar vientuļajiem pensionāriem, Krāslavas novada sociālā dienesta vadītājas vietniece Ineta Celitāne saka: “Ļoti saskaramies ar sabiedrības novecošanu. Jaunieši pamet dzimto pusi vai nu darba meklējumos, vai nolūkā izglītoties, bet pēc tam atgriežas tikai retais. Tādēļ vecu, vientuļu cilvēku aprūpes jautājums novadā kļūst par izteiktu sociālu sāpi.”
Palīdzību cenšas neatteikt
Katrs lūgums pēc sociālās palīdzības tiek vērtēts individuāli, uzsver I. Celitāne: “Ja pati persona vai kāds tai tuvu stāvošs cilvēks paziņo sociālajam dienestam, ka nepieciešama palīdzība, vispirms tiek veikta apsekošana dzīvesvietā un ievākta informācija. Gala lēmums par palīdzības sniegšanu un tās veidu ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem.”
Piemēram, personai, kurai pieder nekustamais īpašums, ir iespēja atrast uzticamu cilvēku, kas apmaiņā pret īpašuma novēlējumu par viņu rūpēsies. Ja šāda cilvēka nav, pensionārs var īpašumu atstāt pilsētai, un attiecīgi tās pašvaldība uzņemsies rūpes un atbildību par viņu.
Personai ar pietiekami lielu pensiju, kā arī materiāli labi situētiem tuviniekiem ir iespēja pašai algot aprūpētāju. Šādās situācijās sociālais dienests var palīdzēt atrast uzticamu cilvēku. Savukārt personas, kurām nav tuvu radinieku un kurām nepieciešama palīdzība, saņem mājas aprūpes pakalpojumu.
Protams, atbildība, vismaz daļēja, par saviem pensijas vecumu sasniegušajiem vecākiem būtu jāuzņemas pieaugušajiem bērniem. Tomēr nereti dzīvē pieaugušie bērni par sirmgalvi neliekas ne zinis un sociālais dienests spiests sniegt vismaz īslaicīgu aprūpi. Arī V. Tračuma brīdināta, ka pašvaldības palīdzība nebūs pastāvīga. Jo sociālā dienesta klientu loks ir plašs, bet ir tikai trīs aprūpētājas. Turklāt Valentīnai ir meita un divi mazbērni. Viņas radi dzīvo Rīgas pusē un aizņemtības dēļ uz dzimtajām mājām atbrauc labi ja dažas reizes gadā. Tāpēc pensionāre ir ļoti pateicīga, ka pašvaldībai rūp viņas liktenis.
Arī pensionāre Vanda R. no Daugavpils novada ir pateicīga savas pašvaldības darbiniekiem, kas par viņu nav aizmirsuši. Vandas abi bērni strādā ārzemēs – meita Londonā, bet dēls – Dublinā, mazbērni Latvijā bijuši tikai dažas reizes. Šeit nav neviena, kas varētu par viņu parūpēties.
Veselība arī jūtami klibo, ikdienā Vanda pārvietojas tikai pa māju. Lai gan pensionāre cenšas saglabāt optimismu, viņas teiktajā jaušams rūgtums par valsts politiku, kas likusi viņas bērniem pievienoties daudzo gājputnu pulkam. “Bērni aizspurdz pasaulē, un nez vai kādreiz atgriezīsies atpakaļ savā ligzdā,” sarūgtināta teic Vanda.
Labākā risinājuma meklējumos
I. Celitāne norāda – jautājumā par to, kā pārziņā būtu jautājums par šādiem vientuļajiem senioriem, īstas vienprātības nav. Viņasprāt, šī problemātika būtu jāaktualizē valsts līmenī. Kamēr tā nav ietverta nekādās vadlīnijās, sociālajam dienestam nav citu variantu, kā nodrošināt vismaz daļējas rūpes. “Turklāt atbalsts var izpausties dažādi, ne vienmēr tā ir materiāla palīdzība vai pastāvīgas mājas aprūpes nodrošināšana. Varbūt sirmgalvim jāpalīdz pārcelties uz ilgstošās sociālās aprūpes centru, jāsniedz informācija par valsts apmaksātajiem pakalpojumiem utt. Tikai efektīvi sadarbojoties visos līmeņos – nacionālajā, vietējā un ģimenes, iespējams rast labāko risinājumu,” pārliecināta I. Celitāne, Krāslavas novada sociālā dienesta vadītājas vietniece.
Fakti * Krāslavas novadā ir aptuveni 5300 pensionāru*. * 2012. gadā sociālās aprūpes pakalpojumi mājās tika nodrošināti 24 cilvēkiem. * Vientuļām personām tiek apmaksāta uzturēšanās sociālās aprūpes iestādēs. * Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus Krāslavas novadā nodrošina veco ļaužu pansionāts “Priedes” un Skuķu aprūpes centrs Robežniekos. * Sociālā dienesta ēkā ir iekārtotas telpas, kurās darbojas nevalstiskās organizācijas: Krāslavas novada invalīdu biedrība, pensionāru padome, politiski represēto klubs. * Pensionāriem un invalīdiem iestādes medmāsa bez maksas izmēra asinsspiedienu, izdara injekcijas, par nelielu samaksu nosaka cukura un holesterīna līmeni asinīs. * Pēc Krāslavas novada sociālā dienesta informācijas |
