Negodīga konkurence tūrismā: pašvaldības pret uzņēmējiem 1
Aizvadītā gada nogalē asociācija “Lauku ceļotājs” izplatīja izmisuma pilnu ziņu, ka pašvaldības traucē viesmīlības uzņēmējiem. “Latvijas Avīze” pie sarunu galda aicināja gan iesaistīto pušu pārstāvjus, gan Konkurences padomes vadītāju. Sarunas gaitā atklājās, ka iesniegumu skaits par pašvaldību negodīgu konkurenci ar tūrisma uzņēmējiem Latvijā mērāms vairākos desmitos.
Asnāte Ziemele, asociācijas “Lauku ceļotājs” prezidente: Negodīgu konkurenci starp lauku uzņēmējiem un vietējām pašvaldībām mēs konstatējām jau 2017. gadā. Vairākām ministrijām aizsūtījām informatīvu dokumentu. Saņēmām arī atbildes, taču nekādas darbības tām nesekoja. Vēl vairāk, pagājušajā gadā konstatējām, ka situācija strauji pasliktinās, jo laukos tūrisma uzņēmēju kļūst arvien mazāk. Viņi cīnās par izdzīvošanu, nevis par labturību. Turklāt negodīgā konkurencē ir iesaistīta arī Eiropas fondu nauda, kas paredzēta infrastruktūras attīstīšanai un vietējās uzņēmējdarbības veicināšanai, bet tā vietā daudzas pašvaldības pašas iesaistās uzņēmējdarbībā, sniedzot subsidētus pakalpojumus un kropļojot tirgu.
Skaidrīte Ābrama, Konkurences padomes vadītāja: Pēdējā pusgada laikā esam saņēmuši 20 iesniegumus par publisku personu iesaisti komercdarbībā un tirgus kropļošanu, no kuriem tikai trešā daļa bija saistīta ar muzejiem un viesmīlības nozari. Valsts pārvaldes likuma 88. pantā ir noteikts, ka publiskai personai, vienalga, vai tā būtu valsts vai pašvaldība, dibinot kapitālsabiedrību vai arī paplašinot savu darbību, ir jāvēršas Konkurences padomē, lai saņemtu atzinumu par plānotās darbības ietekmi uz noteikto teritoriju. Mūsu atbilde var būt pozitīva kā, piemēram, Rundāles pils gadījumā, bet var būt arī noraidoša, pamatojot to gan ar daudzu konkurentu klātbūtni, gan skaidrojot, ka plānotais bizness nav stratēģiski nozīmīgs, valsts drošības jautājums vai tirgus nepilnība.
Taču likums mums nedod iespēju stingri pateikt – jūs to nedrīkstat darīt. Mums nav tādu pilnvaru, drīkstam tikai rekomendēt. Ja nu mūsu rekomendācijas netiek pildītas, varam vērsties Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), lai viņi kaut ko dara, bet vairākumā gadījumu nekas tālāk netiek risināts. Ja nu tomēr pašvaldība dibina kapitālsabiedrību, tad tai jākonkurē uz līdzvērtīgiem noteikumiem ar privāto sektoru, nevis jāstrādā ar pašvaldības piešķirtām privilēģijām.
Diemžēl man jāatzīst, ka kopš pēdējās krīzes negodīgas konkurences gadījumu skaits ir ievērojami pieaudzis. Man ir tāda sajūta, ka Latvija virzās nevis tirgus ekonomikas, bet gan plānveida publisko personu saimniekošanas virzienā. Kaut kas nav īsti kārtībā ar uzņēmējdarbības izpratni Latvijā. Neapšaubāmi arī Eiropas struktūrfondu apgūšana kropļo biznesa vidi, jo pašvaldībām rada vilinājumu pie viena izveidot arī kādu jaunu viesmīlības uzņēmumu, nevis attīstīt privātajai uzņēmējdarbībai draudzīgu vidi.
Pēc kādiem kritērijiem Konkurences padome izvērtē pašvaldības iesniegumu?
Skaidrīte Ābrama: Mēs aptaujājam vietējos uzņēmējus, vai viņiem būtu interese darboties konkrētajā jomā. Ja redzam, ka nevienam nav intereses, tad pašvaldībai dodam pozitīvu atbildi, jo mēs jau nevaram radīt mākslīgu konkurenci tur, kur tās nav. Jau gadus četrus ilgst diskusijas par to, lai likumā Konkurences padomei būtu ierakstītas stingrākas iespējas vērsties pret gadījumiem, kad mūsu ieteikumi netiek ņemti vērā. Šobrīd šādi grozījumi Konkurences likumā atrodas Saeimā otrajā lasījumā.
Vai uzņēmēju un pašvaldības nesaskaņām cēlonis ir komunikācijas trūkums?
Zane Jēgere, kempinga “Ezerpriedes” saimniece (Burtnieku nov.): Pavisam nesen devos pie savas pašvaldības parunāties, un man liels prieks, ka viņi mani uzklausīja, taču par pludmales apsaimniekošanu mūsu viedokļi būtiski atšķīrās. Novada pašvaldība ir izveidojusi publiskās pieejas vietas Burtnieku ezeram, kas ir visnotaļ atbalstāmi. Mēs pat savus viesus sūtām turp peldēties, jo tur ir labāka krasta līnija un arī vēsturiski atradušās pludmales. Problēma rodas saistībā ar masveida nakšņošanu, nesankcionētu telšu vietu un auto karavānu veidošanos šajā vietā, kuru neviens neuzrauga, bet pašvaldība tērē naudu atkritumu izvešanai un sauso tualešu apkalpošanai.
Tādā veidā mēs zaudējam ļoti lielu tirgus daļu, jo ceļotāji brauc garām maksas atpūtas vietām un arī novads nesaņem nekādus ienākumus un apsaimniekošanas izdevumus patiesībā apmaksā no sava budžeta naudas. Ieteicu pašvaldībai rīkoties pēc Kocēnu novada piemēra, kur pie Vaidavas ezera ir iekārtota maksas auto stāvvieta. Kaut vai simboliska maksa par to vismaz nosegtu apsaimniekošanas izdevumus. Var arī aicināt kādu privātuzņēmēju uzņemties rūpes par pludmali. Turklāt pareizi būtu aizliegt pludmalē nakšņot, kā tas ir daudzās Eiropas valstu pludmalēs. Jautājums, vai pašvaldība vēlas atbalstīt savus uzņēmējus, nosakot atbilstošus kārtības noteikumus.
Sniedze Sproģe, Latvijas Pašvaldības savienības (LPS) padomniece:
Pašvaldību savienībā izcīnījām iespēju publiskos ūdeņus pārņemt pašvaldību valdījumā, un Burtnieku novads bija starp pirmajiem, kas to izdarīja. Starp citu, Vaidavas ezera piemērs nav pats labākais, jo apgrūtina vietējo iedzīvotāju piekļuvi tam bez maksas. Zemes reformas laikā daudzi upju un ezeru krasti tika atdoti privātīpašniekiem, kas bija ļoti aplami, tādēļ, pirmkārt, pašvaldības uzdevums ir visiem nodrošināt piekļuvi ezeram.
Zane Jēgere: Runa ir par to, kā atrast kompromisu, lai pašvaldība iegūst un uzņēmēji nezaudē. Pašvaldībai ir labums arī no saviem uzņēmējiem, un tai vispirms būtu jāaizstāv viņu intereses, nevis tūristu, kas pēc sevis atstāj tikai atkritumus.
Skaidrīte Ābrama: Pašvaldībām ir jāsakārto infrastruktūra, un pie tās nepieder kempinga vietas ierīkošana.
Sniedze Sproģe: Pašvaldību savienībā reizi mēnesī kopā aicinām pašvaldību izpilddirektorus, un viena sanāksme ir veltīta tikai tūrismam. Jāveido vietējā stratēģija, un tā jāieliek gan pašvaldības attīstības, gan vietējās rīcības grupas plānos, kur būtu jāizlemj, ko spēj izdarīt privātie individuāli, ko uzņēmēji un biedrības, atstājot pašvaldībai tās lietas, kuras nevar izdarīt uzņēmēji. Lauki neattīstīsies, ja tur nebūs mazo uzņēmēju.
Zane Jēgere: Ļoti negodīgu konkurenci rada arī kultūras un tautas namu izīrēšana pasākumiem, kas nav saistīti ar pašvaldības darbu, – jubilejām, kāzām, banketiem. Turklāt īres maksa tiek noteikta krietni zemāka par tirgus cenu – 25 eiro par lielo zāli uz visu pasākuma laiku. Līdz ar to pašvaldības teritorijā esošie viesu nami ar līdzvērtīgu ietilpību tiek slēgti, jo minētos pasākumus apkalpo kultūras nams un klientu viņiem vairs nav.
Skaidrīte Ābrama: Piemēram, Nīderlandes un Somijas likumdošanā ir iestrādātas normas, kas liedz publiskām personām, kas iesaistījušās biznesā, sniegt pakalpojumus zem pašizmaksas vai tos šķērssubsidēt. Latvijas likumdošanā tāds princips nekur nav iekļauts, tādēļ likums ir jāpapildina, jāprecizē, skaidri pasakot, ko nozīmē diskriminācija un tirgus kropļošana.
Andra Feldmane, LPS padomniece uzņēmējdarbības jautājumos: 25 eiro par visu vakaru – tā noteikti ir kļūda, jo šāda summa būtu adekvāta par vienas stundas telpu īri. Pašvaldībās par Publiskās mantas un finanšu līdzekļu izšķērdēšanas likuma normu neievērošanu Valsts kontrole, KNAB un virkne citu pārbaudošo institūciju pašvaldības vadītāju uzreiz noņemtu no amata. Es nezinu nevienu pašvaldību, kura savus uzņēmējus necienītu un nevēlētos atbalstīt, un nevienu pašvaldības vadītāju, kurš noliegtu, ka viņa teritorijas stratēģijas plānā pirmajā vietā nav uzņēmējdarbība. Problēmu es saskatu vienīgi interpretācijā.
Ilze Bērziņa, uzņēmuma “Ārpus laika” vadītāja (Salaspils nov.): Mans galvenais bizness vasarā ir kāzu rīkošana, ziemā – telpu īre semināriem un bērnu ballītēm. Daudzās atsauksmēs tiek izteikti komplimenti, ka pie manis ir skaisti, bet dārgi. Mans uzņēmums atrodas Salaspils novada tālākajā galā pie Ogres robežas, kur nezinātājs reti iegriezīsies, turpretī netālu no pilsētas centra ir Daugavas muzejs Dolē (pašvaldības īpašums), kas arī piedāvā rīkot kāzu ceremonijas skaistajā parkā par neadekvāti zemu cenu.
Vēl lielāks drauds manam biznesam ir valsts pārvaldē esošais Nacionālais botāniskais dārzs, kur, varētu teikt, darbojas īsts kāzu konveijers, jo kāziniekiem reizēm pietiek vien iegādāties pāris eiro vērtās ieejas biļetes vai noīrēt lapeni, rožu laukumu vai kādu citu vietu dārzā kāzu ceremonijai par pavisam nelielu samaksu, ar kuru es nekādi nevaru konkurēt. Ja palūkojamies aptuveni 50 kilometru rādiusā ap Rīgu, kur parasti tiek meklētas kāzu vietas, vēl ir arī Rāmavas muiža, ko Ķekavas pašvaldība izīrējusi reliģiskai biedrībai. Tā man sanāk konkurēt ar pašvaldību, valsti un bezpeļņas uzņēmumu.
Vai esat vērsusies ar iesniegumu sava novada pašvaldībā?
Ilze Bērziņa: Rakstīju vēstuli pašvaldībai, saņemot atbildi, ka viss ir kārtībā un Doles muzeja piedāvātā cena par kāzu rīkošanu atbilst pašizmaksai, kaut pilnīgi skaidrs – visi izdevumi tur nav iekļauti. Visi grib skaistas kāzas. Ja tās notiek milzīgā rožu dobē, saprotams, tas kaut ko maksā. Botāniskais dārzs rožu stādījumiem naudu ņem no sava budžeta, bet man – jāņem no savas kabatas. Turklāt pirms pāris gadiem, kad biju ekskursijā pa botānisko dārzu, gide teica, lūk, te ir sabrukusi ēka, piesaistīsim Eiropas fondu naudu, izremontēsim to un rīkosim kāzas.
Andra Feldmane: Botāniskā dārza gadījumā daļēji pie vainas ir arī VARAM, kas, apstiprinot Oranžērijas būvniecības projektu, uzlicis uzdevumu nopelnīt, lai būtu iespēja atmaksāt aizņēmumu, jo valsts budžetā nebija naudas pilna projekta finansēšanai.
No kuriem tūrisma uzņēmējiem vēl “LC” ir saņēmis iesniegumus par negodīgu konkurenci?”
Asnāte Ziemele: Kliedzošākais gadījums skar Rēzeknes viesnīcu, kuras apkaimē ir citi uzņēmēji, kuri atklāti pasaka, ka nevar aprīkot istabas tādā līmenī kā viesnīca un pacelt cenas. Savukārt Krāslavā par Eiropas fondu līdzekļiem ir izbūvēta virtuve, kas pieder novadam un piedāvā latgaliešu ēdienus par krietni zemāku cenu nekā aptuveni divdesmit kilometrus attālais uzņēmējs. Tādā veidā pašvaldība riskē pazaudēt vēl tos pašus Latgalē palikušos uzņēmējus, nemaz nerunājot par latgaliešu virtuves tradīciju izzušanu.
Kādi soļi būtu sperami, lai negodīgas konkurences gadījumus izskaustu?
Skaidrīte Ābrama: Es ieteiktu izdiskutēt problēmu uzņēmēju vidū un iet runāt ar pašvaldībām. Ja viņu argumenti nepārliecina, noteikti rakstīt Konkurences padomei, pamatojot sūdzību ar konkrētiem skaitļiem, aprēķiniem. Neskatoties uz likuma trūkumiem, mums ir tiesības pieprasīt pašvaldībām reālo, arī sensitīvo informāciju. Daudzas pašvaldības tomēr ieklausās, stūrgalvīgākas reizēm ir lielās pašvaldības.
Asnāte Ziemele: Mēs jau esam iesnieguši savu viedokli Tautsaimniecības komisijai un gatavi ar visiem desmit “LC” valdes locekļiem iet uz Saeimu to aizstāvēt.
Andra Feldmane: Uzskatu, ka uzņēmēju konsultatīvās padomes un biedrības ir tas tilts, kas ļauj labāk saprasties uzņēmējiem un pašvaldībām. Tas, ka Burtnieku pašvaldība pēc sarunas ar uzņēmēju Zani Jēgeri atzina savas kļūdas un solīja situāciju mainīt, liecina, ka problēmas risinājumu iespējams atrast mierīgā ceļā. Pašvaldības nevienu uzņēmēju negrib iznīcināt.
