Anna Žīgure: Pašu vēlēts valsts prezidents 26
Nesen sabiedrība varēja iepazīties ar kārtējās pētījumu centra SKDS aptaujas rezultātiem. Tā veikta pēc laikraksta “Neatkarīgā Rīta Avīze” pasūtījuma, un priekšgalā izvirzījušies trīs politiķi – Aivars Lembergs, Nils Ušakovs un Inguna Sudraba.
Domājot par šo aptauju un tās rezultātiem, nāk prātā, ka arvien biežāk dažādos plašsaziņas līdzekļos izskan vēlme mainīt līdzšinējo valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, sperot uz priekšu lielu soli – dodot izvēles tiesības Latvijas pilsoņiem.
Ierosinājuma atbalstītāji liek manīt, ka, vienīgi šādi rīkojoties, mūsu valstī daudz kas uzlabotos (Latvija kļūtu par plaukstošu valsti). Prezidents būtu kā saimnieks ar stingru roku un skaidru domu, kurš gluži kā jauna slota izmēzīs no staļļiem, kūtīm un pīļu dīķiem atjaunotās Latvijas gados sakrājušos un arī vēl kopš okupācijas laika glabātos mēslus un citu drazu. Prezidents parādītu skaidru nākotnes ceļu, kurp virzīties valstij ar visu iedzīvotāju kopumu, neliekoties ne zinis par to, kā bangojas mūsdienu pasaule aiz Latvijas robežām. Prezidents būtu gudrs un uzticams, īstens nacionāls patriots.
Ierosinājuma noliedzēji turpretim cenšas pārliecināt, ka šodienas pilsoņi ir viegli manipulējami. Noliedzēji uzskata, ka bieži ievēlēti tiek tie, kuri vairāk reklamējušies, kuriem uz plakātiem gluda seja bez nevienas grumbiņas un katrs matiņš uz frizētās galvas novietots savā vietā, kuriem uz mēles vēlētājiem tīkami vārdi un solījumi, bet ienaidniekam veltīta asa kritika. Tautas vēlēta prezidenta idejas pretinieki domā, ka iedzīvotāju kopums par savas valsts pirmo cilvēku varētu ievēlēt personu, kura runā vienu, bet dara pretējo; kura zog, bet dalās; kuram mugurkaula vietā gumijas šļūtene.
Abām pusēm ir daudz atbalstītāju, arī mediju vidū. Plašsaziņas līdzekļi cenšas ietekmēt, manipulēt, sabiezināt krāsas un rādīt īstenību caur rozā brillēm. Abas puses kā piemēru izvirza Kārli Ulmani. “Viņam bija saimnieka tvēriens,” saka vieni. “Viņš ļāva Latviju okupēt bez neviena šāviena,” iebilst otri.
Kopš Latvijas valsts iznīcināšanas vasarā paies 75 gadi, un diezin cik ūdeņu pa šo laiku aizplūdis likteņupē Daugavā. Neņemos teikt, vai seno laiku piemērs var ko palīdzēt šodien, kad situācija Eiropā atkal ir ļoti nestabila un arī pār Latvijas nākotni gulstas ēna.
Kopš valsts atjaunošanas pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi… Kas šajos gados ir mainījies cilvēku apziņā? Vai arvien vēl negadās tā, ka terminu “demokrātija” bieži izmanto, aizsedzot necaurspīdīgus darījumus (mahinācijas), ko veic atsevišķi “demokrātiski” ievēlēti Saeimas vai pašvaldību deputāti, ar to attaisnojot savu darbību? Vai sabiedrības liela daļa vispār aptver, ka jēdziens “demokrātija” nes līdzi milzīgu atbildības nastu un vēlētāja modrību arī pēc vēlēšanām, ne tikai uzdevumu aizkļūt līdz urnai un atdot savu balsi par “mazāko ļaunumu”, kā tagad modē teikt?
Rietumu izpratnē demokrātija nenozīmē pamest savu kandidātu likteņa vai personīgās alkatības varā, bet gan rokrokā ar viņu darboties sabiedrības un valsts labā. Latvijā mirklis no dievināšanas līdz sarkasmam, pat naidam ir pavisam īss, un tā vietā, lai prasītu no sava kandidāta caurspīdīgumu, vēlētājs ar mieru ļaut tam darboties tumsā. Ja nu vienīgi mediji, asi kritizēdami, reizēm izvelk nabadziņu dienasgaismā.
Plašsaziņas līdzekļu loma Rietumu izpratnē nozīmē gan nelikumību atklāšanu, gan sabiedrības izglītošanu. Mūsu austrumu kaimiņvalsts izpratnē tā ir akla kalpošana savu saimnieku uzstādītajam mērķim, lai iemidzinātu lasītāju, skatītāju un klausītāju apziņu vai ievirzītu tās plūsmu vēlamā gultnē. Kā tas ir Latvijā? Vai mūsu mediji ļauj un liek cilvēkiem pašiem domāt, sniedzot tam nepieciešamo informāciju?
Ideja par tautas vēlētu prezidentu nenoliedzami īpaši vilina to sabiedrības daļu, kura savu atbildību labprāt deleģē tālāk – lai ievēlētais cīnās, domā un dara. Runa nav par to, ka tauta būtu dumja, kā dažkārt izskanējis, un nespētu ievēlēt labu prezidentu savai valstij. Mūsu tauta ir gudra un tālredzīga, par ko esam pārliecinājušies vairākos referendumos, kad izšķīrās valsts liktenis – pirms iestāšanās ES, valsts valodas referendums utt. Runa nav arī par to, ka tautas ievēlēto Saeimas deputātu kopums nespētu izvērtēt, kāds prezidents mūsu valstij nāktu par svētību.
Pašreizējo draudīgo laiku, Latvijas un kaimiņvalsts Krievijas plašsaziņas līdzekļu ietekmi un intereses, tās ievērojamo finanšu, kā arī intelektuālā potenciāla klātbūtni tomēr nedrīkst novērtēt par zemu. Tāpēc vismaz pārredzamā nākotnē izsijāt un ievēlēt turpmākos Latvijas prezidentus vajadzētu uzticēt Saeimas deputātiem.
Tomēr, lai vairotu sabiedrības atbildību par savu deputātu lēmumu un celtu uzticību Saeimai, šai balsošanai pavisam noteikti jābūt atklātai. Tas mazinātu nejaušību un “mazākā ļaunuma” risku. Nemaz nerunājot par to, ka prezidenta kandidātiem vajadzētu laikus atklāt savu personību, parādoties vēlētājiem, tos uzrunāt un ļaut sevi iztaujāt, kā prasa rietumvalstu politiskā kultūra.
