Pašu radīta pasaka dārzā 0
Dažos gados jebkurš čūskulājs var pārvērties par krāšņu parku vai mežadārzu, ja vien tas nokļūt darbīgu latviešu rokās. Par to var pārliecināties arī Spūlu-Vilcānu ģimenes īpašumā Pļaviņu novadā.
Vajadzēja zemīti kartupeļiem…
Viss sākās 1997. gadā, kad Irēna ar vīru Jāni nolēma nopirkt zemes gabaliņu kartupeļu audzēšanai. Ģimene ar trim bērniem mita dzīvoklī Pļaviņās, tādēļ zemīti meklēja tepat netālu. Atrada piemērotu gabalu trīs kilometru attālumā. Taču īpašnieks to pārdeva tikai komplektā ar krūmājiem, un nācās nopirkt visus četrus hektārus. Izcirstā meža vietā bija saauguši brikšņi. Nosaukums bija vietai atbilstošs – “Dzeņi”.
– Sākumā nebija pat velosipēda, šurp nācām kājām, – atceras Irēna. Vēlāk braukuši ar divriteņiem. Pagājušā gada augustā, kad šeit ciemojāmies, nebija arī dzīvojamā namiņa, taču Ziemassvētkus jau nosvinējuši savā mājā.
Tagad Jānis jau kādu laiku kopj aizsaules dārzus, taču “Dzeņos” kopā ar Irēnu Spūli-Vilcāni čakli darbojas dēls Raimonds ar draudzeni Inesi, meita Zanda ar vīru Kalvi un deviņgadīgo dēlu Ralfu un meita Jolanta. Raimonds Jelgavas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātē ieguvis meža inženiera specialitāti, tādēļ labi izprot meža raksturu – redz, kurš koks ar kuru labi sadzīvo, bet kurš jāgāž nost. Jaunākā meita Zanda pabeigusi Sporta akadēmiju un strādā speciālajā internātskolā. Viņa vasarās organizē nometnes bērniem ar speciālām vajadzībām, viena šāda notikusi arī “Dzeņos”. Jolanta Jelgavas Lauksaimniecības universitātē izmācījusies par ainavu arhitekti. Profesijā strādāt nav sanācis, taču “Dzeņos” viņa projektē puķu dobes un īsteno citas savas idejas.
Mazdēla biznesa plāns
Daudzi ciemiņi atzīst, ka šajā vietā ir īpaši laba gaisotne. To izjutuši arī saimnieki. Apkārtne rosinājusi darboties. Pirmajā laikā cirtuši kārklus, izrakuši saknes, kokiem veidojuši vainagus. – Rāvāmies kā likteņa līdumnieki! – atceras Irēna. Tiklīdz rudenī kāds zemes gabaliņš bija atbrīvots, pavasarī tur veidojuši stādījumus. Sākumā puķu bijis nedaudz, Irēna tās iestādījusi, lai ir ziedi, ko uz kapiem aiznest. Vēlāk kuplos ziemciešu cerus vajadzēja dalīt, klāt nāca arī jauni stādi. Sākumā Irēna ar Jolantu veidojuši puķu dobes pēc visiem noteikumiem, ar apdobēm, taču drīz sapratušas, ka mežadārzā tās neiederas. Īpašu šarmu šai vietai piešķir reljefs. Stāvās nogāzes izskatās gandrīz kā Karpatos!
Sākumā puķu bijis nedaudz, Irēna tās iestādījusi, lai ir ziedi, ko uz kapiem aiznest. Vēlāk kuplos ziemciešu cerus vajadzēja dalīt, klāt nāca arī jauni stādi.
Visdedzīgākais ideju ģenerators ir mazdēls Ralfs.
– Kad Ralfiņam bija trīs vai četri gadiņi, viņš paņēma kladi un teica, lai es rakstu biznesa plānu! – stāsta vecāmamma. Ralfs pats tad burtus vilcis nedroši, taču idejas birušas kā no pārpilnības raga – te būs velonoma, braukšana ar laivām, loka šaušana, dzīvos deviņi ēzeļi un poniji. Raimonds vienu brīdi jau bija gatavs pirkt ēzeli, bet tad pārdomājis. Taču no Igaunijas atvedis loku un bultas. Tagad te var nodarboties arī ar citām aktīvām nodarbēm – kriketu, čiekuru mešanu grozā, pakavu mešanu, dīķi vizināties ar plostu. Vecā ideju klade ir saglabāta un katru gadu tiek papildināta, bet darbu gaita iemūžināta fotogrāfijās.
Zemnīca, kubls un lielais zupas katls
Daiļdārzos ir redzēti baseini, terases, pergolas un lapenes, taču tāda mazās arhitektūras forma kā zemnīca laikam nav nevienam!
Sākumā šajā bedrē sametuši zarus. Tad sapratuši, ka tā ir kara laika zemnīca. Irēna teikusi dēlam, ka derētu atjaunot.
– Nav ilgi jārunā – baļķi jau ir atvesti un nokrauti, jāķeras pie mizošanas! Raimonds bedri padziļinājis, nomērījis un uzbūvējis zemnīcas sienas. Izveidojuši omulīgu istabiņu dzīvošanai, kur var arī pārnakšņot. Ieejot pazemē, rodas neparastas un romantiskas izjūtas.
Gribējies arī lapeni mierīgai pasēdēšanai svaigā gaisā.– Šeit taču nav nevienas līdzenas vietas! – konstatē Irēna, tādēļ būvējuši uz zemnīcas jumta. Vienā pusē ir ieeja zemnīcā, bet no otras puses nu var nokļūt plašā lapenē, kur vasarā pat bija novietots balts ādas dīvāns un iekārtota ērta vieta pusdienošanai un ciemiņu uzņemšanai.
Plēsto skaidu jumtu šai būvei likuši meistari. Zemnīcas ieeju sargā melnā sieviete – nu īsta afrikāņu skulptūra! Taču nē, šis mākslas darbs nopirkts tepat Latvijā, Viļānos. Sākumā skulptūra bijusi dzeltenīga, taču laika gaitā laka nolobījusies un koks nomelnējis, iegūstot tagadējo kolorīto izskatu.
Dzīves baudīšanai kalpo arī kubls. Vakarā tam apkārt uz plauktiņiem deg sveces, bet ģimene relaksējas siltajā ūdenī un izgaršo pašu darināto mājas vīnu.
Dzīves baudīšanai kalpo arī kubls. Vakarā tam apkārt uz plauktiņiem deg sveces, bet ģimene relaksējas siltajā ūdenī un izgaršo pašu darināto mājas vīnu. Kubls kurināts arī nupat februāra beigās, kad ieradušies ciemiņi.
Raimondam patīk uguns, un ne tikai vērties liesmās, tāpēc ugunskura vietā iekarināts liels katls. Kad sabrauc visa ģimene, tajā vāra zupu. Netālu atrodas arī dārza kamīns. To veidojuši amatnieki pēc Jolantas skicēm.
Tūrisma objekts!
Pļaviņu novada domes rīkotajā konkursā par skaistāko lauku sētu 2010. gadā meža dārzs “Dzeņi” saņēma speciālbalvu. Tagad tas ir ieguvis publicitāti un kļuvis par vietējas nozīmes tūrisma objektu!
Par šo pasaku valstību milzu sajūsmā ir skolēni. Arī skolotājas apmierinātas – žogs riņķī, bērni var skriet, kur grib, neviens nepazudīs! Un bērniem te ir, ko darīt – kalnā, mežā var atrast pat lapsas alu. Te var rīkot arī vairāku dienu nometnes ar nakšņošanu teltīs. Ekskursijas ir iepriekš jāpiesaka.
Pasaku valstības noskaņu rada Irēnas no sūnām veidotās figūriņas un Raimonda koka darinājumi. Pļaviņā ganās stirniņas, pie sava namiņa sēž meža rūķis, kaķis uzmetis kūkumu, jo pele ir izsprukusi no nagiem un iekārtojusies uz celma pretim. Pie medus podiem piesēdies Vinnijs Pūks, ēzelītis ĪĀ noskumis stāv savā bēdīgajā vietā steliņģī, bet pie baļļas zem eglītes tup zaķu mamma ar četriem zaķēniem. No sūnām veidoti arī zilonēns, lapsa un zirneklis.
Raimonda izgatavotais koka briedis Ziemassvētkos bijis grezni izrotāts. No koka bluķiem pavisam vienkārši arī pagatavot rotaļu mašīnas, kur bērniem iesēsties un pagrozīt stūri.
Kā uzbūvēt vanšu tiltu?
Pāri dīķim izbūvēts lepns vanšu tilts. Arī tas ir Raimonda darbs. Iztikuši bez celtņa, ziemā pāri dīķim ar traktoru pārstūmuši baļķus. Vantīm ir gan dekoratīva, gan praktiska nozīme – tās notur baļķus, tādēļ tie neieliecas.
Pēc tīrīšanas dīķī krietni pazeminājies ūdens līmenis. Ainavu arhitekte Gundega Lināre domā, ka visdrīzāk tas bijis izklāts ar māla kārtu. Ja tīrot to likvidēja, šī hidroizolācija ir zudusi un ūdens iesūcas augsnē. Tagad dīķus un baseinus izklāj ar melno plēvi, bet senāk izmantojuši sarkano mālu. To likuši mucās ar ūdeni un pēc tam šo mālūdeni lējuši dīķī. Tas vienmērīgi nosēdies, veidojot ūdensnecaurlaidīgu māla kārtu.
Nakšņot zemnīcā, protams, ir romantiski, taču Irēnai gribējies vismaz dārza mājiņu. Šoruden šis sapnis īstenojies. Raimonds nopircis gatavu guļbūves karkasu no līmētām brusām. Tādas mājiņas ražo SIA “Sakarnieks” Maltā, Rēzeknes pusē. Apmēram 70 m2 lielajā ēkā ir visas ērtības, ierīkota vietējā kanalizācija ar bioloģisko attīrīšanas sistēmu.
Apkuri nodrošina somu krāsniņa “Tulikivi”, kas brīnišķīgi akumulē siltumu un lēnām to atdod.
Nākamā Raimonda iecere ir uzbūvēt mājiņu koka zaros. Arī Ralfs sapņo par tādu štābiņu. Jaunzēlandē kokos esot izbūvēts pat vesels restorāns. Un latvieši, kā vēsta nostāsti, agrāk taču dzīvojuši kokos un ēduši sēnes!
