Ar mobilās lietotnes palīdzību atklāj simtiem jaunu galamērķu Latvijā 5
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tūrisma rallijus jeb autofotoorientēšanās sacensības 2010. gada vasarā sāka rīkot portāls “Atpūtas bāzes”, un vēlāk ar šo ideju aizrāvās arī daudzu pašvaldību tūrisma organizatori. Tā ir komandu spēle, kurā jāapmeklē izraudzītie kontrolpunkti – apskates objekti, kur jānofotografējas vai jāizpilda kāds cits uzdevums, turklāt pašiem jāizplāno savs maršruts tā, lai to paveiktu iespējami īsākā laikā.
Tūrisma ralliji notika arī pandēmijas laikā, kad ierobežojumi bija mīkstināti, un pēdējie risinājās 11. septembrī Ziemeļkurzemē un 2. oktobrī Jelgavas apkaimē. Ziemā, saslimstībai strauji pieaugot, tos vairs nav iespējams sarīkot, taču nav liegts ģimenēm – vienas mājsaimniecības locekļiem – sēsties savā automašīnā un bez steigas doties Latvijas ārēs uz brīvi izraudzītiem galamērķiem.
Dabas aizsardzības pārvalde mudina maršruta plānošanai izmantot lietotni “Dabas tūrisms”, jo piekļūt dabas apskates objektiem, takām var jebkurā laikā. Šī lietotne īpaši populāra kļuva, 2020. gada martā sākoties pandēmijai. Izvēlēto galamērķu analīze liecina, ka cilvēkus visvairāk vilina dabas objekti Rīgas tuvumā un vispopulārākais ir Lielais Ķemeru tīrelis, taču daudz neparastu vietu gaida arī tālāk no galvaspilsētas.
Lielais Latvijas mūris
Ainažu molu sāka būvēt 20. gs. sākumā pie pašas Latvijas–Igaunijas robežas ar domu ierīkot šaursliežu dzelzceļa atzarojumu no Ainažu stacijas līdz viļņlauzim, lai padarītu ērtāku ar kuģiem atvesto preču izcelšanu krastā un tālāku pārvadāšanu. Taču būvdarbus pārtrauca Pirmais pasaules karš, un Ainažu osta, būdama stratēģiski nozīmīgs objekts, stipri cieta. Ainažu mols ir lieliska vieta pastaigām – tā garums krastā ir 361 metrs un Rīgas līcī – vēl 482 metri.
Noslēpumainie akmeņi
Lai atrastu Akmeņkalnu Velnapēdas akmeni, jādodas dziļi Ziemeļkurzemes mežos, kur tas izsenis uzskatīts par Dundagas, Ances un Puzes muižu zemju, vēlāk Dundagas un Ventspils novada robežakmeni. Nu pēc jaunās administratīvi teritoriālās reformas robežas vairs nepastāv, bet akmens tur stāv kā stāvējis.
Dižakmens apkārtmērs ir 17,3 metri, augstums 3,3 metri. To uzskata par kultakmeni, jo virspusē redzamas vairākas iedobes – velna pēdas. Iespējams, agrāk akmens bijis vēl lielāks, jo kāds (cilvēki vai zibens) to mēģinājis sašķelt, un trīs atlūzas joprojām atrodas tuvumā.
Tārgales pagasta mežā uz stigas meklējams pēc apkārtmēra teju tikpat lielais, bet divreiz augstākais Grīžu Velna beņķis, kas atzīts par vienu no skaistākajiem Latvijas dižakmeņiem.
Atšķirībā no daudziem citiem tas gandrīz pilnībā atrodas virs zemes, un aptuveni pusotra metra lielā iedobe uz akmens skausta atgādina ļoti lielu krēslu, ar ko saistīti vairāki nostāsti. Reiz te mitis viens mieru mīlošs un kārtīgs velns, taču milzīgais akmens atradies tieši uz robežas starp kuršu un lībiešu zemēm. Tādēļ, gribēdams izšķirt nebeidzamo robežstrīdu, velns nolēmis iejaukties. Izgrebis no akmens sev krēslu, apsēdies uz tā un ar lielu stibu rokās vaktējis, lai ne kurši, ne lībieši nepārkāptu robežu.
Senās Litorīnas jūras senkrasta posmā no Kaltenes līdz Rojai, ko pašlaik klāj meži, apmēram pusotra kilometra attālumā no jūrmalas zemes virspusē samanāmi akmeņu krāvumi – kalvas – teju kilometra garumā un līdz pat simt metru platumā, kurus atkāpjoties pirms tūkstošiem gadu atstājis ledājs.
Braucot pa autoceļu P131 uz Kolku, brūnā zīme norādīs virzienu, kur kalvas jāmeklē. Šķīdoņa laikā ceļš grūti izbraucams, taču nelielā salā problēmām nevajadzētu rasties.
Oļiem klātā pludmale
Neapšaubāmi lepojamies ar savām baltsmilšu pludmalēm teju piecsimt kilometru garumā, taču pirmie trīs kilometri pie Latvijas–Lietuvas robežas Rucavas pagastā ir ļoti netipiski – 25 līdz 30 metru platumā un pusmetra augstumā (8,2 ha platībā) pludmales valnis sastāv no lielākiem un mazākiem oļiem.
Šī savdabīgā Nidas pludmale veidojusies pirms aptuveni pieciem tūkstošiem gadu, kad atkāpās Litorīnas jūra. Te neparasta ir ne vien ainava, bet arī ģeoloģiskā struktūra, jo zem oļu vaļņa paslēpies purvs, kas turpinās arī zem jūras dibena. Tepat dabas parkā “Pape” meklējams Latvijas robežstabiņš “Nr. 0001”. Netālu no tā 2017. gadā iestādīts viens no Latvijas simtgades ozoliem.
Zviedru priede un senču ozols
Vaidavas ezera krastā netālu no Briņķu sila meklējama viena no daudzajām Zviedru priedēm (apkārtmērs 3,2 m), kura atgādina par zviedru laikiem Vidzemē. Šīs priedes no slaikajām mastu priedēm atšķiras ar drukno augumu un kuplo zaru vainagu, kas sākas jau pāris metru virs zemes.
Pēc nostāstiem, zviedru ķēniņš promiedams te iedēstījis priedi kā zīmi – ja tā zaļos, tad kādreiz Vidzemē atgriezīšoties vecie labie laiki. Dažreiz vakara miglā Vaidavas ezerā esot redzama laiva ar pārdomās nogrimušu ķēniņu. Kas viņu redzējis, tam noteikti uzsmaidīšot veiksme. Ezera otrā malā zviedriem izbirusi zelta naudas muca un nogrimusi Kužu avotā…
Savukārt Kaives ozols (Tukuma nov. Sēmes pag.) ir resnākais koks Baltijā un 11. visapjomīgākais Austrumeiropā. Tā apkārtmērs šobrīd ir 10,2 m, bet regulārie mērījumi rāda, ka tas joprojām turpina briest, neskatoties uz zibens nosperto galotni un atstutētajiem zariem.
Interesantas pastaigu vietas
Latgalē dabas parkā “Numernes valnis” (Salnavas pag.) var izstaigāt dabas taku, kas ved uz skatu torni un pa ceļam iepriecina ar vides dizaina objektu “Uguns”, kuru veidojis Didzis Jaunzems. Balvos atrodama viņa darinātā instalācija “Gaiss” – simbolisks vēja zvanu koks, kas, reaģējot uz gaisa kustību, ar vēja stabulēm rada mūziku, bet Viļakā – “Ūdens” – levitējošs (gaisā iekārts) ūdens trauks, kura fasāde veidota no 2625 plāna metāla gabaliņiem ūdens lāses formā, kas šūpojoties rada ūdens viļņu imitāciju.
Netālu no Kuldīgas Kurmāles pagasta ziemeļos mežā atrodas divi augšupkāpjoši avoti, kas atgādina verdošu smilšu katlu – Baltavots un Melnavots. Abi avoti ap savu izplūdes vietu izveidojuši samērā dziļus dīķus, kuru dibenā redzama nemitīga smilšu kustība.
Baltavota diametrs ir aptuveni divi metri, un no tā iztekošais dzidrais ūdens ļauj viegli saskatīt avota izplūdes vietu. Savukārt Melnavota gultne ir tumša, jo to pārklāj ap pusmetru biezs kūdras slānis, taču, ieskatoties pamatīgāk, redzams, ka arī šim avotam apakšā ir baltas smiltis.
