Monika Zīle: “Vienotības” pašas lolotas nepatikšanas 5
Paies vēl krietns laiciņš, kamēr izmeklēšanas iestādes noskaidros, cik pamatotas bijušas aizdomas par balsu pirkšanu lielos apmēros 12. Saeimas vēlēšanu dienā un kāds sakars ar to ir vai nav “Vienotības” Latgales sarakstā pārsteidzoši daudz plusu saņēmušajam Dzintaram Zaķim. Tikmēr plašs darba lauks politikas vērotājiem un analītiķiem – paveras iespēja notikušo aplūkot no dažādām pusēm. Taču arī tad, ja notikušais izrādīsies stipri pārspīlēts, šī lieta vēl ilgi nejauki atbalsosies nākotnē visos gadījumos, kur svarīga sabiedrības uzticēšanās varai. Īpaši smags pliķis šis skandāls ir “Vienotībai”, kura 11. Saeimā pozicionēja sevi kā tiesiskuma koalīcijas karognesēju. Tāpēc pilnīgi pašsaprotams gan vāji slēpts pieredzējušā politiskā spēka apjukums, gan mājieni uz kaimiņu dārzu pusi, no kurienes varētu būt viltīgi mests kompromitējošais akmens.
Gluži cilvēcīgi saprotot, ka Dzintaram Zaķim patlaban smagas dienas, ir jāieskatās acīs skarbajai patiesībai – tieši viņš 2012. gada jūnijā ar savas partijas spices publiski attaisnotu nodokļu shēmošanu uzskatāmi ļāva Latvijas politiskajā augsnē iesakņoties visatļautības kokam, kura augļus tagad “Vienotība” pilnām mutēm bauda. Kaut arī notikumam bārda sākusi sirmot, tas jāatceras, jo vēl būtiskāka par Saeimas deputāta mēģinājumu izvairīties no PVN maksāšanas bija viņa partijas biedru centieni piešķirt neglītajam manevram cēlus vaibstus. “Vienotības” frakcijas vadītāja vietniece Lolita Čigāne, kurasprāt tagad Dzintaram Zaķim vajadzētu atsacīties no mandāta, toreiz ar lielu kvēli aicināja sabiedrību novērtēt līdz tam Latvijas politikā nebijušu izpausmi: politiķis savu kļūdu atzinis un nožēlojis… Čigānes kundze gluži vēl neaicināja šajā sakarā uzvilkt valstī karogus, toties tas bija saklausāms “Vienotības” priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas atbildē žurnālistiem sakarā ar Zaķa paturēšanu amatā. Saeimas priekšsēdētāja tik dedzīgi atgādināja kolēģa nopelnus Rīgā aizritējušā augsta līmeņa ekonomistu foruma organizēšanā un saimnieciskās krīzes pārvarēšanā, ka skaidri izskanēja zemteksts: tādam vērtīgam cilvēkam jāpiešķir tiesības “mazliet” kļūdīties. Balsi partijas grēkāža cildināšanas virzienā nekavējās pievienot arī toreizējais premjers Valdis Dombrovskis: “Vienotības” biedra rīcībā esot saskatāma vien morāli ētiska problēma, valstij zaudējumus Dz. Zaķis nav nodarījis, gluži otrādi – ar savu uzkrītošo cilpojumu, ko izmantojot arī daudzi citi uzņēmēji, viņš beidzot pievērsis Finanšu ministrijas uzmanību likumā pastāvošam robam, kuru nāksies aiztaisīt.
Viss šeit īsumā izklāstītais joprojām daudz plašāk pieejams gan tīmeklī, gan masu saziņas līdzekļu arhīvos, un patlaban ir tā reize, kad vērts cilāt pavecu lietu. Jo “Vienotības” izdarības 2012. gada jūnijā bija kā iedrošinājums rīcībai visiem, kuri nolēmuši politikā uzšķaudīt gan likumam, gan morālei un ētikai. 12. Saeimas vēlēšanu dienā šī “Vienotības” pasniegtā mācību stunda tika iemēģināta praksē. Tiesa, aizdomas par balsu pirkšanu “Vienotības” spicei nav laupījušas vēlmi turpināt neglītumu kanonizēšanu. 13. oktobrī LTV1 raidījumā “Sastrēgumstunda” partijas valdes locekle Ilze Viņķele vairākas reizes uzsvēra: līdz šim vēl neviena frakcija savam vadītājam nav lūgusi atkāpties no amata, kā to izdarīja “Vienotības” deputāti ar Dzintaru Zaķi. Nu, lūk, izrādās, tas bija varoņdarbs, nevis loģisks un pašsaprotams solis…
