Anda Līce: Jo biežāk runā par vārda brīvību, jo mazāk ticības tai 29
Slavenais pareģis Eižens Finks padomju gados teicis, ka laiks, kurā mēs tagad dzīvojam, būšot tukšas muldēšanas laiks. Gribas piebilst: un arī izrādīšanās laiks. Ko tikai šodien neizrādām, sākot ar plikiem dibeniem un beidzot ar sava ledusskapja saturu. Izrādīšanās un banalitātes vilnis ar barības planktonu nodrošina neskaitāmus žurnālus un televīzijas kompānijas un skalo prom to, ar ko tiešām mēs varētu lepoties. Piemēram, ar savu valstiskumu, kultūru un pilsonisko stāju. Pieminot stāju, diemžēl nākas sastomīties – vairs nav skaidrs, kas ar to šodien jāsaprot. Atgūtā valstiskuma laikā ir piedzīvots tik daudz gļēvulības, iztapības un savtīguma, ka tieši stāja ir kļuvusi par mūsu lielo klupšanas akmeni.
Brīvība ir abpusgriezīgs zobens, ja vieni sāk izdzīvot savu brīvību uz citu brīvības rēķina un reizē ar ārējām robežām nojauc arī iekšējās, tas agri vai vēlu noved pie haosa, kā tagad to redzam Eiropā. Haoss sākas ar svētumu zaimošanu. Viss viens, vai kāds zīmē karikatūras par Kristu, Budu vai Muhamedu, tas aizskar cilvēku reliģiskās, proti, visdziļākās jūtas un nevar palikt bez sekām. Neticīgie par to tikai uzjautrinās. Protams, šādu izdevību nekavējoties pārtver un izmanto politiķi un psihiski nelīdzsvaroti indivīdi. To, par ko tas vēlāk izvēršas, nosaka tautu reliģiskās tradīcijas, kultūra, mentalitāte un dažādi ārējie kairinājumi. Nedz globālos, nedz lokālos konfliktus nav iespējams atrisināt, ja nemeklē to patiesos cēloņus. Mūsdienu sabiedrība par tiem vairās runāt, tas skaitās politnekorekti, jo tad nāktos atzīt, ka vainīgas ir abas puses un vēl nav zināms, kura vairāk. Tā mēs paši sev griežam rīkstes.
Ik vakaru telekameru priekšā valstu vadītāji tik sirsnīgi krata viens otram roku, ka šķiet, noraus no pleca. Tādai ekrāna sirsnībai ir grūti noticēt, jo vienā pusē stāv varas pašapmierinātība, otrā – ignorēto un neapmierinātības pārņemto ļaužu pūļi. Kad vara ilgstoši izliekas nejūtam daudzos pazemes grūdienus, sabiedrība pietuvojas robežai, aiz kuras dialogs vairs nav iespējams un sākas vardarbība.
Jo biežāk skan tādas politiskās mantras kā “vienotība”, “tolerance”, “politkorektums,” “cilvēktiesības” un nu jau arī “vārda brīvība”, jo mazāk ticības tām. To sākotnējo jēgu līdz nepazīšanai kropļo pavisam pretējās norisēs ieinteresētie, kuru rokās ir milzīga nauda un manipulēšanas iespējas. Cik vienkārši un brutāli to var panākt, redzam tepat kaimiņos, Krievijā. Bet to var darīt arī daudz smalkāk. Kā gribas, lai ātrāk beigtos šis tukšās muldēšanas laiks un mēs, izgājuši tam cauri, kļūtu gudrāki un spējīgi uz patiesu cilvēkmīlestību.
