“Ziemassvētku apsveikšanas laiks bija viskarstākais.” Kā strādāja pasts padomju laikā 1
Pasta darbiniekiem decembris ir karstākais darba laiks, lai gan mūsdienās ar roku rakstītas vēstules un apsveikuma kartītes kļūst par arvien lielāku retumu. Padomju laikā pastniekiem bija jātiek galā ar daudz lielāku preses un vēstuļu apjomu, turklāt visu uzraudzīja valdošā režīma “modrā acs”, jo boļševiki pastu uzskatīja par stratēģiski svarīgu nozari.
Pēc okupācijas karaspēka ienākšanas Rīgā 1940. gada 17. jūnijā viens no pirmajiem objektiem, ko ieņēma čekas vīri, bija Galvenā pasta ēkā izvietotais Radiofons. “Pie Galvenā pasta kantora piebrauca bruņumašīna, no kuras ar pistoli rokā izkāpa čekas virsnieks Boriss Naumovs un vairāki karavīri. Viņi devās uz trešo stāvu, kur atradās Radiofona administrācija, un tūlīt lika sapulcināt visus darbiniekus. Ienākošajiem Naumovs lika nostāties pie sienas un, draudot ar pistoli, deva pavēli, kas jādara un ko nedrīkst darīt. Pēc dažiem mēnešiem šis pats Naumovs tika iecelts par Rīgas tālsakaru centrāles priekšnieku.” (Biruta Eglīte “Pasta grāmata”). Līdzīgi ieņēma visu satiksmes resoru; pasts, telegrāfs un telefons nokļuva PSRS Sakaru tautas komisariāta pārziņā. Izdeva rīkojumu lietvedībā pāriet uz krievu valodu, pārtrauca pasta tiešo satiksmi ar ārzemēm, visi sūtījumi nu gāja vienīgi caur Maskavu. Un nebija brīnums, ka krasi pieauga zudušo sūtījumu skaits un pastnieki nespēja sadzīt tiem pēdas.
Izvadā ar zirgu
Pēc Otrā pasaules kara Latvijā atjaunoja un atvēra daudz pasta nodaļu, vadošos amatos iecēla bijušos padomju armijas virsniekus, taču tiešās ikdienas rūpes uzņēmās viņu vietnieki, galvenokārt – latvieši. Lai paši tiktu par priekšniekiem, vajadzēja ilgu laiku “uzkalpoties”. 1955. gadā izveidoja īpašu LPSR Sakaru ministriju, kas pārraudzīja pastu, telegrāfu, telefonu, televīzijas un radio raidītājus. Par tā priekšnieku apstiprināja Aleksandru Aleksandrovu, ļoti pretrunīgi vērtētu personu, kurš amatos licis sev pazīstamus cilvēkus. 1973. gadā viņu pavadīja pensijā un par sakaru ministru kļuva Osvalds Stungrevics. Viņam kadru politikā bija tikai viens kritērijs – kvalifikācija, un sakaru nozare attīstījās, vēstuļu un preses piegāde pilsētās bija gandrīz pilnībā motorizēta. Pastnieku ar smago somu plecos varēja sastapt vienīgi laukos. Pa visu republiku bija izvietoti atbalsta punkti, kur pieveda smagos pasta sūtījumus, tos sadalīja pastniekiem piegādei mājās.
Ilze Lazdāne, bijusī Garkalnes pasta nodaļas vadītāja: “Pastā nostrādāju pa diviem lāgiem – no 1968. līdz 1973. un no 1994. līdz 2009. gadam. Sākotnēji pastu izvadājām ar kolhoza zirga pajūgu, pēcāk ar pasta mašīnām. Lai gan darba netrūka, alga bija 60 rubļi mēnesī. Toreiz pasts arī izmaksāja pensijas, pieņēma maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem, pakojām sūtījumus, nereti vajadzēja iet palīgos uz dzelzceļa pastu. Ja nemaldos, bija noteikta pastnieka somas smaguma norma – sievietēm ne vairāk par 16 kg, vīriešiem – 20 kg. Tā kā par telegrāfistēm strādāja arī pierobežas meitenes, gadījās valodas kuriozi. Piemēram, telegrammā: satiksimies kurgānā (vajadzēja Čiekurkalnā), Dzirnavu iela pārtapa par Meļņičnaja, Dzelzāmurs (apdzīvota vieta Iecavas apkaimē) – par Dzelzs Amursku… Jā, toreiz arī stučīja uz nebēdu. Ja piebrauca auto un izkāpa vairāki svešinieki, meties ieraut sirds drapes. Skaidrs, klāt kontrolētāji…”
Čekas uzraudzībā
“Bija jānodrošinās ar apsardzi – man bija ne vien ierocis, bet pat miesassargs. Pasta pavadonim, izvadājot pastu, tostarp naudu, vienmēr bija līdzi ierocis. Katrā rajona centrā atradās ieroču istaba, no kuras pret parakstu izsniedza šaujamo. Atgriežoties no pasta izvadāšanas, ierocis bija jānodod. Visi, kam bija pieeja ieročiem, bija reģistrēti attiecīgās drošības iestādēs un instruēti par ieroča lietošanu. Manā laikā nebija gadījumu, kad kāds būtu šāvis uz pastnieku,” atceras bijušais “Latvijas Pasta” ģenerāldirektors Aivars Droiskis. Pirms tam viņš bijis Rīgas galvenā pasta direktors (alga 300 rubļu), allaž centies, lai pasts būtu operatīvs, pastnieki darbu sākuši jau piecos, šķirotāji – četros no rīta. Lai avīzes (vēstules neuzticēja) ātrāk nonāktu pie darbaļaudīm rajonos, Rīgas autoostā tās deva līdzi satiksmes autobusu vadītājiem. Bija vairākas piegādes – pirmajā steidza piegādāt “Izvestiju”, “Pravdu” (jau 8 no rīta!), otrajā ap pulksten 10 – “Cīņu”, “Padomju Jaunatni” u. c. Pēcpusdienā piegādāja citus no Maskavas atvestos izdevumus.
“Ziemassvētku apsveikšanas laiks mums bija viskarstākais, tad jau kopš decembra vidus pasta šķirošanā iesaistījām pastnieku ģimenes locekļus, arī pats šķiroju. Caurām naktīm… Starp citu, pasta darbā biju jau no 17 gadu vecuma, kad vecmammai palīdzēju Balvos izvadāt pastu ar motociklu,” atceras Droiskis.
Rīgas Dzelzceļa pasta vēstuļu šķirošanas cehā atradās slepena zīmogošanas telpa, kam bija sava atsevišķa, vienmēr rūpīgi aizslēgta ieeja. Nepiederošos tur neielaida, aizbildinoties, ka zīmogošanā izmanto svinu saturošu zīmogkrāsu, kas kaitīga cilvēka veselībai. Tur strādāja pasta štatos neesoši darbinieki. Konveijers caur šo telpu izvadīja visas vēstules. Strādājošie bija no Valsts drošības komitejas (VDK), iecirknī neielaida pat ministrijas pirmās personas! “Domāju, ka tur galvenokārt skatīja korespondences sūtītāja un saņēmēja adreses. Ja kāda bija viņiem interesanta, vēstuli atvēra, izlasīja un varēja arī nenosūtīt, jo toreiz par nesaņemto pastu baidījās sūdzēties,” stāsta Droiskis. Kad 70. un 80. gados vēstuļu apjoms pieauga tik liels, ka viens cehs visu nespēja izlasīt, VDK sekoja tikai atsevišķu cilvēku sarakstei un pārējās vēstules lasīja izlases kārtībā.
Aizliegtais auglis
LPSR iedzīvotājiem tolaik Rietumu prese nebija pieejama, ierobežotā apjomā varēja dabūt tikai Austrumu bloka valstu izdevumus. Piemēram, VDR jauniešu žurnālu ”Neues Leben” (“Jaunā Dzīve”) kioskiem iedalīja labi ja divus trīs numurus, ko ķertin izķēra, jo tajā bija ziņas par ārzemju mūzikas grupām. 1984. gada cenzūras slepenajā atskaitē, piemēram, rakstīts: ”No kapitālistiskām valstīm uz Latvijas PSR privātajām adresēm ievesti šādi izdevumi: “Ski” (“Slēpošana”, ASV). Žurnāls par slēpošanas sportu. Žurnālu galvenais virziens – reklāma, kas daudziem lasītājiem mūsu zemē var dot nepareizu priekšstatu par it kā visu kapitālistisko zemju iedzīvotāju bagāto un krāšņo dzīvesveidu.” Bija aizliegts ievest arī skaņuplates, kas “satur melus par PSRS, Padomju Latviju un padomju tautu”, piemēram, “Čikāgas piecīši”, “Par mani, draudziņ, nebēdā!”; A. Legzdiņa, J. Ankipānes “Jauki dzīvot tēvijā”; Eiropas latviešu dziesmu svētki Londonā “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”. (Strods H. PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940–1990. Dokumenti un materiāli. 2. daļa, Rīga, 2011.).
Otrā pasaules kara laikā un pēc tā Padomju Savienībā svētku kartītes neizdeva, jo tās uzskatīja par “buržuāzisku palieku”. Tomēr cilvēkiem joprojām gribējās svētkus, tāpēc tajā laikā kartītes sāka izgatavot paši. Sūtīt Jaungada apsveikumus atļāva tikai pēc Staļina nāves 1953. gadā. Tika atsākta apsveikumu kartīšu gatavošana tipogrāfijās un fotodarbnīcās. Aktīvi uzplauka arī pusnelegālā amatniecība un privātā jaunrade, kas apliecināja tautas ilgas pēc 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses kartītēm.
Mūsu reģionā raksturīgākās kartītes bija ar ziemas skatiem, tādējādi izvairoties no masu produkcijas, ko piedāvāja Maskavas tipogrāfijas. Pēc Jurija Gagarina pirmā lidojuma kosmosā 1961. gadā kartītēs parādījās arī kosmosa tematika un dažādi lidaparāti. Tomēr joprojām izdeva arī tradicionālās atklātnes, piemēram, ar egles zaru un rotājumiem.
Politiskās pastmarkas
Arī filatēlija bija saistīta ar politiku. PSRS ik gadus izlaida 100–110 pastmarku ar visdažādāko tematiku, bet komunistiskā propaganda bija viens no ideoloģijas stūrakmeņiem – vadoņu un kompartijas slavināšana, cik mēs esam vareni, uz komunisma uzvaru! Latvijas Filatēlistu savienības viceprezidents Egils Plūme: “Filatēlistu biedrībā bija kādi desmit tūkstoši biedru, liela daļa no viņiem militāristi (virsnieki), varbūt tieši patriotisko jūtu dēļ. Ne jau visi tika pie vērtīgajām pastmarkām, blatu vajadzēja arī filatēlijā. Piemēram, Rīgā bija pieejami tikai pieci Maskavas olimpisko spēļu numurētie tā dēvētie zaļie bloki. Toreiz bloks maksāja rubli, tagad par to prasa jau no 100 līdz 300 eiro! Cenas īpaši aug pastmarkām, kas izdotas pirms 1957. gada, ir mazā tirāžā vai ar kādu īpatnību, piemēram, drukas kļūdu (1956. gadā izdeva pastmarku ar kolhoznieka attēlu, uz viena laiduma markām bija uzraksts Muhameds, uz otra – Mahmuds).”
Pasta sūtījumus kontrolēja muita. Ja vēlējies sadarboties (pirkt vai mainīt) ar ārzemju filatēlistiem, vajadzēja atļauju no Maskavas. Ne visiem bija uzņēmība kārtot tos papīrus, tāpēc kāroto centās dabūt tā dēvētajos melnajos tirgos – sākotnēji Biķernieku mežā, kad milicija izgaiņāja, tad Beberbeķu mežā, kā arī Imantā. Protams, par spekulatīvām cenām. Piemēram, izdevumus varēja dabūt par 10 rubļiem gabalā, Rietumu skaņuplates par 50 rubļiem, bet ļoti pieprasītas – rokzvaigžņu izpildījumā – jau par 70 rubļiem. Veikala oficiālā cena bija 2 rubļi un 15 kapeikas par skaņuplati, četri rubļi par kaseti.
Vēstules uz nometni
Uz karaspēka daļām un no tām vēstules sūtīja bez maksas. Pasts tās uzskaitīja un piesūtīja rēķinu Aizsardzības ministrijai, kas par tām samaksāja. Šāda prakse eksistējusi vēl atmodas laika sākumā.
Par korespondenci cietumā bijusī ieslodzītā Helēna Celmiņa savā grāmatā “Sievietes padomju cietumos” vēsta: “Bieži paiet gads vai divi, kamēr ir tiesības rakstīt pirmo vēstuli tuviniekiem, jo līdz tiesai nevienam nedod atļauju rakstīt vai saņemt vēstules. Pēc tiesas ar likumu atļauts rakstīt divas vēstules mēnesī un tikai saviem ģimenes locekļiem. Vienīgi tad, ja nav piederīgo, ar izmeklētāja un nometnes administrācijas atļauju var ievest personīgajā lietā kāda tuva, pazīstama cilvēka uzvārdu, vārdu, adresi un ar to sarakstīties. Visas radiem domātās vēstules jāiemet nometnes pasta kastītē. Aploksnes nedrīkst aizlīmēt. Ja aploksni aiz ieraduma aizlīmē, to atdod sūtītājam atpakaļ. Nosūtītāja adrese uz aploksnes obligāta, tāpat arī vārds un uzvārds. Visas vēstules lasa cenzors, tādēļ vēstules nonāk pie adresāta ne agrāk kā pēc divām nedēļām. Vēstules, kuras nāk no brīvības, visas ir atgrieztas, dažreiz pat noplēsts stūris ar pastmarkām. Nekas nespēj apēnot to prieku, kāds ir cilvēkam, kad tas saņem ziņas no mājām, ziņas no ārpasaules. Pat melnās, ar tipogrāfijas krāsu nosmērētās svītras vēstulē nespēj sabojāt prieku pilnīgi. Kas par to, ka dažas rindas vēstuļu tekstā “nozagtas”, izsvītrojot ar melno krāsu, galvenais, ka vēstule atnākusi. Un, cik daudz sēž nometnēs tādu, kam nekad, ne no kurienes, neviena vēstule nepienāk, ne 10, ne 15 gadu laikā.”
Pasts padomju okupācijas laikā
1944. gada 13. oktobrī Rīgā ienāk padomju karaspēks un nekavējoties pārņem sakaru nozares vadību.
1955. gadā izveido Latvijas PSR Sakaru ministriju, kas pārrauga arī pasta nozares darbību.
1965. gadā 1. oktobrī atklāj jauno Rīgas Galvenā pasta ēku Stacijas laukumā. Rīgas Dzelzceļa pastā uzstāda plūsmas līniju, kas no pārējām vēstulēm un pastkartēm atdala vēstules standartaploksnēs, dzēš pastmarkas.
1980. gadā Rīgas Dzelzceļa pastā uzstādīja vēstuļu elektronisko šķirošanas mašīnu un ieviesa sešzīmju pasta indeksus.
Pastnieka alga pilsētā
1. klases pastniekam – 65 rbļ.
2. klases – 60 rbļ.
3. klases – 55 rbļ. (klase bija atkarīga no stāža un kvalifikācijas)
Kas pastniekam somā?
Parakstīšanās rezultāti preses izdevumiem 1989. gada janvārī.
Laikraksti:
“Lauku Avīze”: 299 705 eksemplāru
“Cīņa”: 222 985
“Sovetskaja Molodež”: 215 298
“Padomju Jaunatne”: 212 002
“Literatūra un Māksla”: 101 667
“Sports”: 48 405
“Dzimtenes Balss”: 26 882
“Skolotāju Avīze”: 22 241
Žurnāli:
“Padomju Latvijas Sieviete”: 224 499
“Lauku Dzīve”: 189 313
“Liesma”: 149 373
“Skola un Ģimene”: 132 397
“Veselība”: 129 934
“Zvaigzne”: 55 491
Pastnieces atmiņas
Pastā gāja jautri
Alise Lagzdiņa, Ugāles pasta priekšniece no 1976. līdz 1989. gadam. Viņas atmiņas ir tik spilgtas, ka iemūžinātas Ugāles bibliotēkas izstādē.
“Un bija pasta apmaiņa ar vilcienu no rītiem un vakaros, un tad te bija septiņos ar kapeikām vilciens, un cikos man no Kaln skol bij jānāk, lai es varētu tikt uz vilcienu apmaiņu. Nedo Dievs, nokavēt! Minūt laiks ir, kamēr vilciens stāv, pa to laiku jāiedod savs dokuments, jāsaņem viss pasts. Nu ja viš tur ir tikai maišels un pārs paks – ta nekas, bet tajā laikā jau vēl sūtīj kīnofilms, metāl tādās četrkantīgās kārbās. Un sūtīj tiem vājredzīgiem lents – romāns, ko liek uz magnetafōn. Tikpat lielās kastēs gandrīz. Nāca ar pasta vagonu, un tad citreiz vilciens jau iet un met vēl tas pavadons no vagon ārā uz peron. Tad dažreiz bij jāiet trīs reiz pakaļ. Ta labi, ja stacijs dežurants pavaktej, ja viens pats aiziet uz to apmaiņ. Citreiz tur pie 30–40 liets bij jāsaņem un visa centrālā prese – “Pravda” un “Izvestij”. Un ta vēl vienu brīdi mums bija visa jūrmala klāt – tur šitie te Lielirbe, Mazirbe, Oviši. Un tur karspēk daļs, tur speciālā viņu “Za rodinu” un “Krasnaja zvezda”. Tas viss nāca ar vilcienu. Un tad, kamēr to visu atvelk un sašķiro, tad cikos es gāju mājās uz Kalnskolu? Un gar kapiem jāiet un brīžiem bail un ziemā… Un gāja un nebija grūti. Un savukārt mums bija liels – 22 cilvēku kolektīvs, bet visi bijām draudzīgi.
Un tad taču bija divas izdarībs – tas bij sestdiens talks – nu tas bij vien lustig padarīšan. Un, otrkārt, tie saucamie Oktobra svētki – tās bija vienīgās divas brīvdienas blakām – tad obligāt mums bij svētki! Vismaz reizi gadā mums bij kārtīgs baļļuks. Ar visiem tiem poniņpuikām kopā un ta Hariš spēlej ar akardeōn un Kraukļ Edmunds ar bajānu un visāds izdarībs. Mums bija tādi priekšnesumi – mēs dziedājām un dancojām un ko tik mēs tur nedarījām. Man vel bij, no Pašinsk Grišs salm cepur dabuj – es bij puik, kas pļauj sien. Un tad – dziedaj, bij ansambls… Un, protams, pēc tam klāti galdi un viss. Mēs pēc tam ar Strazdiņ Rasms satikās, viņ teic – bet nekur tik jautr nav gājs kā kādreiz pastā.”
