Pastrādāja tikai futbolisti 0
Rīgas Hanzas vidusskolā sagatavots viss nepieciešamais sporta speciālās klases atvēršanai, tomēr tā, visticamāk, jāatliek uz nākamo gadu. Šādā klasē jābūt vismaz 20 skolēniem, taču viņnedēļ bija pieteikušies tikai septiņi – visi no futbola saimes.
Bailes no jaunā
Hanzas vidusskola atrodas specklasei ļoti izdevīgā vietā, jo gandrīz vai ar roku sasniedzams Olimpiskais sporta centrs. Bijusi doma radīt apstākļus, lai 2000. gadā dzimušie septītās klases audzēkņi sportu varētu ērti apvienot ar mācībām.
“Skola tam sagatavojusies, taču specklasei nepietiek audzēkņu. Pagaidām pieteikušies tikai septiņi bērni, bet vajag vismaz 20,” teic Hanzas vidusskolas direktors Valdis Lapiņš. “Sākumā par specklasi ar abām rokām balsoja vairākas sporta federācijas, es pat sabijos, ka nevarēsim visus gribētājus pieņemt. Bet pastrādāja tikai futbolisti, un par to jāpaslavē “Metta”. Pārējie līdz darbiem netika.” Direktors secina, ka vecākus baida jauna kārtība – ko un kā tajā sporta klasē mācīs.
Tādēļ sportisti Hanzas vidusskolā pagaidām mācīsies parastajā klasē, bet tikšot domāts par individuālu mācību plānu, lai treniņiem tomēr var izbrīvēt vairāk laika. “Domāju, ka nākotnē specklases ideja radīs lielāku atsaucību, jo tas ir ļoti izdevīgi. Savulaik strādāju Rīgas 49. vidusskolā, kuras sporta klasē mācījās basketbolisti, kamaniņu braucēji, un bija labi rezultāti. Tagad gan tādas klases vairs nav, toties viņiem ir internāts,” piebilst Hanzas vidusskolas direktors. Specklases veidošana skolai neprasot papildu finanšu līdzekļus, esot vien vairāk darba jāiegulda mācību plāna izveidošanā. Skolēni apgūst tādu pašu mācību programmu kā pārējie, tikai citā dienas režīmā.
Futbola kvartāls
“Latvijā, cik zinu, nav futbola specklases, ja neskaita Babīti, kur notiek darbs ar pirmās līdz ceturtās klases bērniem. Bet tāda ir ļoti nepieciešama, jo talantīgākajiem futbolistiem dod iespēju septiņas līdz deviņas reizes nedēļā trenēties, netraucējot mācību procesam. Treniņš var būt no rīta, pārceļot stundas nedaudz vēlāk, un arī pēc tām. Viss process notiek vienuviet, nav jātērē laiks ceļam. Padomju laikos bija specializētās klases un tās deva ļoti lielu pienesumu Latvijas futbolam. Iekļūšanu Eiropas čempionāta 2004. gada finālturnīrā vairāk vai mazāk nodrošināja spēlētāji, kas bija gājuši cauri šai sistēmai – mācījās un trenējās kopā. Ja grib kļūt par labu futbolistu un spēlēt spēcīgās ārzemju līgās, jātrenējas daudz vairāk,” uzsver futbola kluba “Metta/Latvijas Universitāte” galvenais treneris Andris Riherts.
“Metta” ar vairāk nekā 600 audzēkņiem ir lielākā futbola skola Latvijā un nu jau oficiāli ieguvusi sporta skolas statusu. Droši vien arī aktīvākā un radošākā, jo šīs skolas vadītāji nākuši klajā ar ideju veidot specklasi. Viņiem izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Hanzas vidusskolu, kur šogad atklāts sintētiskais futbola laukums. Virslīgas komanda “Metta/Latvijas Universitāte” tajā aizvada mājas spēles. Tā esot lieliska vieta, kur izplesties, – līdzās ir 49. vidusskola ar futbola laukumu, Olimpiskais sporta centrs ar plašajām iespējām. Sakārtots futbola kvartāls pašā galvaspilsētas sirdī!
Hokeja piemērs
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Sporta un jaunatnes departamenta direktora vietnieks Edgars Severs atzīst, ka ministrija neapkopo ziņas par sporta specklasēm Latvijā. Pēdējos septiņos astoņos gados neviens neesot vērsies IZM ar lūgumu šajā jautājumā, un tas arī nav jādara – ja skola un attiecīgā sporta veida federācija vai klubi atrod kopsaucēju un ir vēlme, nav nekādu birokrātisku šķēršļu. Vienīgā mācību iestāde Latvijā, kur viss pakārtots sportam, ir Murjāņu sporta ģimnāzija.
Rīgā ir vairākas hokeja specklases – Ziemeļvalstu ģimnāzijā, no septembra būs arī Sergeja Žoltoka vidusskolā. Hokeja treneris Ēriks Miļuns specklases uzskata par vispareizāko iespēju “saražot labāku produkciju”. Arī viņš savulaik absolvējis hokeja specklasi. “Mums ilgu laiku veidojās tendence, ka veido hokeja specgrupas, taču tas nav optimālais variants, jo puikas mācās dažādās skolās.”
Basketbolā neesot nevienas specklases. Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Edgars Šneps, kādreizējais valstsvienības spēlētājs: “Mācījos Rīgas 47. vidusskolā, dzīvoju internātā. Klasē bija 30 bērni, bet basketbolu spēlējām deviņi – septiņi zēni un divas meitenes. Sportam nekas nebija pieskaņots, septiņos no rīta gājām uz treniņu, tad uz skolu un pēc stundām atkal uz treniņu. Varējām biežāk tikt zālē, lai papildus pastrādātu individuāli.”
Internātu sistēma ir nākamais līmenis. Šneps kā piemēru min Igauniju un Somiju, kur basketbolisti dzīvo valsts finansētos internātos. Latvija atkal atpalikusi. IZM veiktajā aptaujā, kuras pašvaldības būtu ieinteresētas ar valsts līdzfinansējuma palīdzību uzturēt internātus, atsaukušās vairāk nekā divdesmit. 2015. gadā šajā ziņā varētu notikt kādas aktivitātes, bet tās atkarīgas no valsts budžeta iespējam.
Arī Andra Riherta nākotnes vīzijā ir internāta veidošana, bet vispirms “jāpalaiž pirmie gājputni, jāizvērtē kļūdas un tad jāskatās tālāk”.
