Pastniekam jābūt arī mazliet detektīvam, atzīst sabilniece Skaidrīte Klismete 0
“Latvijas Pasta” rīkotajā konkursā “Mans pastnieks 2018” klientu balsojumā noskaidroti atsaucīgākie, komunikablākie un laipnākie uzņēmuma pastnieki un pasta nodaļu operatori katrā Latvijas reģionā. Kopumā kādai no nominācijām izvirzīti 1686 pastnieki vai pasta operatori, par kuriem kopumā saņemtas 8556 iedzīvotāju anketas. 5. marta “LA” numurā stāstījām par Zemgales pastniecēm, šajā reizē – par kurzemnieku atzītajām atsaucīgākajām un laipnākajām pasta darbiniecēm – pastnieci Skaidrīti Klismeti Sabiles pasta nodaļā un operatori Gitu Ziemeli Cīravas pasta nodaļā.e
“Šī ir mana pilsēta!”
“Sabilē mani visi pazīst. Vienam saku – čau!, citam: labdien, un eju tālāk,” Skaidrīte Klismete pastnieces darbam atdevusi vairāk nekā divdesmit gadus. Sākumā pastu iznēsājusi laukos, tagad viņas atbildībā ir pasta piegāde pilsētas iedzīvotājiem. “Cik cilvēku dzīvo Sabilē, es nezinu, bet pastkastīšu ir vairāk nekā seši simti,” Skaidrīte smej. “Cilvēki pastnieka darbā ir galvenais. Un sabilnieki ir jauki. Viņi man labos vārdus netaupa arī ikdienā, bez visām anketām. Tagad arī, zinot, ka mani darbā godināja, sagaidīja ar kūciņu.”
Labākās pastnieces nosaukumu Kurzemē Skaidrīte ieguvusi “Latvijas Pasta” klientu balsojumā. Sabilnieki savās anketās raksta: “Ir ļoti izpalīdzīga un vienmēr smaidīga, neskatoties, kādi laika apstākļi, lietus vai sniegs, vienmēr no viņas staro pozitīvisms”, “Jo cilvēks mīl to, ko dara! Un katru dienu mūsu pastkastītē presi un sūtījumus ievieto ar smaidu un lielu atbildību!”, “Smaids izsaka visu!”.
Skaidrīti sastopam pasta nodaļā, kur viņa ieskrējusi tikai uz mirkli. Velosipēds nolikts pie durvīm. “Es nebraucu, stumju ritenīti, lai nav viss jānes uz rokām. Ar ritenīti vieglāk,” pastniece atzīstas, neslēpjot smaidu. Ir dienas, kad soma ir pilna, – kad nāk vēstules, rēķini, bandroles, sīkpakas – tad darba diena ieilgst. Lai gan avīzes un žurnālus kādreiz tiešām abonēja vairāk, tomēr arī tagad presi lasot. “Tie, kas sūtīja, tie sūta arī joprojām. Nav jau kā senos laikos, kad vienam abonentam nesu pilnu somu ar žurnāliem, bet ir. Arī “Latvijas Avīzi” kas abonē, tie abonē nepārtraukti, neizlaižot nevienu gadu. Tikai sūrojas, ka avīze ļoti plāna kļuvusi, gribētos biezāku.” Vēstules gan mazāk sūta, lētāk ir piezvanīt.
Šodien pastnieka darbs ir vieglāks nekā kādreiz. Tagad, piemēram, ierakstītās vēstules izsniedz pret elektronisku parakstu ar digitālo pildspalvu. Taču nemainīgs ir viens – joprojām gadās, ka vēstulēm kā adresāts norādīts tikai vārds, uzvārds Sabilē. Bez ielas nosaukuma. Kad prasu, vai atrodat saņēmēju, saņemu atbildi – bet protams! Protams, pastniekam esot jābūt mazliet detektīvam, jāzina, kas, ar ko un kur, lai vēstule nonāktu pie adresāta. “Tā jau arī gadās, ka vēstules sūta, bet cilvēks tur vairs nedzīvo. Ja pastkaste pilna, jāsāk domāt. Es savējos zinu, ja kāds nav izņēmis presi, tad kaut kas noticis, jāiet skaidrot.”
Pastnieki nereti ir pirmie, kas ziņo, kādos apstākļos laukos dzīvo vecie, vientuļie cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība. Arī Skaidrītei darba gaitās nācies atrast onkulīti uz grīdas mirušu. Neviens nav iegājis, neviens nezina, tikai pastnieks…
“Pasts ievelk sevī, un, kas reiz sācis šeit, tas no pasta nevar aiziet,” atbild Skaidrīte, kad uzdodu jautājumu, kas viņu tik ļoti saista pastnieka darbā. “To jau jūt, ka cilvēki gaida. Tie ir manējie cilvēki. Viņi man ir kā ģimene. Varbūt par dažu es pat zinu vairāk nekā viņu radinieki. Šodien arī bija vēstulīte jāienes, un tad cilvēks man izkratīja sirdi, ko viņš vakar darījis. Un ir jāpaklausās. Katrs jau grib parunāties. Man patīk pastnieka darbs. Varbūt varētu arī tagad kaut ko citu atrast, tuvāk Laidzei, bet es tam vēl neesmu gatava. Cilvēki arī tam nav gatavi. Viņi man saka: tu tikai mūs nepamet. Jo viņi ir pieraduši. Un es jau arī. Varbūt izdosies kopā pensiju mums visiem sagaidīt,” smej Skaidrīte.
Pastnieka dzīvei esot arī plusi – katru dienu svaigā gaisā neatkarīgi no tā, kādi laika apstākļi. “Tā es noteikti sēdētu mājās un tādā salā, vējā, lietū ārā neietu. Tas dod rūdījumu. Un varbūt tāpēc vīrusi no pastniekiem bēg,” piebilst Kurzemes labākā pastniece.
Cilvēki grib parunāties
Cīravniece Gita Ziemele pastā strādā jau piecpadsmit gadus. Pastnieks pakalpojumus sniedz klienta mājās – pieved pensijas, preci, pieņem abonēšanu un visa veida maksājumus, izvadā presi un vēstules, bet operators dara visu to pašu, ko pastnieks, bet pasta nodaļā. Tā arī ir vienīgā atšķirība.
Cīravnieki savās anketās, balsojot par labāko pasta nodaļas operatoru, ir lakoniski un kurzemnieciski tieši: “Gita vienkārši ir labs cilvēks!”, “Tā tas vienkārši ir, viņai patīk darbs, ko dara!”, “Viņa ir ļoti zinoša”.
Kad piebraucam pie Cīravas pasta nodaļas, ir dienas vidus. Tobrīd klientu nodaļā nav, un aprunājamies par dzīvi pastā. Parasti rindas veidojas pirms svētkiem, kad cīravnieki sūta paciņas, gan arī tās saņem, uz mēneša beigām jāveic maksājumi, tad arī daudzi mēro ceļu līdz pastam. “Pastā ir forši strādāt! Man tas ir aicinājums. Es pat neesmu domājusi, ka varētu kaut ko citu darīt. Man patīk,” Gita priecājas arī par jauno kasi, kas ir ātrāka un ērtāka.
“Ienāk cilvēks, samaksā rēķinu, paprasa kādu padomu, kā, piemēram, kaut ko samaksāt vai kā avīzi dabūt ērtāk, tad kopā paskatāmies. Katrs kaut ko grib vai nu pateikt, vai paprasīt, pajokoties. Kad ir rinda, tad laika nav. Cilvēks, nākot uz pastu, grib būt drošs, ka var pie manis pienākt un dabūt atbildi. Nopērk telefona papildināšanas karti un palūdz, vai nevar ielikt telefonā. Interesējas, ko var nosūtīt. Ja ir līdz 1 kg, saku, ja vēlas, var par to pašu naudiņu vēl kaut ko pielikt klāt paciņai. Tāda sadarbošanās,” Gita stāsta par savu darbu.
Viņa atceras, ka reiz dažus kilometrus no pasta izšāvusi riteņa riepa un nācies apmēram 20 km noiet kājām. Izrādās, tajā pašā dienā arī kolēģei otrā iecirknī gadījusies tāda pati liksta. “Pirmajā dienā viss bijis svešs. Bija jāizvadā vēstules, avīzes. Lija lietus, ceļš bija uzburbis. Vienu pusi izbraucu, un tad iet ceļš pret kalnu diezgan tālu, pabraukt vairs nevarēju, man galvā tikai viena doma: kur esmu ielīdusi! Nākamo dienu negribot gāju, bet vēlāk jau iepatikās. Pēc tam jau tie riteņi arī bija modernāki, bija vieglāk.”
Ar laiku Gita iemācījusies arī nebaidīties no suņiem. “Ja sētā ir liels suns, saimnieks taču zina, ka nesīšu pensiju, tātad viņam nevajadzētu kost. Gadījās jau gan, ka viens otrs no slēptas vietas skrēja virsū, bet es riteni priekšā, iekodis neviens līdz šim nav. Pastniecei, kurai pabraukāju mazliet līdzi, mašīnai pārkoda riepas. Jauns suns, dusmīgs nebija, bet tā sanāca.”
Operatora darbā Gitas lielākais pārsteigums un gandarījums ir klientu atzinība. Pamanījusi “Facebook” kultūras nama meitenes ierakstu, ka Gita Ziemele no Cīravas ir vislabākā. “Nākamajā dienā pateicos par uzmundrinājumu. Bet gada labākā Kurzemes pasta operatora nosaukums tiešām ir pārsteigums!” Gita pateicas saviem cīraviešiem. “Viņi man vislabākie.”
