Pastniece par mīnu policijai ziņo tikai nākamajā dienā 0
Kad 4. decembra vēlā pēcpusdienā Madonas novada Liezēres pagasta pastniece Benita Lapiņa lika avīzi Lubejas ciematiņa Viduču māju pastkastītē, viņa ievēroja, ka tā nav līdz galam aizvērta. Tur atradās kaut kas līdzīgs bumbai!
“Bail nebija. Ieliku arī avīzi, tā mehāniski, kā jau piecus gadus to daru. Zvanīju uz pagastu policistam, bet, izrādās, mums sava policista nav. Tad pāris reižu mēģināju sazvanīt Madonas policiju, bet neveiksmīgi. Es jau nemaz nezināju, ka ir tāds tiešais telefona numurs policijai – 110. To man pateica tikai no rīta, kad aizgāju uz pastu,” stāsta B. Lapiņa. Kundzei par novēloto paziņojumu priekšniecība nav pārmetusi, tā neesot arī iepriekš instruējusi, kā šādos gadījumos jārīkojas, vienīgi ieteikusi, kā cīnīties ar nikniem suņiem.
Varēja sprāgt
Policija ātri noskaidroja iespējamo mīnas licēju. Tas izrādījās 52 gadus vecais Vladimirs (vārds mainīts), kurš dzīvo pārsimt metru attālumā pašvaldības mājas nelielā dzīvoklī. Kad tur ierādās policisti un munīcijas neitralizētāji, durvis bija ciet. Tāpēc tika izsaukts Liezēres pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Sirmais, kura klātbūtnē ar nestipru pleca uzspiedienu dzīvokļa durvis arī tika atdarītas. Bažas nebija veltīgas. Karavīri dzīvoklī atrada vēl vienu mīnu un artilērijas lādiņu.
“Vladimirs pirms kādiem pieciem gadiem pārcēlās uz šejieni no Rīgas un īrē no pašvaldības dzīvokli. Maz viņu redzēju, pēc pabalstiem uz pašvaldību nenāca, nekādu problēmu nebija. Pat nezinu, ko viņš darīja un vai maz dzīvoja uz vietas, bet par dzīvokli tos nedaudzos latiņus maksāja,” stāsta J. Sirmais. Visiem gan bijis zināms, ka Vladimirs sēdējis cietumā, bet ne par briesmīgi smagām lietām.
Vladimiru policija ātri vien noķēra, šobrīd patur apcietinājumā un komentārus nesniedz, kā vien to, ka viņam draud nopietns sods ne tikai par munīcijas uzglabāšanu, bet arī par draudiem vai slepkavības mēģinājumu. To, vai mīna tiešām ir sprādzienbīstama, noteiks ekspertīze.
Parasti šādus potenciāli sprādzienbīstamus priekšmetus karavīri iznīcina uzspridzinot, daudz nedomājot. Šoreiz mīna ir lietiskais pierādījums un glabājas Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas rotas teritorijā Ogrē betona pagrabā, kas pārklāts ar biezu zemes kārtu.
“Ja mīnā ir sprāgstviela – un nekas neliecina, ka tās tur nav –, tad mīna ir reāli bīstama. Tās gals ir nošķelts, redzams dzelksnis, turklāt bez atsperes. Mīna varēja no pastkastes nokrist zemē, dzelksnis detonētu kapseli, tā starpdetonatoru un tas savukārt pamatsprāgstvielu. Cilvēks būtu uz vietas beigts vai arī dažu minūšu laikā mirtu no noasiņošanas,” apgalvo NMN rotas komandieris kapteinis Oskars Lejnieks. Šādas 82 mm mīnmetēja mīnas PSRS plaši izmantoja Otrajā pasaules karā. Filmās bieži redzams divkājis ar pamatu kā pannu un stobru, pa kura galu liek iekšā mīnu. Šādas mīnas lietoja pret pretinieka dzīvo spēku. Sprāgstot mīnas korpusam, uz visām pusēm šķīst tā šķembas.
Drošības nolūkos jau atrašanās vietā Lubejā mīnai ap dzelksni tika uzlikts plastmasas apvalks. Uz Ogri to veda ļoti uzmanīgi. Lai pārbaudītu, vai mīnā ir sprāgstviela, ar speciālu aparātu tiks pārgriezts tās korpuss. Protams, ievēros visus iespējamos drošības pasākumus, cilvēki šajā procesā tuvumā neatradīsies, jo gadoties, ka griešanas procesā mīnas uzsprāgst.
Atriebība par sliktu kandžu?
Lubeja ir apdzīvota vieta ar 14 savrupmājām, kurās lielākoties dzīvo pensionāri. Aprunājoties ar dažiem, visticamākā šķiet vairākkārt dzirdētā versija, ka Vladimirs Viduču māju saimniecei vēlējies atriebties. Viņa jau pārdesmit gadu dzenot kandžu.
“Mans vīrs pirka, bet, kad nebija naudas, stiepa no mājas ārā visu, lai iemainītu to briesmīgo dziru, kas bija dažādās krāsās, kā runā, no visādām mežā plūktām zālītēm. Tagad vīrs ir miris. Vladimirs tai saimniecei remontēja māju, bieži dzēra un tad bija ļoti agresīvs, visus, ko satika uz ceļa, bez iemesla briesmīgi lamāja,” stāsta kāda Lubejas iedzīvotāja.
