Pastāvēs, kas pielāgosies? 0
Eiropā iestājusies piena pārprodukcija, tāpēc ražotāji, tirgotāji un tāpat atbildīgās valsts iestādes meklē risinājumus, reizēm visnotaļ neordinārus, lai pielāgotos situācijai.
Tā, protams, ir viena no neskaitāmajām sanitārās krīzes radītajām problēmām, kura neizbēgami skārusi arī piena produktu un it īpaši siera lielāko ražotājvalsti un patērētāju Franciju.
Likstas ar autentiskajiem produktiem
Ar krīzi saistītie piespiedu pasākumi, piemēram, sveramās produkcijas nodaļu aizvēršana lielveikalos, kas pirmajā mirklī šķiet nebūtisks ierobežojums, tomēr krietni ietekmē patēriņu. Jo minētajās veikalu nodaļās pircēji bija ieraduši iegādāties specifiskos lauku labumus, tai skaitā sierus ar aizsargātas cilmes vietas nosaukumu (ACVN) vai aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (AĢIN).
Šis produkcijas segments reģionos nodrošina darbu un ienākumus daudziem lauksaimniekiem, mikrouzņēmumiem, kā arī mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri turklāt cieta no vietējos produktus pieprasījušo restorānu un kafejnīcu slēgšanas valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa apstākļos, kad aizliegti arī brīvdabas tirgi, ko normālā situācijā labprāt mēdza apmeklēt tūristi.
Valsts institūcija (franciskais akronīms CNAOL), kuras pienākumos ietilpst aizsargātas cilmes nosaukuma piena produktu – četrdesmit piecu siera šķirņu, piecu sviesta šķirņu un divu veidu krējuma – popularizēšana un zīmolu izmantošanas uzraudzība (arī Eiropas un globālā mērogā), pagājušā mēneša vidū cēla trauksmi, ka šajā jomā specializējušos mazo uzņēmumu un zemnieku saimniecību ražojumu pārdošanas apjomi ir kritušies no septiņdesmit līdz pat simts procentu apmērā, kas “laikā no 15. marta līdz 30. aprīlim izpaudīsies apgrozījuma kritumā kā minimums par 157 000 000 eiro”.
Kaut patērētāji tagad dod priekšroku lētākai veikalu plauktos izliktajai fasētajai produkcijai, kuras iegāde ļauj izvairīties no liekiem kontaktiem un liekas uzkavēšanās hipermārketā, kopumā mazinājies arī pieprasījums pēc industriāli ražotajiem sieriem un lielas daļas citu pārtikas preču, kas labākajā gadījumā uzkrājas noliktavās. Tāpēc, piemēram, agrorūpnieciskā kompleksa milzis “Lactalis” pēc dažām ziņām pārtraucis vai grasās, izmantojot par iemeslu vai ieganstu arī sanitārus apsvērumus, pārtraukt piena savākšanu no zemnieku saimniecībām un lielfermām vai arī sācis diktēt daudziem nepieņemamas iepirkuma cenas.
Vectēvu metodes un atkāpes no normas
Taču “aizsargāto nosaukumu” daudzveidība ir vērā ņemams biznesa (eksporta) trumpis, kuru izspēlē arī lielražotāji, piemēram, izmantojot reklāmas kampaņās Francijai piedēvēto “tūkstoš sieru zemes” apzīmējumu. (Vai pat politiskajā folklorā iegājušos Šarla de Golla izteikumu, ka grūti pārvaldīt valsti, kur sieru šķirnes ir simtiem, kaut viņa it kā nosauktais siera šķirņu skaits dažāda ticamības līmeņa citātos atšķiras.)
Līdz ar to “patriotiskas” un “zaļas” auras apdvesto produktu saglabāšana iegūst stratēģiski svarīgu nozīmi un par mazajiem uzņēmumiem iestājas ne tikai CNAOL, bet arī lauksaimniecības ministrija, kas prasa pilsētu mēriem un prefektiem, cik tas iespējams, atvērt lielveikalu sveramās produkcijas nodaļas un brīvdabas tirgus. Bet Parīze jeb Elizejas pils prasa Eiropas Savienības finansiālu palīdzību. Taču to prasa arī Vācija, kura ir daudz vairāk orientēta uz lauksaimniecības produkcijas industriālo ražošanu Amerikas tipa lielfermās – ražošanas veids, kurā eiropieši gan nav pārāk konkurētspējīgi kaut vai pieejamo platību dēļ.
Pagaidām īstenotie pasākumi ir pieņemtie grozījumi specifikācijās, kuri publicēti pagājušās svētdienas “Oficiālajā vēstnesī”: uz noteiktu laiku pieļautas atkāpes no striktajām ACVN un AĢIN ražošanas normām (šīs atkāpes attiecas, piemēram, uz “Bleu d‘Auvergne”, “Comté”, “Saint–Nazaire”, “Fourme d’Ambert”), kas pieļauj izmaiņas tehnoloģiskajos procesos, tai skaitā iepriekš nepieņemamo produktu sasaldēšanu vai uzglabāšanu vakuuma iepakojumā, lai paildzinātu produktu derīguma termiņu.
Pieprasa atcelt birokrātiju
Zemniekiem tiek arī ieteikts pievērsties agrāk mājražošanā plaši izplatītajām pārstrādes metodēm – atcerēties par separatoriem, sviesta ķērnēm vai varbūt dīkā stāvošajām jogurta pagatavošanas iekārtām, lai pēc iespējas piens būtu izmantots mājsaimniecībās uz vietas.
Vai atcerēties laikus, kad zemnieku saimniecības pārdeva savus produktus tuvējās apkārtnes, vismaz tuvējo ciematu klientiem. Pamudinājumam būtu vēlams atcelt dažādus juridiskas dabas un birokrātiskus šķēršļus, kas gan vairāk atkarīgs no vietējās vai reģionālās administrācijas, kura savukārt met acis uz valdības pieņemtajiem lēmumiem (tie patiešām ieviesuši dažādus atvieglojumus). Vai galu galā – uz Eiropas Komisijas ieteikumiem.
Grūtības vairāk vai mazāk izjūt visas nozares, tāpēc ES dalībvalstu lauksaimniecības ministri 17. aprīlī nāca klajā ar kopīgu deklarāciju, kurā aicināja iedarbināt Kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros pastāvošo drošības tīklu – TKO jeb Tirgu kopīgo organizāciju, kas paredz nepieciešamības gadījumā īstenot valsts intervenci, privātās preču uzglabāšanas atbalstu un citus stabilizācijas pasākumus.
Patiesībā stāsts, ja vispārinām un atmetam sīkas detaļas, ir par galvenajiem jautājumiem – ko ražot, kādā kvalitātē, cik daudz un kam. Atbilde uz tiem būs jāsniedz Eiropas valdošajiem politiķiem, spriežot par kopējās lauksaimniecības politikas un Eiropas Savienības kā tādas nākotni.
