Aivars Eipurs: Pastāvēs, kas neapsēdīsies 0
Virsrakstā minēto filologu joku sestdien svētku reizē izteica ilggadējā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes dekāne Ilze Rūmniece.
Bija jau arī, kas pastāv, jo salidojumā – par godu LU simtgadei un gaidāmajiem jurģiem uz LU Rakstu māju Pārdaugavā – bija reģistrējušies vairāk nekā 400 dažādu studiju programmu absolventu, no latviešu filologiem līdz žurnālistiem, kas arī studējuši šajā mājā, un Āzijas valodu pētniekiem.
Tas ir vairāk, nekā Visvalža ielas 4a zāle jeb 401. auditorija spēj uzņemt, tāpēc pāris ekrānu tika izvietoti ārpus tās.
Svinīgā daļa ar priekšnesumiem bija sirsnīga un pacilājoša. Protams, dziedājām arī studentu himnu “Gaudeamus igitur…”. Atcerējos pantiņu jauno studentu ģimeņu sakarā: “Esam pāris varen dīvains/ Otra tāda nav nekur / Ne mums skapis, ne mums dīvāns – / Gaudeamus igitur.”
Svinīgajā sākumdaļā īpaši aizkustināja antīko valodu speciālista un mūziķa Ingara Gusāna divas latgaliešu valodā dziedātās dziesmas, kā arī manas ārzemju literatūras vēstures pasniedzējas Tusneldas Celmiņas drastiskā vēstule pasākumam no slimības gultas 97 gadu vecumā.
Atceros, kā es, labs students šajā mācību priekšmetā, rīta agrumā uz eksāmenu ķerot, kas vēl “zaurējams”, palaidu garām acīm biļeti par Johannesu Beheru. To arī, protams, izvilku. Tusneldas kundze (“zinātniskā komunisma” laikos tā gan neteica) sarūgtinājumā par manu nezināšanu svieda man ar ieskaišu grāmatiņu. Silta atmiņa.
Cita starpā “pastāvēšana un neapsēšanās” galvenokārt bija domāta kā neapstāšanās ideju uzturēšanā un darbībā kādreizējo un esošo studentu paaudzēs.
Biju aizgājis uz salidojumu, jo vispirms gribēju atdot godu un atvadīties no šīs ēkas, kura septiņdesmitajos gados bieži slīdēja garām vilciena logam, iebraucot Rīgā no Limbažu puses ar vilcienu, kas tolaik kursēja no Alojas, tajos rītos, kad nebiju Tālivalža ielas kopmītnē. Un tad skrēju pēdējā brīdī, lai nenokavētu, bet dīvainā kārtā nekad cauri pagalmam, kuru bieži izmanto vēlākos gados – pērn zinātnieku naktī tur pats jāju uz ēzeļa.
Šoreiz pagalmā bija varenas aktivitātes. Ugunskurs, dažādu gadu studentu ēverģēlīgas atmiņas, priekšnesumi, loterija. Turpat dabūju arī gabalu no milzīgā “Dekānu kliņģera” – kliņģera par godu LU HZF 100 gadiem, jo ir pareizi saistīt šo fakultāti ar LU pirmsākumiem 1919. gadā.
Kad pirms pasākuma iegāju vestibilā, lai reģistrētos, tad gan apjuku – tik daudz sieviešu galvu visdažādākajās matu krāsās!
Un tik daudz roku gadu gredzenos, kuras parakstās reģistrācijā. Gribēju jau laisties prom, bet tad pavēlēju sev palikt – vai tad es lielu daļu sava mūža neesmu bijis sieviešu kolektīvos? Un es paliku. Sāku saskatīt arī pa kādam vīrietim.
Vai gribēju kādu satikt? Droši vien. Vai kādu konkrēti? Nezinu. Pasniedzējas laiku pa laikam satieku, jo esmu ar šo nozari draugos. Manas mīļās – Ināra Ķemere (latīņu un sengrieķu valoda) un Irēna Krēsliņa jeb “Grendelis” (angļu valoda) jau aizsaulē. Īpaši necerēju satikt un arī nesatiku nevienu no mūsu, latviešu filologu L2 grupas, jo pirms mēneša 21 cilvēks no kādreizējiem 25 bijām tikušies jaukā salidojumā Slokā pie grupas biedra, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša.
Domāju, ka īpaši priecīgs šis pasākums bija tiem, kuri jau iepriekš sarunājuši satikties ar saviem studiju biedriem, lai kopīgi pasēdētu arī šim nolūkam ierādītā auditorijā. Ja visiem būtu ienācis prātā atbraukt, ko tad? Tas jau būtu fantastikas žanrs.
Gan jau pasākums ievilkās līdz vēlai naktij, jo bija taču paredzētas karaoke un dejas. Aizgāju agrāk, jo bija bailes – ja nu piemetas mānija izdancināt visas klātesošās kā skolas laikā?
Kā man eksāmenā teica pasniedzējs Baumerts (vārdu neatceros): “Jūs man izskatāties pēc tāda ballīšu skrējēja!” Viņa priekšmets laikam saucās “PSRS vēsture”. Jo PSKP vēsturi pasniedza lāga Aivars Beika – ar Jāņa Fabriciusa frizūru. Divi dažādi “sviesti”!
Paliec sveika, pelēkā ēka Visvalža ielā 4a! Pa šiem gadiem smadzeņu pelēkās vielas Tevī bijis neaptverami daudz!
