Pārdomas par faktu, ka Latvijā svešvalodu apguve notiek jau 1. klasē 23
Autores: DZINTRA HIRŠA, valodniece, filoloģijas doktore; INGRĪDA STRODA, publiciste, komunikāciju maģistre
No šā gada 1. septembra Latvijas skolēni jau no pirmās klases sāk mācīties pirmo svešvalodu. Principā valodu apguve no pirmās klases vai bērnudārzā nav nekas slikts. Šobrīd Latvija faktiski ir pirmā Baltijas valsts, kas tā dara, jo lietuviešu bērni svešvalodu mācoties no otrās klases, bet igauņu bērni – galvenokārt no otrās, kaut gan ir atļauts mācīt arī no pirmās klases. Latviešu ilgi koptajam sindromam, ka arī krievu valoda ir jāprot un bez tās – ne soli, ir nākusi klāt patiesa vajadzība pēc angļu valodas. Tas arī noteicis lēmuma pieņemšanu par svešvalodu apguvi no pirmās klases. Tomēr ieskatīsimies mazliet valodas situācijā Latvijā, lai varētu prognozēt, kādus augļus nesīs šis lēmums.
Nopietnas problēmas ar latviešu valodu
Nesen kādā televīzijas raidījumā, kur runāja arī par bilingvālo apmācību krievu skolās, kāds zēns stāstīja, ka ir grūtības saprast, piemēram, matemātiku vai fiziku latviski. Bērni izlasot tekstu grāmatā, kas ir krievu valodā, un tikai tad saprotot, ko tas nozīmē latviski. Daudzi bērni savukārt apgalvo, ka to, ko skolotājs stāsta latviski, viņi nemaz neklausoties. Kad runāšana esot krievu mēlē, tad gan. Kādā valodā atbildot? Nu, protams, krieviski. Tie ir tādi sīki fakti, taču tie ļauj domāt, ka latviešu valoda netiek iemācīta pietiekami labi. Tā tiek mācīta nevis kā valsts valoda, bet kā svešvaloda.
Atstājot malā valodas mācīšanas metodiku, var teikt tikai to, ka svešvalodas mums vairs nav svešas, bet nopietnas problēmas ir ar latviešu valodu. Latvijā ir daudz ārzemju firmu, kuru darbiniekiem ir vajadzīgas attiecīgo valstu valodas zināšanas. Un tas ir normāli, jo šīs zināšanas cilvēkam ir nepieciešamas darbā. Bet mēs šobrīd runājam par valsts valodu, un darba devējam ir jāievēro Latvijas likumi, kuri nosaka, ka arī darba ņēmējs ir cilvēks. Darba ņēmējs atrodas savā valstī. Viņam obligāti ir jāprot un jālieto valsts valoda attiecībās ar savas valsts iedzīvotājiem, un viņam ir arī tiesības neprast kādu svešvalodu, ja darba pienākumos neietilpst funkcijas, kurās šī svešvaloda jālieto. Starp citu, mums ir zināms cilvēks, kurš prot 15 valodas, bet savulaik neprata angļu valodu, jo tā viņam darbā nebija nepieciešama. Bet mēs zinām arī, ka šī norma Latvijā bieži vien nedarbojas un pamattautas valodas tiesības tiek ignorētas, proti, valodas lietošanas sfēra tiek diskriminējoši sašaurināta.
Daži skolotāji apgalvo, ka bērni līdz astoņu gadu vecumam svešvalodu apgūst dabiski, tāpat kā dzimto valodu. Vēlāk šīs dabiskās valodas apguves iemaņas zūdot. Tomēr jāatgādina, ka cilvēkiem ir dažādu veidu atmiņa: mehāniskā, analītiskā utt. Smadzenes dažādi uztver valodu, skaņas un visu pārējo. Pieņemsim, ka no pirmās klases bērnam angļu valoda tiktu mācīta Dānijā. Un kāpēc gan ne, jo tur taču nav tādu valodu koeksistences problēmu kā Latvijā! Dāņi ikdienā atrodas savā valodas vidē, bet Latvija joprojām atrodas ļoti lielā krievu valodas ietekmes sfērā. Turklāt ietekme ir ne tikai ikdienas dzīvē, bet arī mūsu informatīvajā vidē. Vecāki priecājas, ka bērnam ir labas sekmes svešvalodās, bet, kad jautā, kādas tās ir latviešu valodā, izrādās, ka bieži vien tās ir daudz sliktākas nekā svešvalodā. Principā tā ir nenormāla parādība, bet mēs par to priecājamies.
Kādā valodā ir “CēsuLight”?
Kad notiek divu tik spēcīgu – nevis daudzu! – valodu spiediens uz latviešu valodu, kļūst baisi. Paskatieties uz pasākumu, firmu, ansambļu un pat filmu nosaukumiem! Brīžiem gribas vaicāt – kādā valodā tas nosaukums ir? Jo puse nosaukuma ir svešvalodā, puse – latviski. Attieksme pret valodu ir pavirša. Tā valoda, kas parādās dažādos nosaukumos, faktiski ir cilvēka identitātes izpausme vidē. Kas veido mūsu domāšanu un identitāti? Viens no visspēcīgākajiem faktoriem, protams, ir vide. Kā mēs vidi piemēslojam ar plastikātiem, pudelēm un nez ko vēl, tāpat mēs Latvijas vidi piesārņojam ar svešvalodām tajos gadījumos, kad tas nemaz nav vajadzīgs. Piemēram, kādus nosaukumus mēs dodam Latvijā radītiem ziediem, augļu šķirnēm? Krieviem tie ir krieviski ar latīņu burtiem, frančiem – franču valodā, bet latvietim noteikti vajag svešvalodā. Nesens piemērs. Augļu koka šķirnes nosaukumā krievu vārds bija pirmais, bet otrais bija latviskais “Salaspils”. Kādā valodā ir “CēsuLight”? Lasi un brīnies! Tāpat – kāpēc mēs vārdu “kafejnīca” jeb “kafe” nerakstām ar “k”, bet māžojamies ar “cafe”? Visi ārzemnieki šo vārdu un daudzus citus rakstībā līdzīgus taču saprot. Daudzos nosaukumos sugasvārdi tiek rakstīti ar lielo burtu kā mūsu rakstības pirmsākumos. Masveidīgi notiek ģenitīva diskriminācija. Nē, mums galvenais ir aizmest sevi, savu patību prom un tad justies apmierinātiem par piederību lielajai pasaulei!
Daudziem pasākumiem, kas ir tikai Latvijas pasākumi, nosaukumi ir angļu valodā. Uz kāda pamata? Tikai starptautisko pasākumu nosaukumi varētu būt angļu valodā. Dažu būvniecības projektu nosaukumus tikai ļaunā murgā var nosapņot. Tikko visi cīnījās par pilsētas robežzīmi “Rīga”. Bet tas bija elementārs, varbūt gan arī apzināts pareizrakstības pārkāpums. Turklāt tā ir ne tikai nevīžība pret latviešu valodu, bet arī tūristu dezinformācija par pilsētas nosaukumu. Kur atrodas Riga? Respektīvi, ir elementārs likuma pārkāpums, bet pie mums par to notiek diskusija!
Negrib skatīties latviešu kanālus
Par valodu lietošanu plašsaziņas līdzekļos. Latvijas Televīzijā tiek veidots televīzijas kanāls krievu valodā. Protams, cilvēkiem ir jādod patiesa informācija, bet Latvijas iedzīvotāji – labāk vai sliktāk – visi saprot latviešu valodu. Nevajag viņus uzskatīt par muļķiem, kas nevarētu runāto tekstu noklausīties valsts valodā. Bet cita lieta ir tā, ka viņi negrib skatīties latviešu kanālus. Ir jābūt spēcīgiem latviešu kanāliem, lai viņi tos skatītos, bet Latvija nav spējīga konkurēt ar Krievijas TV kanāliem, tāpēc tā vienkārši ir naudas nelietderīga izmantošana.
Jau vairākus gadus saņemam informāciju, ka, piemēram, Latgales iedzīvotāji ne visur var redzēt Latvijā raidošos televīzijas kanālus. Uzņēmuma “Lattelecom” speciālisti teic, ka tajā pusē trūkstot tikai dažu torņu, jo viss pārējais esot. Kas traucē to visu sakārtot līdz galam?
Valstij nelojālie nedrīkst strādāt skolā
Otrs spēcīgais valodas apguves instruments – skolas. Izglītības ministrija tagad runā, ka skolotājiem jāmāca latviešu valoda, lai viņi varētu strādāt, piemēram, bilingvāli. Jautājums – kā ministrija visus divdesmit neatkarības gadus ir koriģējusi cittautiešu skolotāju zināšanas valsts valodā? Vai skolā drīkstēja strādāt cilvēki, kas lāgā neprot latviešu valodu? Kad savulaik tika ierosināts, ka šie cilvēki ir jāatbrīvo no darba, atbilde skanēja – bet viņš ir labs skolotājs. Turklāt arī pašvaldības, kas atbildīgas par savām skolām, bieži piesedza šādus gadījumus. Šī tendence, kad runa ir par latviešu valodu, šķiet, saglabājusies vēl pat šodien.
Turklāt Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) gauži vāji ir kontrolējusi krievu skolas. Pirmkārt, kad kontrolē saturu, pedagogu kvalifikāciju, viņu pedagoģiskā darba audzināšanas rezultātus – vai nav redzama skolotāja ideoloģiskā nostāja? Vai skolā var strādāt tādi kā Rafaļskis, kas pat atklāti paziņo, ka ir nelojāls Latvijai? Cilvēki, kas ir nelojāli valstij, nedrīkst strādāt skolā, ja mēs runājam par vienotu izglītības sistēmu neatkarīgajā Latvijas valstī. Vai tad brīnums, ka skolēni zināmos datumos iet pie Latvijas okupāciju slavinošā pieminekļa? Kurai valstij skolēns tiek audzināts? Kā var būt situācija, ka Krievijas vēstniecība bez saskaņošanas ar IZM dala krievu skolām grāmatas, kuras ataino Otrā pasaules kara notikumus no Krievijas pozīcijām? Mēs, protams, gribam būt ļoti “saprotoši” un atkal spekulējam ar uzskatu dažādību. Kāpēc Latvijā vēsture vairs nav vēsture (arī kā zinātne), bet kļuvusi par viedokli, ka fakti vairs nav fakti, bet mums ir viedoklis par faktu?
Šodien, izvērtējot izglītības reformu, jāatzīst, ka 2004. gadā panāktais kompromiss par mācībvalodu proporcijām krievu skolās tomēr nav devis to rezultātu, kāds varēja būt sagaidāms. Protams, bija milzīga pretestība, kas izpaudās pat kā ministrijas durvju dedzināšana, bet, ja šī pretestība toreiz būtu pārvarēta, šodien ne tikai latvieši, bet visa Latvijas sabiedrība būtu ieguvēji. Segregācijas galvenais bastions būtu pamatīgi satricināts. Patlaban vismaz panākta vienošanās, ka no 2018. gada Latvijas valsts skolās palielinās valsts valodas lomu. To, mūsuprāt, varētu izdarīt jau no 2016. gada. Vajadzīga tikai griba un politiskā pēctecība. Nedrīkst spekulēt ar izglītību, nepārtraukti mainot politisko vadību.
Žurnālista ķirurga skalpelis
Valodas jautājums tieši attiecināms uz vēl vienu specialitāti, kuras diplomu iegūst augstskolā – uz žurnālista profesiju, jo žurnālista vienīgais ķirurga skalpelis ir vārds – gan rakstītais, gan runātais. Nav runa par pilnīgi sterilu valodu, bet gan vienkārši par labu latviešu valodu. Īpaši tas ir jāievēro sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, jo tie veido valodas vidi sabiedriskajā telpā.
Daži piemēri. LTV1 nesen parādījies jauns raidījums “4. studija”. Vienā no pirmajiem raidījumiem jauns žurnālists stāsta: lai starppilsētu autobusos Latvijā pārvadātu divriteni, nepieciešams “čehols” (šajā gadījumā, tulkojot no krievu valodas, – pārvalks). Šis dīvainais priekšmets vairākkārt tiek minēts visa kadra garumā. Tātad – nav nejauši. Varbūt programmas vadītāji varēja, to redzot un dzirdot, atvainoties skatītājiem, ka jauns žurnālists, kuram vēl pie latviešu valodas jāpiestrādā, lietojis t. s. tirgus valodu. Tālākais piemērs gan ir sastopams “Viasat” reklāmā, gan arī to sākuši lietot ziņu lasītāji TV3. Ja kaut kas notiek lēnām, mēs sakām – palēninājumā. TV3 ēterā dzirdam – “palēlinājumā”. Latvijas Radio, kuru uzskatām par augstas klases paraugu valodas lietošanā, arī grēko. Vienu rītu tiek pieteikts jauns kolēģis, kurš savu sakāmo sāk: “Nu, jāsaka to, kad…” Latvijas Radio gan līdz tādam līmenim nedrīkstētu nolaisties – trijos vārdos divas kļūdas.
Saiklis “kad” vietā un nevietā jau ir kļuvis tikpat kā par normu. Diemžēl tagad šo ceļu sāk iet arī žurnālisti. Tas nozīmē, ka jau minētais ķirurga skalpelis netiek pietiekami asināts.
“Tiek meklēts tekstu rakstītājs”
Vienvakar televīzijā politologs LU docents Ivars Ījabs smēja, ka viņš nezina, kas ir rakstījis bijušajam premjerministram Valdim Dombrovskim Ziemassvētku un Jaungada uzrunas, bet tās esot bijušas “briesmīgā latviešu valodā” un izskatoties, ka būtu jāsludina – tiek meklēts tekstu rakstītājs. Bet raksta taču preses sekretāri – žurnālisti vai sabiedrisko attiecību speciālisti! Turklāt, runājot par “runājošajiem žurnālistiem”, ir taču zināms, ka teikuma jēga mainās no tā, kuru vārdu viņš uzsver. Šimbrīžam liela daļa žurnālistu, piedodiet, runā vai lasa tekstu bezjēgā.
Interesanti, ka televīzijā biežāk apsmej tos cilvēkus, kas neprot angļu valodu. Tātad – svešvalodu. Bet ne vienmēr apsmietajam cilvēkam būtu jāzina angļu valoda tādā līmenī kā latviešu valoda latviešu žurnālistam vai krievam, kas ir ievēlēts Latvijas Saeimā. Dažādiem cilvēkiem latviešu valodas zināšanas ir dažādās pakāpēs, bet kopumā latviešu valodas kā valsts valodas līmenis Latvijā ir diezgan zems. Normāli būtu, ja latviešu valodas prasme ar katru gadu uzlabotos, bet pie mums tā bieži vien krītas – kā tas, piemēram, ir ar skolotājiem, kam atestācijas pagarinājums tika piešķirts vairākkārt un tagad atkal esot jāmācās, turklāt vienotas izglītības sistēmas ietvaros. Un kā tad ir ar citu profesiju pārstāvjiem, kas atestāciju kārtojuši pirms 10 – 20 gadiem?
Ja kurmis rok no rīta, tad…
Arī latviešu valodas mācību grāmatas un darba burtnīcas mazākumtautību skolām dažreiz ir diezgan dīvainas. Piemēram, pagājušajā gadā 5. klases skolēnam mājas darbā bija apjomīgs uzdevums, lai pateiktu un uzrakstītu, kas notiek “… ja kurmis rok no rīta, tad…, ja kurmis rok tuvu mājai, tad… ja kurmis rok, tad…”. Un tā kādi 7 – 8 varianti. Latviešu bērns, ja viņš ir pilsētnieks, noteikti nezinās, kas notiek šādos gadījumos. Viņš, ļoti iespējams, pat šādus ticējumus [vai tur vispār ir runa par ticējumiem?] nav dzirdējis. Bet vēl jo dīvaināk šādu uzdevumu likt uzrakstīt cittautībniekam. Ko vispār grāmatas sastādītāji gribējuši, lai bērns atbild?
Un kāpēc, skolu beidzot, absolventam cittautībniekam jāzina vārda “tupesis” skaidrojums, ja no mūsu uzrunātajiem aptuveni 50 latviešiem tikai viens (!) zināja, ka tas nozīmē mazu, apaļu siena vai salmu kaudzīti? Tas ir kurzemnieku vārds, bet arī latviešu bērni to sen vairs nezina. Skolotājiem, tostarp grāmatu sastādītājiem, būtu jāvērtē, cik tālu arī literatūrā var atkāpties pagātnē, jo šodien taču ļoti daudzu reāliju vairs nav. Bērniem sākumā jāmāca aktīvā, nevis pasīvā leksika.
Taču nevar krist arī citā galējībā: ir bijuši gadījumi, kad skolotāji pieprasa no rakstītā teksta izdevniecībā izņemt ārā vārdu “alus”, jo, lūk, nedrīkstot popularizēt dzeršanu. Kā saka, komentāri lieki.
Vai varam atļauties tādu greznību?
Tāpēc, izvērtējot valodas situāciju Latvijā šobrīd un salīdzinot ar valodas situāciju Igaunijā un Lietuvā, kur nav bijis referendums par otru valsts valodu, uzskatām, ka Latvija, kur līdzās visam iepriekš teiktajam un daudz nepadarītajam ir spēcīga divu galētājvalodu (angļu un krievu) ietekme, nedrīkstēja atļauties tādu greznību kā mācīt kādu svešvalodu no pirmās klases. No trešās klases – tas būtu pilnīgi pieņemami. Bet pats svarīgākais nacionālās politikas uzdevums – jānostiprina latviešu valoda gan kā dzimtā valoda, gan kā valsts valoda, un tas jādara no pirmās klasītes, pastiprināti mācot latviešu valodu katru dienu.
Ar valodu ir tāpat kā ar uzturēšanās atļaujām – tuvākajā laikā svešvalodu pārsvars pār latviešu valodu iepriecinās uzņēmējus, politiskos spekulantus un vecākus, bet ilgtermiņā nonāksim pie lielāka latviešu valodas lietojuma sfēras sašaurinājuma, lielām valodas kvalitātes problēmām, identitātes deformācijas un izpārdotas Latvijas zemes, kur noteicēji būs tās īpašnieki, bet latvieši varēs atkal atgriezties kalpu kārtā, kā tas šur tur jau notiek.
Tomēr ne visi savu valsti liek uz tirgus svariem. Nacionālo uzņēmēju padomes valdes priekšsēdētājs Oskars Dzirkalis, jautāts par līdzekļu vākšanu latviešu valodas mācīšanai Īrijā un Lielbritānijā (padome šajā sakarā atvērusi kontu), “Latvijas Avīzei” savulaik teica: “Izjūtam atbildību par valodas nākotni, jo valoda ir mūsu bagātība, kods, ar kuru nākamajām paaudzēm nododam informāciju par savu latvietību, kas nav tulkojama svešvalodā.” Un patiesi – ir lietas, kas nav tulkojamas svešvalodā.
