Pastaigas mežā, putnu dziesmas – tas ir skaisti, bet nedrīkst aizmirst, ka meži ir arī viens no svarīgākajiem balstiem Latvijas tautsaimniecībā 3
Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”
Paliec mājās! Ievēro divu metru distanci! Mazgā rokas! Šīs frāzes šobrīd skan kā mantra mūsu apziņā. Liekot domāt, kā no pasauli pārņēmušās slimības pasargāt pašam sevi, savus tuviniekus un draugus. Taču vienlaikus, glābjoties no vīrusa briesmām, neaizmirst arī par to, kāda būs dzīve pēc tam, kad šie uzbrukumi pierims.
Kāds ekonomiskais stāvoklis būs mūsu valstī? Vai uzņēmumi spēs izdzīvot un strauji atgriezties normālas attīstības gaitā? Tā kā Latvijā vairākums kokrūpniecības uzņēmumu atrodami Vidzemē, nolemju uz sarunu žurnālā Baltijas Koks šoreiz aicināt vienu no SIA 4Plus īpašniekiem Druvi Paegli.
Zvanu Druvim un mēģinu sarunāt tikšanos. Viņš ir Valmierā, es Saulkrastos! Rīga šobrīd nav ieplānota.
Urrā! Lai dzīvo internets! Mēs tiekamies Skype, un jāteic, saruna ritēja gluži tāpat kā aci pret aci birojā. Lūk, vismaz kāds jauns ieguvums no neparastās situācijas, kura liegusi mums doties vienam pie otra.
– Katru dienu mediji mūs plaši informē par pandēmijas norisi gan Latvijā, gan arī visā plašajā pasaulē: cik saslimuši ar jauno vīrusu, cik apsekoti, cik miruši. Taču visai skopas ir ziņas par mūsu tautsaimniecības situāciju. Kā šajos apstākļos izdzīvo uzņēmumi? Vai tie zaudē savus ierastos eksporta tirgus? Vai atlaiž darbiniekus? Kā ir ar uzņēmumu 4Plus ? Kas notiek abās ražotnēs – gan Valmierā, gan arī Alūksnē?
– Šobrīd dzīvojam ar tādu kā nobīdes reakciju, jo faktiski jau vēl nekādas būtiskas izmaiņas neizjūtam. Pirmais ceturksnis pagāja sezonai raksturīgā līmenī. Priekšnojautas gan brīdina, ka būs kaut kāds kritums. 26. martā jau aizvērās Itālijas tirgus. Uz turieni gan eksportējām nelielu apjomu, tomēr arī tas mums bija nozīmīgi. Ar pārējām valstīm – Vāciju, Skandināviju, Centrāleiropu –, kur sūtām savu produkciju, sadarbība turpinās.
Vakar saņēmām pirmo vēstuli no pietiekami liela, ilggadīga un stabila klienta, kurš paziņoja, ka viņu darbība ir samazināta un uzņēmums pāriet uz triju dienu darba nedēļu. Darba apjoms noslīdējis līdz 60% no normālā režīma. Arī citiem ir parādījusies neliela nervozitāte, viņi vēlas samazināt savu pasūtījumu daudzumu. Viņi, tāpat kā mēs, ir absolūtā neziņā. Ja kāds cilvēks norāda, ka zina kā būs, tad tā ir zīlēšana zvaigznēs.
Daudzi negrib ieiet grūtā brīdī ar lielu noliktavu, vēlas naudu turēt pie sevis. Tā jau ir ābece, pēc kuras visi vadās. Teikt, ka šajā brīdī kaut kas būtiski ir mainījies, nevar, bet intuitīva sajūta ir, ka pārmaiņas būs un ļoti drīz.
– Vai tu pieļauj varbūtību, ka tirgi var apstāties pavisam, ka ražošana būs jāaptur un jāatlaiž strādnieki? Vai arī mēģināsiet viņus noturēt dīkstāvē, saņemot kādu valsts atbalstu?
– Pagaidām ir grūti saprast, par kādu samazinājuma apjomu var būt runa. Domāju, ka tad tās varētu būt solidāras sarunas ar darbiniekiem par konkrētu darba laiku. Risinājumi būs visdažādākie. Mēs noteikti skatīsimies, ko varam izdarīt, lai saglabātu darbiniekus.
Kādreiz šie laiki mainīsies, un krīze, kas uznākusi, nav ekonomiskā krīze. Tā ir visu pasauli pārņēmusi slimības nelaime. Arī no uzņēmuma atbildības viedokļa ir svarīgi, lai savi cilvēki būtu ar kaut kādiem ienākumiem. Iespējams, tie būs mazāki, nekā parasti, taču vadībai ir jādomā, lai kāds nepaliktu bez maizes. Cilvēki jau tāpat būs vajadzīgi.
– Vai uzņēmumā bija paredzēti kādi attīstības plāni, kas tagad var apstāties?
-Mums gan Alūksnē, gan arī Valmierā jau gadiem attīstība notiek.
Mēs visu laiku investējam, un tas ir nepārtraukts process. 2019. gadā iesniedzām projektu, lai saņemtu Eiropas atbalstu. To mums apstiprināja, kaut gan izskatīšana bija ļoti ilga. Projekts tiek realizēts Alūksnē, ceru, ka vasarā pabeigsim. Tas ir viens no lielākajiem projektiem, kāds mums uzņēmuma vēsturē bijis.
Esam iecerējuši ražot jaunu produktu, un tas prasa ļoti lielas izmaiņas ražošanas procesā. Pēc šīm pārmaiņām šis process noteikti kļūs krietni vien efektīvāks, modernāks, labāk plānojams. Tur būs inovatīvas iekārtas, kādas nav vēl nevienam bijušas. Mēs esam tādi kā izmēģinājuma trusīši. Arī iekārtu ražotāji neko tādu vēl nav ražojuši.
Tāpat kā citi mūsu ražojumi, arī šis jaunais produkts taps no apses. Koncepts netiek mainīts, bet koks ir jāizmanto lietderīgāk un ir jākāpj augstāk pa pievienotās vērtības kāpnēm. Redzēsim, cik mums tā ideja būs dzīvotspējīga.
Lai šo projektu realizētu, būs jāpiedzīvo pietiekami daudzi izaicinājumi. Plānojot daudzkārt uz galda izskatās vienkāršāk nekā realitātē, kad sākas ražošana. Darot sastopies ar kādu jaunu lietu, kas nav paredzēta. Šobrīd viss izskatās cerīgi. Es tam ļoti ticu.
– Mūsu kokrūpnieki lielākoties ražo produktus no bērza, egles un priedes koka. Jūs visus šos gadus izmantojat tikai apsi, ko citi uzskata par mazvērtīgu koksni. Kāpēc šāda izvēle?
– Tas ir garš stāsts. Mēs ar partneri Askoldu Zelmeni jau studiju laikā augstskolā bijām nolēmuši dibināt kopīgu uzņēmumu un nodarboties ar kokapstrādi. Vienubrīd pat bijām nolēmuši privatizēt Valmieras mēbeļu kombināta Rūjienas cehu. Par laimi, to neizdarījām, jo sapratām, ka pieredzes ir par maz, lai tam ķertos klāt.
Pēc tam diezgan daudzus gadus nostrādājām sadarbībā ar AS Latvijas Finieris. No 1999. līdz 2004. gadam viņi bija arī mūsu uzņēmuma līdzīpašnieki. Mēs AS Latvijas Finieris bijām arī lieli kokmateriālu piegādātāji. Tāds kā bērzu koka iepirkšanas punkts.
Juris Biķis, kas toreiz bija AS Latvijas Finieris vadītājs, savus darbiniekus un arī tādus saistītos uzņēmumus kā mēs sūtīja pieredzes braucienos uz dažādām izstādēm, uz ārvalstu uzņēmumiem. Tur bija iespēja redzēt, kāda tā pasaule ārpus Latvijas izskatās. Es par šo pasaules loga atvēršanu vienmēr slavēju un saku paldies tieši AS Latvijas Finieris komandai.
Tas bija 1997.–1999. gads, kad daudziem Latvijā jau bija savas zāģētavas. Viņi zāģēja priedi, egli un jutās ļoti laimīgi. Viens otrs jau bija ticis pie lepna BMW auto. Šie zāģētāji domāja, ka tā būs mūžīgi.
Kad mēs aizbraucām uz Somiju vai Zviedriju, uzņēmumos skatījāmies slaidus un dzirdējām, cik pērn zviedru kronas viņi zaudējuši ar zāģēšanu, bet kā to atpelnījuši atpakaļ ar celulozes ražošanu. Tur tie skaitļi bija miljonos. Tad sākām saprast, ka ilgi tādā veidā, kā Latvijā strādā, svētki neturpināsies.
Faktiski tā arī notika: Latvijā ienāca skandināvu uzņēmumi, un mierīgais dīķis, kur kaimiņu gateri viens ar otru konkurēja, beidzās. Spēles noteikumi mainījās. Sapratu, ka nav jēgas nodarboties ar lietām, kuras var darīt lielie uzņēmumi. Jāatrod kāda niša, kas lielajiem ir neinteresanta.
Tā kā mums labi gāja ar baļķu iepirkšanu, pie mums tajā laikā daudzi nāca un lūdza: iepērc man, iepērc man. Un tad uzradās rūpnīca Komēta. Valmierā toreiz apsi nevarēja nopirkt, bet Alūksnē tā bija pieejama. Komēta no turienes tika apgādāta ar apsi.
Tajā laikā mums nebija ideju, ko vēl varētu no apses ražot, bet bijām pamanījuši, ka tā ir diezgan kvalitatīva koksne. Pamazām radās doma ražot produktus no apses.
Padomju laikā mums mācīja, ka radio izgudroja Popovs. Bet īstenībā tas Amerikā jau bija ātrāk izgudrots. Mums bija diezgan līdzīgi. Radās dažādas idejas, un likās, ka nezin ko esam izgudrojuši: par saunu materiāliem un citiem. Bet tad izrādījās, ka mēs esam tie Popovi, jo jau pirms mums daudzi bija iemācījušies no apses izgatavot labas lietas. Nebūtu godīgi teikt, ka mēs bijām pirmie pēdu dzinēji, bet kaut kur priekšgalā tomēr bijām.
Starp uzņēmumiem, kas strādā šajā jomā, mēs pirms gadiem desmit, piecpadsmit viens uz otru skatījāmies ar šķību skatu kā uz konkurentiem. Manuprāt, tagad mēs viens pret otru attiecamies kā kolēģi. Man tas īstenībā ļoti patīk. Man nav žēl, ka arī citiem iet labi. Konkurence mums ir tikai par resursu. Tā ir tāda standarta lieta.
Man patīk viena līdzība: deviņdesmitajos gados visi taisīja pārtikas veikalus. Mazā pilsētiņā uztaisa pārtikas veikalu, cits noskatās, ka tam iet labi, un pats arī bliež augšā. Un tad nevienam vairs neiet labi.
Mums ir kaut kā sanācis tā, ka pārstrādes pēdējos piecos gados veidojušās galvenokārt Daugavai šajā pusē. Kurzemē tomēr ir mazākumā. Tas ir saistīts ar to, kā ar tiem veikaliem. Redz, ka iet labi, un arī taisa augšā. Dīvaini, bet Kurzemē tā cīņa par resursu ir krietni mazāka nekā šeit, kur Vidzeme un Sēlija galvenokārt koncentrē šos pārstrādes uzņēmumus.
Kādus 20% no koksnes pērkam no valsts mežiem, pārējais nāk no privātajiem.
– Vai tu seko līdzi, kas notiek tiesību aktu jomā meža nozarē? Tagad dienaskārtībā ir jautājums par koku ciršanas caurmēriem.
– Šai diskusijai es sekoju līdzi, bet mēģinu netuvoties pārāk emocionāli. Man no malas izskatās, kaut pats arī esmu meža īpašnieks, ka sabiedrībā ir cilvēki, kas visās jomās uzdodas par speciālistiem.
Tad vienmēr viņi sadalās divās pusēs: vieni ir labie zaļie un otri ir ļaundari, pie kuriem netieši piederu arī es. Šīs grupas tiek polarizētas, un to starpā notiek cīņa. Man iekšēji ir sajūta, ka to cilvēku mērķi nemaz nav tik būtiski atšķirīgi. Bet pastāv cīņa par to, kurš spēs noskaņot sev par labu cilvēku prātus, kurš dabūs lielāku pūli.
Tie ir cilvēki, kas visās jomās uzdodas par ekspertiem, runā tā, it kā viņiem piederētu tā pareizā atbilde. Tie, kas viņiem nepiekrīt un neuzskata par patiesu šo viņu pareizo atbildi, ir ienaidnieki.
Domāju, tā ir liela sabiedrības daļa, kurai mežs nepieder, tomēr to mežu iedomājas kā sev piederošu. Bet tas mežs tomēr pieder kādam konkrētam īpašniekam. Tas ir viņa īpašums, tāpat kā automašīna un māja. Nepatīkamākais, ka bieži tiek apšaubīts arī šo cilvēku godīgums, kompetence, kaut daudzi no viņiem ir meža speciālisti.
Es ar izbrīnu skatījos televīzijas sižetu, kad Rīgā vienā parkā, kur auga līka blīgzna, viens kordiriģents, it kā sargājot dabu, bezmaz vai sējās kokam klāt, lai neļautu to nocirst. Iedomājos, vai tiešām, nozāģējot bojātu koku, daba tiks nopostīta? Man liekas, ka viņam vajadzēja paļauties uz kādu šajā jomā zinošāku cilvēku.
Ja es aiziešu un mācīšu, kā veidot dziesmu svētku repertuāru, viņš taču pateiks, ka no tā neko nesaprotu un lai nejaucos viņa darbā. Es paļaujos uz viņa kompetenci. Šajā dabas sargāšanas gadījumā viņš ir nevis dziedātājs, bet gan rūcējs meža korī.
Ja atgriežamies pie tagad izstrādātā likuma par koku caurmēriem, tur šis jautājums ir jāaplūko no vairākiem aspektiem. Ja vēsturiski likumdošanā ir bijis paredzēts, ka koku cērt noteiktā vecumā un kritērijs ir vecums, tad vajag iedziļināties un saprast, ka šodien mežs aug ātrāk. Tas nozīmē, ka mežkopis, to sasniedz, ieguldot darbu. Tā ir balva tiem, kas paveikuši šo darbu.
Mēs nevaram neko vispārināt, taču pārsvarā es redzu: tie laiki ir beigušies, kad meža īpašnieks bija tas ļaundaris, kas gribēja tikai ātrāk nonākt pie naudas. Cilvēki ir kļuvuši apzinīgāki, viņi grib apsaimniekot savu mežu. Secīgi darīt visus ar mežu paredzētos darbus, tostarp meža ciršanu un atjaunošanu.
Man arī ģimenē sieva no tēva mantoja mežu, kuram bija pienācis ciršanas vecums. Mēs to izstrādājām un ieguvām līdzekļus, kas bija krāti trīs paaudžu garumā. Daļa no šīs naudas tika atgriezta mežā, iestādot kvalitatīvus stādus. Lai tur aug tāds pats labs mežs.
Ir mainījusies meža īpašnieku struktūra: tie, kam vajadzēja naudu, sen to pārdevuši, un tagad ir īpašnieki, kas mežu redz ilgtermiņa attīstībā kā vērtību. Mežs ir viens no resursiem, kas pārdzīvos Covid-19, dažādas varas un laikus.
Labākais, ko esmu dzirdējis, ka egle 32 cm diametrā tiek izaudzēta 29 gados. Mums katram ir saprotams dārzs. Tur aug puķes. Tās izaugs skaistas un cēlas, ja tās ravēsi, kopsi un dosi mēslojumu. Tas pats ir arī ar mežu. Tas ir jākopj. Jāpazīst koku sugas un jāzina, ko katra no tām pieprasa. Tikai tad koki labi augs. Tāpat jāpapēta, kurā vietā kādu koku labāk stādīt, varbūt veidot mistraudzes.
Es ļoti gribētu, lai diskusijā starp šīm cilvēku grupām veidotos savstarpēja sapratne un lai visi spētu darboties vienā kopīgā virzienā, kur būtu sabalansēta gan dabas sargāšana, gan arī materiālie ieguvumi no tās.
– Tagad sabiedrībā un arī likumdevējiem virmo ideja par zaļu Eiropu un to, ka mums līdz 2050. gadam jāsasniedz zināmi zaļuma rādītāji. Tas izklausās labi, bet prasa lielus ieguldījumus, par kuriem neviens nerunā.
– Skaidrs, ka mēs šobrīd kā sabiedrība resursus tērējam vairāk, nekā vajag. Šeit iespējas pilnveidoties noteikti ir. Bet valstis jau nav vienādas. Mēs tomēr esam mežu valsts un atšķiramies no tām valstīm, kur to mežu nav vai ir daudz mazāk.
Ja cer, ka mūsu meži kļūs par rekreācijas zonu, kur cilvēki brauks atbrīvoties no depresijas, klausoties putnu skaņās, tas būtu ļoti skaisti, taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka meži ir viens no mūsu iztikas avotiem. Tāpēc nedrīkstam lielas platības Latvijā pārvērst par dabas parkiem un rezervātiem. Visam jābūt samērīgi un pārdomāti plānotam.
– Tagad Latvijā notiek teritoriālā reforma. Valmierai klāt nāks vēl daudzi citi novadi. Dīvaini, bet daudzi tiecas uz Valmieru. Vai saproti, kāpēc ir šī lielā tiece uz šo Vidzemes pilsētu?
– Kad bija vēlēšanas, man doma par teritoriālo reformu likās simpātiska. Priekšvēlēšanu reklāmās jau nekas vairāk par vārdu reforma netika minēts. Piekritu, ka ir novadi, kas ir pārāk mazi, un tas nav efektīvi.
Dzīvoju ar domu, ka reforma pēc būtības ir vajadzīga. Bet tad, kad sāku klausīties, kā tā reforma dažādās vietās tiks veikta, man radās šaubas. Sākumā taču jātiek skaidrībā, ko mēs gribam sasniegt, kas ir sasniedzamie mērķi. Es ticu, ka labiem argumentiem neviens nepretosies. Šeit tomēr diezgan autoritatīvi tika pateikts: mēs karti esam uzzīmējuši, un tā tas būs. Es negribētu pozicionēt: rīdzinieki un nerīdzinieki, bet man liekas, ka šis ir tas gadījums, kad cilvēki neizprot, kā tā dzīve reģionos notiek.
Kas ir lasījis rakstnieka Augusta Deglava romānu Rīga – burvīgu grāmatu, tad, ja precīzi atceros: 19. gadsimta 60. gados Rīgā dzīvoja 60 000 iedzīvotāju. Zinot, cik represijās un pasaules karos ir aizgājuši, un tagad skaits audzis, daudzi vairāk vai mazāk ir nākuši no laukiem. Tikai jautājums: vai tas noticis pirmajā, otrajā vai trešajā paaudzē.
Rīgai ir jābūt pateicīgai ikvienai mazākai lauku vietai. Ja cilvēki sāktu stāstīt, no kurienes cēlušies viņi paši un viņu senči, tad izrādītos, ka 70% cilvēku, ar kuriem mēs lepojamies, nāk no provinces.
Droši vien tai plānošanai jābūt harmoniskai, lai Latvija attīstās visos reģionos vienmērīgi. Tagad es domāju, ka nav mērķu, ir vienkārši uzzīmēta karte, cilvēku plūsmas nav ņemtas vērā, cilvēku intereses ir ignorētas.
Es dažiem pašvaldības cilvēkiem pajautāju: cik ļoti jūs interesē tāda apdzīvota vieta kā Vērsis tagadējā Mazsalacas novadā. Viņi pat nezināja, kur tāda atrodas.
Es esmu labās domās par savu Valmieras pašvaldību, kaut pats esmu nācis no Rūjienes. Tā ir mana dzimtā vieta, ar kuru es ļoti lepojos. Man patika doma par novadiem, divlīmeņu pašvaldībām. Valmiera atrodas ģeogrāfiski ļoti labā vietā, šeit 50 km rādiusā dzīvo 148 000 iedzīvotāju. Organiski līdz ar to Valmierai ir vilkmes spēks. Arī Valmierai zināmā mērā jābūt pateicīgai, ka apkārt ir visas šīs apdzīvotās vietas, kas dod lielu kopējo pienesumu.
Mans hobijs ir riteņbraukšana, un reizēm, kad braucu pa ceļu pulksten piecos pēcpusdienā, lai kurā virzienā no Valmieras skatos, redzu auto straumes abos virzienos. Tur ir ļoti liela satiksme.
Skaidrs, ka nevajag tik daudz to pašvaldību un deputātu, taču reformai jābūt ļoti pārdomātai un rūpīgi izvērtētai, lai tā nāktu par labu iedzīvotājiem.
– Latvijā valdība daudz un plaši šobrīd runā par ekonomikas glābšanu. Pieļaujot iespēju atbalstā ieguldīt, tiesa, pat aizņemtus miljardus. Tev, uzņēmējam, šīs runas un tām sekojošā rīcība šķiet pietiekama un saprātīga? Vai tas palīdzēs tautsaimniecībai atgūties?
– Mums jādzīvo ar domu, ka kaut kad tā epidēmija tiks uzvarēta. Mums būs vajadzīgi uzņēmumi, kas ģenerē naudu un kur cilvēkiem strādāt. Ja šobrīd valdība neaizņemsies naudu un neatbalstīs uzņēmējdarbību, tad, visticamāk, liela daļa uzņēmumu bankrotēs un pēc šīs krīzes, līdzko robežas būs vaļā, vēl vairāk cilvēku aizbrauks. Būs mazāk uzņēmumu, kas pelnīs naudu. Izejot no šīs loģikas, domāju, ka šī doma ir pareiza. Mūsu valdība jau neko oriģinālu nav izdomājusi, jo līdzīgi rīkojas arī citu valstu valdības.
Saprātīga šobrīd ir arī banku retorika, jo iepriekšējā krīzē tās iznīcināja daudzus uzņēmumus. Tagad viņi iedrošina: nāciet, runājiet, mēģināsim situāciju risināt. Šobrīd ir jāizdzīvo. Mums kā sabiedrībai ir jāturas. Es neesmu tik gudrs makroekonomikā, bet īsti citas zāles neredzu, kā naudu aizņemties. Tas būs mazāk sāpīgi, nekā, ja mēs to nedarīsim.
Ir labi šīs Altum garantijas, kas palīdz bankām justies drošāk. Būtībā jau neviens nav ieinteresēts sava klienta bojāejā. Šobrīd visas iesaistītās puses rīkojas ļoti adekvāti.
– Ko saki par to, ka mūsu meža nozares cilvēks – Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss – ir uzaicināts par padomnieku ekonomikas ministram, lai strādātu darba grupā, kas veidos plānu ekonomikas stiprināšanai, var pat teikt, glābšanai?
– Man vienmēr ir patīkami ar Kristapu tikties un aprunāties. Priecājos par viņa erudīciju. Uzskatu, ka tas ir sabiedrībai un arī meža nozarei ieguvums.
Tas ir labi, ka Ekonomikas ministrijā par padomnieku kļūst zinošs un godprātīgs cilvēks. Man vienmēr ir paticis, ko Kristaps Klauss teicis: es iestāšos par visas nozares interesēm, bet ne par katra atsevišķa privātajām vajadzībām un interesēm. Viņš atzīst, ka nav gatavs bīdīt kāda viena intereses, kas ir tradicionāli redzams politikā. Tas vieš uzticību.
Mūsu sabiedrībā joprojām jārunā par pilsoniskā brieduma jautājumu. Cilvēki uz katrām vēlēšanām gaida Laimes lāci, kas latviešiem atnesīs labos laikus, ka tos uzņēmumus radīs kāds cits un nevis viņš pats. Kāds atnāks no malas un izdarīs.
Valsts jau rada tikai noteikumus, likumisko bāzi, lai tā varētu labi funkcionēt. Pārējais dzīvē ir jāpaveic sabiedrībai pašai, katram cilvēkam pieliekot savu roku un prātu.
– Pēc iepriekšējās krīzes bija vajadzīgi desmit gadi, lai Latvija atkoptos. Tikai 2017. gadā mēs sasniedzām tādus ekonomiskos rādītājus, kādi mums bija 2007. gadā. Cik ilgu laiku vajadzēs, lai mēs no šā kritiena pieceltos?
– Es to neņemos prognozēt. Domāju, ka tā ārā kāpšana būs daudz labāka nekā pagājušajā reizē. Toreiz kritiens bija neizbēgams, jo tā bija ekonomiskā krīze. Šoreiz tā ir jaunā vīrusa izraisītās slimības rosināta lejupslīde. Toreiz, tās bija pašas sabiedrības izveidotās piramīdas, kuras bruka. Šoreiz mūsu ekonomikas apstāšanās ir ārēju faktoru rosināta.
Domāju, ka ekonomika ātri atveseļosies. Es ticu, ka līdzās daudziem zaudējumiem, tomēr būs arī ieguvumi. Iespējams, ka mēs kļūsim labāka sabiedrība, nekā bijām.
Ceru, ka šo mēs ņemsim kā mācību, kā vērtību pārvērtēšanu. Tas varbūt ir pats svarīgākais. Mēs bijām kļuvuši par pārāk lielu patērētajsabiedrību, iedomājoties sevi kā visvarenos dzīves noteicējus. Bet daba un dažādas citas norises pierāda, ka kāds tomēr par mums ir varenāks, un ar to jārēķinās.
Tāpēc katram no mums kaut kāda vērtību pārvērtēšana ir vajadzīga. Dzīvot nāves bailēs nav laba perspektīva, taču tā ir vienīgā lieta, par kuru mēs esam droši: ka mēs visi reiz mirsim. Tāpēc tik svarīgs ir jautājums, kā mēs šo dzīvi nodzīvojam. Vai mēs dzīvojam ar filozofiju, ka dzīvo tik nost, lai pēc manis kaut ūdens plūdi paliek, vai arī ka manai dzīvei ir jābūt kādai jēgai.
Mūsu Satversmes preambulā teikts, ka Latvija ir kristīga valsts. Un, pat ja mēs kāds neesam īsti ticīgie, uz to ir balstīta mūsu vērtību skala – visa Rietumu kultūra. Šī morāle ir tā, kas gadu simteņiem cilvēkus ir disciplinējusi, turējusi zināmos rāmjos, jo demokrātija bez morāles ir haoss. Mēs laikam bijām par tālu no tā visa aizgājuši, sākot ravēt ārā lietas, kas mūs traucēja un disciplinēja, un nedeva neierobežotu vaļu.
Es neesmu soģis, bet vērtību pārvērtēšana mums visiem bija vajadzīga. Kas dzīvē ir svarīgs un kas liekams otrajā plānā? Iemācīties novērtēt to, kas tev dzīvē ir dots. Priecāties, ka ir laba ģimene, bērni, ka tu spēj kādam labu izdarīt. Mēs taču dzīvojam labā zemē un vadām skaistu dzīvi. Pašu rokām kopjamu.
