Pastaiga paradīzes dārzā. Jura Lorenca vēstule no Tozēras oāzes Tunisijā 0
Tas, kurš pabijis arābu zemēs, būs ievērojis šādas bildes pie kafejnīcu, frizētavu, viesnīcu vestibilu sienām – tālumā sniegoti kalni, priekšplānā zaļa pļava, upe vai ezers. Ganās zirgi, govis un aitas, turpat redzami ziedi un augļu koki. Visa “skaistā” ir tik daudz, ka momentāni kļūst skaidrs – attēls ir fantāzija, ar “fotošopu” izveidots sapnis. Tā tuksneša cilvēki no laika gala iztēlojušies paradīzes dārzu – vēss, atspirdzinošs gaiss, daudz ūdens un zaļuma.
Patiesībā šādi paradīzes dārzi eksistē, un tie ir tuksneša oāzes. Nosacījums, lai tuksnesī rastos oāze, ir pavisam vienkāršs – vajadzīgs ūdens. Dažviet, kā Marokā, līdz tuksnesim to atnes kūstošo kalnu ledāju straumes. Bet citur Sahārā ūdeni iegūst no pazemes – ja vien tāds tur ir. Diemžēl ūdens un tātad arī oāzes tuksnesī ir liels retums.
Šīs rindas es rakstu Tozēras oāzē Tunisijā. Tozēra atrodas pašā Sahāras malā, netālu no robežas ar Alžīriju un patiesībā ir neliela pilsētiņa, kas izaugusi blakus milzīgam palmu dārzam jeb, kā šeit saka – “palmerijai”. Tie ir neskaitāmi lielāki un mazāki dateļpalmu stādījumi, pavisam kopā ap 200 000 koku, kuriem pa vidu aug arī olīvas, granātābolu krūmi, apelsīni, banāni un vīģes. Visu šo saimniecību baro pazemes ūdeņi. Tā sadales shēmu jau 13. gadsimtā izskaitļoja arābu matemātiķis Ibn Šabads, kuram šodien pateicīgie oāzes iemītnieki pat uzcēluši pieminekli.
Ja kāds domā, ka Āfrikā augļi un ogas ienākas cauru gadu, viņš maldās. Kontinenta ziemeļos, Tunisijā, kuras krastus apskalo Vidusjūras ūdeņi, daba iekārtojusi visai izteiktas “augļu sezonas”. Arī Tozēras oāzē šobrīd ir tieši dateļu, olīvu un granātābolu laiks. Tā nu daba iekārtojusi, ka visas šīs veltes nogatavojas vienlaikus oktobra- decembra mēnešos. Līdz apelsīniem vēl jāgaida daži mēneši, tāpat vīģu koki vēl pat nezied.
Lai gan jau sākusies “vēsā” ziemas sezona, pusdienlaikā oāzē joprojām valda pamatīgs karstums (līdz pat 30 grādiem ēnā). Tāpēc dārza darbi risinās vien rītos un pēcpusdienās. Tad vīri rāpjas palmu galotnēs, ar visiem ķekariem griež ienākušās dateles un ar striķiem laiž lejā. Tādas tās arī nonāks līdz vietējam tirgum, kur patlaban iegriežas daudzi (vasarā pat viņiem te esot par karstu!) vietējie tunisiešu tūristi. Tieši šādas dateles, ar visu ķekaru, esot labākais suvenīrs mājiniekiem. Nopērkams arī dateļu sīrups, kas garšojot kopā ar plānajām pankūkām. Dateles ir ļoti vērtīga uzturviela, vietējie apgalvo, ka tuksnesī var izdzīvot ar piecām datelēm dienā – ar nosacījumu, ka tiek dzerts ūdens.
Daudz darbietilpīgāka ir olīvu novākšana, ko varētu salīdzināt ar ķiršu lasīšanu. Zaļu olīvu grēdas redzamas tirgū, un vietējās saimnieces tieši tādas arī pērk. Jau mājās seko ilga mērcēšana daudzos ūdeņos, kas noņem ogu rūgto garšu, un tad sākas kaut kas līdzīgs fermentācijai sālsūdenī.
Process atgādina mums pierasto mazsālīto gurķīšu gatavošanas procesu. Starpība tāda: ja gurķiem dažreiz pietiek ar vienu dienu, olīvu nogatavināšanai nepieciešamas vairākas nedēļas, pat mēneši. Garšas nianses iegūst, pievienojot sālsūdenim etiķi, citronu sulu, asos piparus, ķiplokus, dažādus garšaugus. Tirgū var iegādāties stikla burkas, kurās kopā salikti fermentētu dārzeņu un sakņu “asorti”- olīvas kopā ar dažādu veidu pipariem, citroniem un burkāniem.
Bet palmērijā neaug tikai palmas vien. Visur redzamas arī puķes – bugenvilijas, Ķīnas rozes, dažādu krāsu klematisi, vietējais jasmīns, kas smaržo pēc naktsvijolēm un vēl daudzi man nepazīstami ziedi un košumkrūmi, milzīgs kontrasts ar pieputējušām un trokšņainajām Tozēras pilsētiņas ielām. Viss šis daiļums radīts “tāpat vien”, skaistumam, bez jebkāda praktiska mērķa. Turklāt arābiem nav tradīcijas nest uz mājām ziedus un glabāt tos vāzē. Bet varbūt vietējie vienkārši apzinās, ka Paradīzes dārzā labāk neko neaiztikt un neplūkt. Kā zināms no Bībeles, par to taču draud izraidīšana…
